un ņirgājāmies par aktieriem.
– Alles gute…" Henrijs basēja.
– Dast ist fantastisch," es komiski pīkstēju.
– Ak, yah, yah, yah, yah, dos no gute… Irina…" atkārtoja Henrijs.
– Es esmu Sji Dzjiņpins, – es izstiepu acu kaktiņus, izliekoties par Ķīnas līderi.
‑– Ahahahahahaha…" Henrijs smējās.
Mēs nomirām no smiekliem. Henrijs sēdēja savā dīvāna pusē, rokas stiepiena attālumā, tik tuvu un vienlaikus tik tālu. Es baidījos spert pirmo soli, māte man bija mācījusi, ka vīrietim jācenšas panākt sievieti. Henrijs bija pārāk labi audzināts, lai ‑kaut ko darītu pats.
Mēs tā dzīvojām, pārņemti neskaidras vēlmes viens pēc otra. Bet šodien, pēkšņi, – sacīja Henrijs, viņa balss no smiekliem bija mazliet aizsmakusi.
– Nāc pie manis…
Es šaubīgi paskatījos uz viņu. Viņš paskatījās uz blakus sēdošo.
– Tieši jums?
– Jā, ja jums nekas pretī....
Un es neiebilstu, noslīdēju uz dīvāna, piespiedu sevi pie viņa ķermeņa, sajutu, cik viņš ir plāns un trausls, kā kristāls, bet iekšēji tik spēcīgs un ciets. Viņš ne reizi nesūdzējās par savu slimību, pārvēršot to humora formā. Henrijs uzlika savu roku man ap plecu, tikpat viegls kā sēžamajā brīdī nosēdusies varde.
– Vai es varu? – Viņš klusi pajautāja.
Es piekodināju, jo sajutu, ka man kaklā ieķēries kunkuliņš. Mēs vairs neskatījāmies filmu, lai gan skatījāmies uz ekrānu kā idioti. Henrijs maigi samīļoja manu matu galus, un es ieklausījos viņa sirdspukstos.
– Henrijs…
– М?
– Kā tas ir mīlēties?
– Ehm… – man šķiet, ka viņš aizrīdējās no pārsteiguma.
– Zini, Irina, es neatceros, tas bija sen…
– Bet kas par to? Un visas tās sievietes… kas pie jums nāk piektdienās?
– Irina, tas nav nekas cits kā mīlestība… Kāpēc tu jautā?
Viņa balss bija nedaudz aizsmakusi un no apmulsuma raiba.
– Parādiet man?
– Iriina…" viņš izrunāja manu vārdu, it kā pārdzīvotu nepanesamas mokas.
Es pacēlos uz rokas un ieskatījos viņa acīs, kas vājā gaismā bija zilas un dziļas kā Hudzonas ūdens.
– Irina…
– Neatmet mani, es zinu, ka arī tu ‑kaut ko jūti…
– Un tāpēc es to nevaru darīt ar jums....
– Kā?
– Jums nav… Jums nav bijuši vīrieši, vai ne?
– Bija…
– Nav taisnība, jūs vienmēr skatāties pa kreisi, kad jūs melojat – viņš, šķiet, nav viegli vadāms.
– Labi, tā nebija, kāda tam nozīme?
– Liels. Pirmajam reizē jābūt visskaistākajam. Noteikti ne ar nožēlojamu invalīdu.....
– Nesauc sevi par tādu! – Es gandrīz kliedzu šos vārdus, it kā viņš būtu mani apvainojis.
– Bet tā tas ir… Es nevaru jums dot to, ko vēlaties......
– No kurienes jūs zināt, ko es gribu? Kāda ir tā augstprātība?
– Es vienkārši zinu…" viņš to pateica tik klusi, gandrīz čukstus.
– Ziniet ko? Jūs neko nezināt! – Es nespēju atrast vārdus, lai viņu sāpinātu tā, kā viņš sāpināja mani. Es vienkārši aizskrēju uz savu istabu, norijot asaras.
5. nodaļa. IENAIDNIEKS
Šorīt pamodos agri no rīta, lai nesastaptos ar Henriju. Visu nakti gulēju nomodā, pārdomājot savas iespējas. Šīs mokošās pārdomas rezultātā tika pieņemts lēmums drīzumā pārvākties. Es pat izdomāju plānu īrēt dzīvokli kopā ar Kjaru. Taču mani plāni tā arī neīstenojās.
Kad atvēru istabas durvis, sastapos ar bērnu ratiņiem, kas stāvēja gaitenī. Henrijs tajā gulēja, viņa seja bija bāla un nogurusi.
"Vai viņš tā sēdēja visu nakti?! Tas viņam varēja kaitēt!"
– Henrijs, pamosties!
Viņš nereaģē
"Ak, Dievs, vairs ne…"
Es piesardzīgi uzlieku pirkstus uz miega artērijas.
"Ir pulss, pfū…"
– Tāpēc saviļņojies, Īra… Neuztraucieties pārāk… – manā galvā atskanēja mammas balss.
– Henrijs, pamosties! – Es viegli paglaudīju viņu pa vaigu, viņa āda bija mīksta, bet nedaudz dzelžaina no rugājiem. Gribētos, lai es varētu turēt roku mazliet ilgāk.
Viņš atver acis, miegains, nesaprotot, kur atrodas.
– Jūs esat šeit visu nakti?
– Mmmm… Izskatās, ka tā, – viņš sāpīgi sarauca degunu, mēģinot iztaisnot muguru.
– Vai viss ir kārtībā? – satraukti pajautāju.
– Es gribētu to teikt… Bet nē…" Viņš atkal aizvēra acis un piekosa lūpu.
– Ko man darīt?
– Aizved mani uz guļamistabu… Man vajag gulēt.....
Es jutu, kā man no bailēm sastingst rokas. Guļamistabā es palīdzēju viņam gultā. Viņš apgāzās uz sāniem un nopūtās, paslēpis seju spilvenā.
– Mmmmm.
No šīs skaņas man uz rokām sažņaudzas matiņi.
– Cik stipras ir sāpes? Varbūt ātrā palīdzība?
– Nevajag… Tas pāries… Just.....
– Ko?
– Dodiet man tabletes… Šeit, naktsgaldiņā.....
Es atrodu pareizās zāles un uzlieku tableti viņam uz mēles, viņš to norij.
– Es
