Tu esi mana vājība. Jolanta Auziņa

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Tu esi mana vājība - Jolanta Auziņa страница 5

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Tu esi mana vājība - Jolanta Auziņa

Скачать книгу

netālu no Centrālā parka. Savā ‑Ņujorkā pavadītajā gadā es šeit pat nebiju bijusi. Man likās, ka apkārtējie cilvēki rādīs uz mani ar pirkstu un murminās kaut ko līdzīgu: "Lūk, tie draņķīgie imigranti…" Taču dīvainā kārtā tā nenotika; kāda simpātiska veca dāma ar bīglu uz pavadas man pasmaidīja, atklājot zobus, kuru vērtība bija aptuveni mana gada alga.

      Ēriks dzīvoja senatnīgā divstāvu mājā, un es uzreiz sapratu, kāda veida māja, jo tajā bija elektriskais lifts. Kad esi invalīds, apkārt esošo kāpņu skaits kļūst nesamērīgs. Man no līdzjūtības saspieda sirdi.

      "Tas ir briesmīgi, dejotājam zaudēt kājas ir līdzvērtīgi nāvei."

      Es satriecos, iedomājoties, ka tas varētu būt noticis ar mani.

      "Fū, lidojiet, lidojiet, nevienam netrāpiet."

      Prātā ienāca kāds teiciens no Maskavas bērnības pagātnes.

      Es izgāju uz skaistās verandas un apņēmīgi nospiedu zvana pogu. Ar raksturīgu pīkstienu durvis atvērās. Iekšpusē bija vēss un drēgns, pa krāsainiem stikla logiem istabā ieplūda gaisma.

      "Gluži kā kinoteātrī…" – Es domāju, mēģinot izdomāt, kurp doties tālāk.

      Balss ‑no tālienes nāca man palīgā:

      – Irina, es esmu šeit. Atvainojos, ka neesmu šeit, lai tevi sveiktu, šodien esmu mazliet atpalicis.

      Es aizgāju pie balss un atradu Henriju, kurš sēdēja ratiņkrēslā dzīvokļa aizmugurē.

      – Sveiki…

      – Tagad mēs varam paspiest roku, – viņš pasmaidīja un izstiepa plaukstu, un es to sirsnīgi paspiedu, un man kļuva silti. Kad tu dzīvo viens, tev pietrūkst vienkāršas cilvēciskas tuvības.

      – Vai man jums vispirms nopirkt tasi tējas?

      – Paldies… Ar prieku," esmu viņam tik pateicīga, ka viņš mani neapgrūtina jau tā delikātā situācijā.

      Henrijs man pagatavo nesaldinātu zāļu tēju, tas ir tik jauki, kad cilvēkam nav jāskaidro, kāpēc nelieto kofeīnu un cukuru.

      – Tātad, Irina, jurists palīdzēs mums noformēt mūsu attiecības, savākt nepieciešamo dokumentu paketi un palīdzēs mums iziet interviju, lai pārliecinātu migrācijas dienestu par mūsu jūtu patiesumu.

      – Ak… Tas ir sarežģīti, – es nolaidu galvu uz galda un sajutu, kā man sāp deguns, un man gribējās raudāt no bezpalīdzības. – Tu esi tik laipns pret mani… Ko es varu dot tev pretī? Man, protams, ir nauda, bet, kā izskatās, – es apļāvu ar roku grezno mājokli. – Jums nav vajadzīga nauda.

      Henrijs griež pirkstos auduma salveti, savijot to kā žņaugtu.

      – Irina…

      – Jā…

      – Es grasos ‑kaut ko pateikt, bet, lūdzu, nesteidzieties pārāk sasteigti…

      – Labi," es piekrītu, bet no piepūles man svīst mugura.

      – Ilgu laiku man bija medmāsa, poļu sieviete vārdā Zofija. Brīnišķīga sieviete, lai mūžīgais mūžs atdusas viņas dvēselē. Viņa mani pameta, mūs visus, pirms apmēram trim nedēļām. Sirdslēkme, – viņš saspieda lūpas un paskatījās pa logu, cenšoties aizbiedēt asaras. Es delikāti atmetu skatienu. – Lai nu kā, kopš tā laika esmu briesmīgi vientuļa. Brīvprātīgie un sociālais dienests man ļoti palīdz, uzkopšana atrisina manas tīrīšanas problēmas, es nemirstos badā ar sūtījumu palīdzību. Bet man šajās sienās pietrūkst dzīvā cilvēka....

