ir pārāk ciets rieksts. Vai jums nešķiet, ka viņš labprātāk nomirtu, nekā teiktu kaut ko citu, nevis lāstu vārdus?
Viņa jautājums palika neatbildēts, jo pēkšņi pavērās aizkars no otrās istabas, un brigadieru istabā ieskrēja jauns vīrietis. Viņš miegaini mirkšķināja acis, līdz viņa skatiens koncentrējās uz asiņaino bandītu, kurš bezsamaņā gulēja uz sola. Atrautība un nesaprašanās deva vietu pārsteigumam un žēlumam (!). Jaunais vīrietis paspēra divus šaubīgus soļus uz priekšu un nometās ceļos sola priekšā. No viņa mutes iznāca pilnīgi neparedzamais:
– Torps… tētis!!!
Un Torpēda pēkšņi atvēra acis!
Taļejevs ātri izgāja uz priekšu no durvīm, satvēra jaunekli aiz matiem, pēkšņi pacēla no ceļiem un nosvieda uz blakus sola. Tad viņš pamāja ar roku Anatolijam, un viņi abi veikli sagrieza puiša rokas un kājas. Ja jauneklis tikpat kā nepretojās, tad atjēdzies vadītājs nikni zvērēja, apšļakstīdams asinis, un mēģināja piecelties. Tolja atrada lielu stiepļu spoli dzelzs kastēs pie ieejas un ar to piestiprināja Torpēdu pie biezas un izturīgas caurules, kas iet pa visu telpu netālu no grīdas. Bandīts lemti apklusa.
Tagad žurnālists zināja, kā likt Torpēdu sadarboties!
«Nu,» viņš klusi teica, «šķiet, ka mēs tiešām nevarēsim no jums neko dabūt.» LABI. Jūs esat izdarījis savu izvēli. Purvs aiz sliedēm esot dziļš. Pieņems visus. Un kāpēc jums ir jādzīvo ilgāk? No visas jūsu brigādes dzīvi palikuši tikai divi vai trīs invalīdi. Kāds tur «darbs»?! Bet palīgi noliktavā ir sešinieki. Viņi nezina, kas mūs interesē, viņi nav redzējuši cilvēkus, kurus jūs, iespējams, satikāt. – Bandīts spītīgi klusēja, bet Hēra tam nepievērsa nekādu uzmanību. – Šis zinātkārais eksemplārs ir pavisam cita lieta! «Viņš norādīja uz jauno vīrieti. – Šī ir tava labā roka. Viņš noteikti visu apzinās. Tāpēc mēs tagad ar viņu runāsim. Ar aizrautību!
Pirmo reizi bandīts runāja normālā valodā:
«Šis arī neko nezina.» Viņš… ir kā mans adjutants. Dodiet, atnesiet, pārbaudiet…
– Labi. Apsveriet, ka es jums ticu. Bet man nez kāpēc šķiet, ka tieši viņš tev ir īpaši mīļš. es kļūdos? – Torpēda drūmi klusēja. – Un tu runāsi viņa vietā.
Tagad bandīts pilnībā pagrieza galvu uz sāniem. Hēra saprotoši pamāja.
«Mums ir ļoti maz laika, tāpēc mēs paātrināsim procesu, cik vien iespējams.»
Taļejevs paņēma stiepļu spoli, uzkāpa uz galda un vienu tā galu piesēja pie masīva āķa, kas izlīda no griestiem. Otrā galā viņš ātri izveidoja cilpu un nemierīgi pārbaudīja tā labo slīdēšanu. Acīmredzot žurnālistam kaut kas nepatika, jo viņš vērsās pie Torpēdas:
– Jā, stieple nav labi ieziepēta virve. Tas nemitīgi iestrēgs, palēninās… Sāpēs kaklu. Bet mums nav vajadzīgs ātrums, vai ne? Lai paātrinātu nāvi, nav nepieciešams lauzt kakla skriemeļus. Lēna nožņaugšanās ir ļoti iespaidīga aina. Īpaši tiem, kas skatās no malas, vai jūs nepiekrītat? Nu labi. Un ja nu paša dēls tavā priekšā raustīsies kā tāda lupatu lelle, vai ne?!
Pat pilnīgi nocietinātā bandīta dvēsele nevarēja izturēt šādu argumentāciju. Viņš atkal norūca un raustījās ar visu ķermeni, bet gan vads, gan caurule izrādījās pietiekami stipra. Tad caur rūkoņu atskanēja histēriski kliedzieni:
«Es neko neteikšu, jūs nelieši!» Slepkavas!! Nekas-o-o-o!!! Jūs visi mirsit, mirsit, mirsit…
Žurnālists vienaldzīgi paraustīja plecus. Kopā ar Tolju viņi nosēdināja jaunekli uz soliņa tikai metra attālumā no lokojošās Torpēdas, aplika viņam ap kaklu stieples cilpu, un Hēra atkal beidzot noregulēja sāpīgās un lēnās nāves instrumenta garumu.
