jauns vīrietis, tikai labi izskatās.
– Visu to labāko, Irina…
– Un jums.
Henrija ekstremitātes smagi kustas, Henrijs dodas uz izeju, un es atgriežos zālē. Bet viņš mani sauc.
– Irina!
Es iznāku koridorā un, uzlikusi rokas uz gurniem, ieskatos sava jaunā paziņas gaišajās acīs, kas spīd pat pustumsā.
– Ko darīt, ja tu precēsies.
– Un saņemt piecu gadu ceļošanas aizliegumu par viltotu laulību? Un kā es tik īsā laikā atradīšu viltus vīru… Nav iespējams.
– Ko darīt, ja jūs viņu jau esat atradis?
– Ko jūs ar to domājat?
– Apprecies ar mani… Es nevaru piecelties, man žēl… Bet… Es nevaru pieļaut, ka tava vieta sabruks kā mana.
– Vai tas ir joks? Vai ‑kāds tevi sūtīja?
– Varbūt pati providence… Padomā, es esmu prom no šīm sienām četrus gadus, un es nekad neatgriezīšos… Bet mēs tikāmies.
– Atvainojiet, tas ir traki… Tas nedarbosies.
– Izlemiet ātri, citādi es drīz nokritīšu un jums nāksies mani vilkt lejā pa kāpnēm… Tātad? Vai tu piekrīti?
– Jā! Ak, es piekrītu, Henrijs.
– Tad jums vajadzētu pierakstīt manu tālruņa numuru....
Aizmirstot par sāpēm kājā, es metos pie telefona un ar trīcošiem pirkstiem ievadīju Henrija numuru.
Atvadoties viņš ar smaidu saka.
– Labāk vai sliktāk?
– Kamēr nāve mūs šķirs," es atcirtu, nespēdama savaldīt smaidu.
2. nodaļa: Ēriks
Pēc izrādes ieeju ģērbtuvē un, sēžot krēslā, berzēju potīti.
– Tu šodien neesi savā labākajā formā, Irina. Kas ar tevi nav kārtībā? – Chiara, mana rudmatainā kolēģe, vienmēr iebāž degunu manos darījumos.
– Tās ir tikai īslaicīgas grūtības," es izvairīgi atbildēju. Es negrasos runāt par savu personīgo dzīvi darbā. Pieredze mani ir pārliecinājusi, ka darbs ir darbs, un aiz teātra sliekšņa nedrīkst būt nekādu personisku attiecību.
– Ielieciet tai ledu, citādi tā vēl vairāk uzbriest," viņa kolēģis diskrēti saka un atgriežas pie sava uzvalka aizdares.
Stella ielaužas ģērbtuvē, atlaižot uz galvas uzpītu blondu pušķi. Viņas blondās cirtas izplešas uz pleciem, lampu gaismā zeltaini mirdzot.
– Vai jūs to dzirdējāt? Ēriks algo trupu? Es grasos mēģināt, – viņa saka ar pašapmierinātu skatienu, it kā jau būtu nokomplektēta.
– Tas iekārojamais bastards visus kandidātus izlaiž cauri gultai… Un ne tikai meitenes…, murmina Kjara, mīcīdama no pūču kurpēm apsārtušās kājas.
– Un es neiebilstu, ja mani arī ielaiž vai, vēl labāk, atstāj tur ilgāk. Vai jūs redzējāt viņa dibenu? Vau, tas ir kaut kas.
– Par ko mēs runājam? – Es vienkārši esmu pieticīgs.
– Ēriks Larsens, vispieprasītākais horeogrāfs Štatos. Viņš pārcēlās uz Lielo ābeci no ‑Losandželosas un tagad pieņem darbā skatuves māksliniekus." Stellas vaigi kļuva purpuraini, un viņa izskatījās gatava jebkurai skatuvei ar šo vīrieti.
– Kad notiek noklausīšanās? – Es pajautāju, cenšoties neizrādīt lielu interesi. Redzēju, ka Stella ir saspringta, bet man bija vienalga, viņa pati bija atvēruši muti, tad nu dzirdēsim.
– Diena pēc rītdienas. Vai tu gribi doties? – viņa ironizē, izliekot lūpu līniju, it kā būtu pārliecināta, ka es neizturēšu pārbaudījumus.
– Kāpēc ne? – Es paraustīju plecus, atturēdamies parādīt savas patiesās emocijas.
– Kas ar šo vietu nav kārtībā? Nauda ir laba.
– Kas ar tevi nav kārtībā? – Pazīstamais metāls manā balsī atskanēja gaisā. Blondīne nedaudz vilcinājās, bet nolēma, ka sirsnīga atbilde viņai nekaitēs.
– Zini, Irina, ne visi ir tādi kā tu. Es negribu dejot līdz septiņdesmit gadiem kā Pleseckaja. Mūsu vecums ir īss, jā, pēc parastu cilvēku standartiem tu esi jauna, 21 gadu veca, bet baletam tu drīz kļūsi par vecīti.
– И? – Es joprojām nezinu, ko viņa grib pateikt.
– Es meklēju vīrieti, stulbu, man būs 25 gadi. Mums ir tikai pidīši, tumsā var dzirdēt, kā viņi šņauc pa stūriem. Nav ko ķert.
– Es domāju, ka jūs vēlaties strādāt ar kādu slavenu horeogrāfu.
– Ak, jā, es viņam to izdarītu, – viņa izteiksmīgi pārlaida mēli pāri vaigam, un Kjara aizsmējās. – Es to sapratu. Labu veiksmi ar to. Bet es gribētu pamēģināt ‑kaut ko jaunu. Mēs šeit esam neoficiāli, tāpēc varbūt es varētu dabūt kādu darbu ar atbilstošiem papīriem.
– Kam tas ir svarīgi, – Stella smējās, viņai bija pilnīgi vienalga par manām imigrantu problēmām.
– Tieši tā, – es arī iesmēju, iedomājoties, kā šis pašapmierinātais kretīns staigās apkārt un apmierinās ikvienu mūžīgās mīlestības meklējumos.
Ārā izvelku telefonu, paskatos uz laiku un atceros Henriju.
"Tiešām mežonīga… Muļķīga ideja."
Es iespiežu pirkstu, lai izdzēstu kontaktu, bet mani iztraucē balss, kas atskan aiz manis.
– Varbūt mēs varētu sadalīt taksometru. Es negribu braukt ar metro," Kjara pārkāpa no kājas uz kājas, it kā apjukusi par šo ieteikumu.
– Labi, ejam. Es arī esmu noguris, tā bija gara diena.....
"Es domāju, tas man nekaitētu, vai ne?"
Vienīgais, ko zinu par Kjaru, ir tas, ka viņa arī dzīvo Bruklinā un arī ir imigrante, tikai no Francijas. Lai gan tā ir Eiropas valsts, viņai ir tikpat grūti kā man.
Automašīnā viņa uzsāk bīstamu sarunu.
– Kas notiek? – Viņas raibais, apgrieztais deguns mēģina iebrukt manā personīgajā telpā.
– Viss ir kārtībā," es cenšos saglabāt neitrālu toni, negribēdama turpināt šo sarunu.
– Tu šodien neesi savējais. Kas nav kārtībā? –
