Tu esi mana vājība. Jolanta Auziņa

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Tu esi mana vājība - Jolanta Auziņa страница 6

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Tu esi mana vājība - Jolanta Auziņa

Скачать книгу

aukstos pirkstus man uz plaukstas. Es mēģināju atrauties, bet viņa jau vilka mani atpakaļ uz teātra ēku.

      – Stella, mans vīrs mani gaida. Man jāiet.

      – Protams! Tagad viņai ir gan vīrs, gan mīļākais," viņa nikni sūkstījās, sakost zobus.

      – Par ko jūs runājat?

      Viņa satver mani aiz pleciem un piespiež pie sienas ar tādu spēku, ka kristāli svečturos iezvanās.

      – Jūs domājat, ka es esmu stulbs? Tu izliekies par tik nevainīgu, bet tu esi ņurdošs Ēriks.

      4. nodaļa. JAUNĀ UZVARA

      – Atkāpies no manis! – Es atgrūžu blondo furiju no sevis. – Vai tu esi iznācis no prāta ar Ēriku? Atkāpies no manis.

      – Vai kā? – Stellas seja izkropļojās nepatīkamā smaidā.

      – Vai arī es tevi sitīšu," cilvēks, kurš uzaudzis Maskavas ielās, nav viegli pārbiedēts.

      – Stulba krievu matrjoškas lelle, vienkārši ej uz…" Stellas acīs iedegās naids, un es nespēju saprast, kāpēc. Viņa pusbalsī apstājās, pamanījusi ‑kādu koridora galā.

      – Ko tu te bildināt… Pārsteigts, es deru… – tas bija Ēriks, viņu nepārprotami uzjautrināja šī dīvainā aina. – Tu esi precējies, vai ne, Pegova? Tevi piesaista meitenes? – Ērika balss skanēja kā skaļrunis, atstaroties no gaiteņa sienām un augstajiem griestiem.

      Stella atkāpās no manis kā trūcīga.

      – Irina jautāja, vai ir kāda elpa....

      – Ak, tie nachos puslaika pārtraukumā… Rīt tu mēģināsi 30 minūtes ilgāk nekā pārējie. Es negribu, lai uz taviem augšstilbiem būtu tauki.

      – Ēriks, nāc, kādi tauki? Sajūti to, tas viss ir muskulatūra. Irina bija tā, kas pēc laulībām bija kļuvusi mīksta, – kuce neizskatījās, ka grasītos padoties.

      Es biju apmulsis par šo nekaunīgo izlēcienu un tikai gausi murmināju.

      – Es aiziešu, uz tikšanos rīt…

      Bet Ēriks satvēra manu plaukstu, pāris reizes pagrieza mani ap savu asi un smējās.

      – Kur tu ej, lācīt, jautrība tikai sākas....

      – Kas? Lācis?!

      – Jūs nezinājāt, ka jūs tā sauc? Tu esi biedējošais krievu lācis......

      Es atbrīvoju roku no Ērika karstā satvēriena.

      – Man jāiet…" es viņu pārtraucu ar pieaugošu aizkaitinājumu.

      ‑– Haha, lācim ir laiks doties uz alu, sūkt lāča… ķepu… – Stella smejas par idiotisko joku.

      – Varbūt jums jau vajadzētu beigt šņaukt, jūsu smadzenes ir pilnīgi atrofējušās… – Es to nevaru paciest un sarkastiski metu.

      – Ko?" Ērika uzacis draudīgi savilka uzacis. Viņa acis griezās kā tērauds, un Stella metās uz mani, gatava saplosīt mani par to, ka es to teicu. Bet viņš satver viņu gaisā un aiznes uz tualetēm.

      Es sāku trīcēt. Cik ļoti es vienmēr esmu izvairījusies no konfliktiem, no tenkām, no intrigām, un tagad tas.