– Bet tagad, kā jau solīju, procesu paātrināsim.
Ar šiem vārdiem Taļejevs nogāza uz sāniem soliņu, uz kura stāvēja jauneklis. Treileris kļuva pārsteidzoši kluss. Cilpa uzreiz nesavilkās, bet iestrēga vienā no daudzajiem metāla stieples līkumiem. Nelaimīgā vīrieša ķermenis raustījās, viņš sēcās… Klikšķini! Šis vads zem raustīšanās slodzes svara izslīdēja vienā līkumā un palēninājās nākamajā. Pakārtā vīrieša kakls un seja kļuva purpursarkani, uz lūpām parādījās putas, un sēkšana kļuva zemāka un īsāka. Negaidot nākamo klikšķi, žurnālists vērsās pie Anatolija:
– Ejam ārā, paņemsim pauzi, uzpīpēsim… Un lai šis dejo. Ak, viņš ne tikai dusmoja sev, bet arī sūdīja sevi! Ak, cik neestētiski.
Abi izkāpa no piekabes un aizvēra durvis. Taļejevs uz ielas uzmanīgi paskatījās pulkstenī:
«Es domāju, ka viņš izturēs vēl piecas minūtes.» Lai gan… Kā cilpa iet un vads krīt.
Pēc simts sekundēm no treilera atskanēja sirdi plosošs, necilvēcīgs kliedziens.
Asaras ritēja pār Torpēdas vaigiem. Vads, kas viņu turēja, saplēsa viņa vesti un iegriezās dziļi ķermenī. Viņš tam nepievērsa nekādu uzmanību, viņa ārprātīgais skatiens bija iekalts dēla sejā, ko izkropļoja ciešanu grimases. Anatolijs ātri satvēra zem kājām jau tā novājējušo un nepretojošos ķermeni, un Hēra ar grūtībām atšķetināja ap kaklu sasieto stiepli. Nolikuši nelaimīgo vīrieti uz galda, abi sāka vest viņu pie prāta. Kad parādījās pirmās atmodas pazīmes, Taļejevs apsēdās uz soliņa pretī bandītam, kas bija piesiets pie caurules, un jautāja:
– Nu?
Pēc pusstundas viņi visu zināja.
Vēl nesen zādzības Isakogorkas dzelzceļa mezglā bija haotiskas, izolētas un neorganizētas. Līdz ar kapitālisma uzplaukumu valstī krasi samazinājusies, pat praktiski izsīkusi preču plūsma uz neperspektīvo reģionu. Nebija jau no kā lielas peļņas, bet kāds ieguvums būtu no kilograma naglu vai eļļotu gulšņu pāra?!
Taču valsts pamazām izkāpa no sliekšņa, un pat ciemojošie uzņēmēji plūda uz šiem polārajiem reģioniem, un viņu Rokfelleri sāka rosīties. Pilsētās un mazpilsētās tika atvērti privātie veikali, kafejnīcas un restorāni, atdzima būvniecības bizness, un kļuva izdevīgi kaut ko ražot pašam, kaut arī nelielu. Un sāka plūst preču, produktu, tehnikas plūsma… Lauvas tiesa piegāžu gandrīz pilnīgas pienācīgu ceļu neesamības dēļ krita uz dzelzceļa transportu.
Lielie vilcieni, kas apgādā kuģu būves vai aizsardzības rūpniecības uzņēmumus, nebija vērsti: šādu kravu zudumu ir viegli noteikt un aprēķināt. Turklāt šādiem cilvēkiem aiz muguras stāvēja valsts, ar kuru, kā zināms, vienmēr ir slikti jokot. Bet cik brīnišķīga balva bija simtiem un tūkstošiem mazu preču sūtījumu, kas tika nosūtīti atsevišķos konteineros vai vagonos! Viņiem dokumentācija bija primitīva un bieži vien nekonsekventa: galu galā piegādātāja, ražotāja un saņēmēja galvenais uzdevums bija maldināt partneri. Tātad pat tad, ja, ierodoties notikuma vietā, tika atklāts iztrūkums, tiesā kaut ko pierādīt bija pilnīgi neiespējami. Jā, neviens to nedarīja, dodot priekšroku vai nu samierināties ar neizbēgamajiem «atkritumiem» transportēšanas laikā, vai arī maksāt «kam vajadzētu». Katrs uzņēmējs šo jautājumu atrisināja savā veidā.
Dzelzceļa