      – Es būšu eskorts? Tas nav iespējams," es biju sašutis un aizturēju elpu.

      – Ko jūs domājat… Zofijai bija sešdesmit gadu, viņa noteikti nepildīja šo lomu. Bet mēs ar viņu dažkārt sarunājāmies stundām ilgi. Vīrietim vajag vīrieti, Irina.

      Atceros savus vientuļos vakarus, kad izmisumā gribēju gausties pa atvērto logu.

      – Es lieliski saprotu, Henrij… Vai tu gribi, lai es pārvācos pie tevis?

      – Jā, ja tas ir iespējams…

      – Bet es baidos, ka nespēšu samaksāt īri par tik greznu dzīvokli.

      – Ak, nē, par to nevar būt ne runas. Tu būsi mans viesis.

      – Kāds ir āķis? Es nesniedzu seksuālus pakalpojumus, ja kaut ko.....

      – Tev tas nav jādara, tam ir apmācīti cilvēki," Henrijs mēģina noslēpt smaidu, taču viņam tas ne pārāk izdodas. Viņš uzvirza uzacu un pasmaida mutes kaktiņu.

      – Ak, Dievs…" Es ar rokām aizsedzu seju. Kā meitenei, kas uzaugusi citā realitātē, man tas viss šķiet mežonīgi un dīvaini. – Tu esi svēts vīrs, Henrijs.

      – Es esmu tikpat tālu no svētuma, cik Elons Masks no Marsa.....

      – Nē, tiešām, tev nav ne jausmas, kādu kalnu tu esi nolaidis no maniem pleciem.

      ‑– Vienam kalns ir smilšu grauds, citam – smilšu grauds. Es labprāt jums palīdzēšu… Un jūs varat palīdzēt man.

      – Paldies…

      Nākamajā nedēļā es svārstījos starp mēģinājumiem pie Ērika, pārcelšanos pie Henrija un dažādu iestāžu apmeklēšanu. Par laimi, Henrija advokāts palīdzēja mums visu izdarīt pēc iespējas ātrāk.

      Protams, tā es savas kāzas neiedomājos. Kāzu priekšvakarā mūs vajāja pa iestādēm un iztaujāja kā noziedzniekus par tādām triviālām lietām, ko īsti vīri un sievas viens par otru nezina.

      Mana nākamā vīra invaliditāte ļāva man pieteikties laulībām ārpus kārtas. Bet diena bija pienākusi, un uz mana pirksta, mirdzot ar spīdīgu virsmu, mirdzēja gredzens ar mazu briljantu. Tas bija Henrijs, kurš uzstāja, lai gredzeni būtu īsti, citādi imigrācijas dienests netiks pārliecināts par mūsu nodomu patiesumu. Es apsolīju viņam atmaksāt, tiklīdz būs Ērika lugas pirmizrāde un mums būs samaksāts honorārs.

      Šo pāris nedēļu laikā mēs ar Henriju bijām viens par otru uzzinājuši tik daudz, ka bijām kļuvuši neviļus tuvi. Viņam patika mani stāsti par Krieviju, Maskavu, sniegu. Es gatavoju viņam mājās ceptus pelmeņus un ceptas kotletes. Henrijs dalījās ar mani savā deju pieredzē, deva man padomus, un, pateicoties viņiem, es lieliski tiku galā ar savu pārbaudes laiku. Tagad manā pusē bija visi trumpji – vīrs un oficiāli ienākumi.

      Šodien mēs parakstījām līgumu uz vienu gadu, kas ļāva mums gadu neuztraukties par ienākumiem. Ēriks mājināja, ka šovakar notiks neliela tikšanās. Pēc mēģinājuma es ielēcu dušā, pārģērbos un jau grasījos doties mājās, kad Stella mani aizturēja izejot.

      – Ei, kur tu ej? – Viņas seja izskatījās dīvaina. Viņas acis sāpīgi mirdzēja gaiteņa tumsā, un sejas izteiksme bija raiba un saspringta.

      – Es

Скачать книгу