      "Kāpēc viņai pat ienāca prātā, ka Ēriks guļ ar mani? Varbūt tāpēc, ka mēs bieži esam pēdējie, kas paliek sporta zālē, un pēdējie, kas to pamet?"

      Taču Ēriks, pretēji savai reputācijai, nekad nav izrādījis man vairāk uzmanības nekā horeogrāfs dejotājam.

      Es neatceros, kā nokļuvu mājās. Jā, jā, Henrija dzīvoklis šajā laikā bija kļuvis par manām mājām. Ieeju iekšā, iemetu atslēgu saišķi bļodā.

      – Sveiki! Es esmu mājās.

      Henrijs atskanēja no virtuves.

      – Hei. Es domāju, ka tu kavēsi. Šodien ir tava iniciācija, vai ne?

      Ieeju virtuvē un, ieraugot pazīstamu figūru, sajūtu, kā manī ieplūst siltums.

      – Man negribējās palikt…

      – Noguris? – Henrijs skumji jautā, bet es zinu, ka viņš priecājas, ka esmu atgriezusies agri.

      – Nē… Es vienkārši negribēju, tas ir viss.

      – Hmmm… – vīrietis ironizēja, uzacis paceļot uzacis.

      – Kas ir tas "hmm"? А?

      – Jūs negribējāt palikt ar Ēriku? Tam jābūt pamatotam iemeslam, – viņa sejā saskatīju prieka ēnu.

      – Kas ir ar visu to Ēriku? – Mani sāk kaitināt visi tie joki un mājieni par to, kā man vajadzētu justies ‑pret Ēriku.

      – Aizmirstiet, tas bija muļķīgi," es redzēju, ka Henrijs bija samulsis. Taču viņa seju izgaismoja prieks, kas vispirms atspīdēja acīs un pēc tam izplatījās uz vaigiem.

      – Kāda bija jūsu diena? – Es gribētu ātri mainīt tematu.

      – Kā parasti, cīņā pret sadzīves sīkumiem – es varonīgi uzvarēju kāpnes, dušu, vairākas reizes vannas istabu…

      – Tu esi mans varonis!

      – Jā… Šeit es arī pārspēju plītiņu un pāris trīs katlus. Makaroni un bešameļa mērce vakariņām.

      – Vau, es domāju, ka tu tikko sildi piegādes ēdienu… – es mājienu virzienā uz kastēm, kas sakrautas pie atkritumu urnas.

      – Velns, man vajadzēja izvēlēties mazāk inteliģentu sievu.....

      – Tagad tev būs jācieš.

      Mūsu rotaļīgais flirts bija kļuvis par regulāru mūsu sarunu sastāvdaļu, un, pirms es to pamanīju, Henrijs bija kļuvis par draugu. Vismaz tā es viņu par tādu uzskatīju. Taču pēdējā laikā es sajutu ‑kaut ko jaunu, kaut ko tādu, ko nesapratu. Pēc darba es gribēju skriet mājās. Un piektdienu vakaros, kad Henrija "mīlestības priesterienes" nāca ciemos, es klīdu pa tukšo un kluso Centrālparku, līdz man sāka klibot kājas un acis sarauties.

      Kādu dienu es atgriezos pārāk agri un dzirdēju, kā kāda dambrete sten, ŠĪJA bija īpaši skaļa. Man nācās iet ārā un gaidīt uz lieveņa, kamēr viņa pabeigs savu darbu. Pēc vakariņām mēs iekārtojāmies uz dīvāna viesistabā. Es vēlreiz izbaudīju savu slepeno fetišu – Henrija smaržu, kad izkustināju viņu no krēsla.

      – Ziniet, šādos brīžos es jūtos briesmīgi. Es ienīstu, kad tu man palīdzi.

      Bet es zināju, ka viņš melo. Šīs sekundes, kas mums abiem sniedza mājīgas tuvības sajūtu, deva mierinājuma

Скачать книгу