Un ļaujiet man sniegt jums padomu: neatcerieties sava tēva titulu. Šeit mācās skolēni no dažādām ģimenēm, un neviens nevēlas dzirdēt par statusu salīdzināšanu.
– Tātad hierarhijas nav? – jautāju vairāk no inerces, nevis patiesas ziņkārības.
– Protams, man ir. Atbilstoši manām spējām,» viņš vēsi atņēma man visas atlikušās cerības.
Komandants mani veda uz citu ēku, kur otrajā stāvā bija brīva telpa. Tas ļoti atšķīrās no tā, pie kā biju pieradis, bet piespiedu sevi priecāties, ka vismaz kaimiņu nav. Es nebiju garīgi gatavs dzīvot vienā istabā ar svešinieku. Visu atlikušo dienu skatījos pa logu uz šurpu turpu skraidošos studentus un pats nodomāju, ka labāk būtu, ja man nokaltu rokas, kad atļaušos izbaudīt dārznieka dēla trīsas.
2.nodaļa
No rīta izklāju visas kleitas uz gultas, lai izvēlētos vienkāršāko. Man vienkāršā tekstā teica, lai neizceļos, un mana intuīcija kliedza par to pašu. Izskatās, ka pret parastajiem cilvēkiem nekad neesmu bijusi augstprātīga, ar dažiem pat sadevās rokās, bet nabagam var nodarīt pāri parasts dabīgais zīds. Acīmredzot man ir vieglāk dižoties naktskreklā – tikai es uz tā neatradu nevienu pērļu vai dimanta izšuvumu.
Par laimi, neatrisināmā dilemma tika viegli atrisināta. Pēc klauvēšanas manā istabā ienāca komandieris un iedeva formas tērpu. Tas bija milzīgs atvieglojums, lai gan pats stils mani mulsināja: blūze, pieguļoša zaļa jaka ar melnu apdari, tādas pašas krāsas zeķes un diezgan īsi svārki, kas nesniedzās pat līdz celim! Es nekad mūžā neesmu redzējis meiteni no dižciltīgas ģimenes, kas uzģērbtos, lai parādītu savas kājas. Bet pa logu no retajiem garāmgājējiem sapratu, ka visi skolēni bija līdzīgā formā. Tiesa, dažādas krāsas. Tāpēc es mēģināju pats. Manējais der kā cimds. Interesanti, kā ir iespējams vienā naktī uzšūt pilnu komplektu, pat neveicot mērījumus? Bet tad es atcerējos, ka burtiski visiem šeit ir spēcīga maģija. Droši vien pats rektors darīja visu iespējamo.
Atvēru durvis pēc kārtējā klauvējiena. Koridorā stāvēja meitene – tieši tādā pašā formastērpā, bet bordo tonī. Es izbrīnīta izliecu uzaci un gaidīju paskaidrojumu par ielaušanos. Un viņiem nebija ilgi jānāk:
– Mani sauc Nora. Nemirstības fakultāte, pirmais kurss.
Meitene runāja ļoti vienmuļi, bet melodiski, it kā apzināti izstieptu patskaņus, pārvēršot frāzes sēru dziesmā. Viņa pati bija īsa, īsāka par mani un lepojās ar spīdīgiem melniem matiem – vienīgais, kas viņā bija nenoliedzami skaists. Bet viņas acis bija dīvainas – tumši sarkanas, nedaudz gaišākas par drēbju krāsu. Es neviļus nodrebēju, kad tas man uznāca. Šis ir tīršķirnes vampīrs! Tikai viņiem ir šāda varavīksnenes krāsa. Tomēr es neļāvu pārsteigumam vai bailēm parādīties savā balsī.
– Tialla, Dabas maģijas fakultāte, pirmais kurss. Ko tu man esi parādā, Nora?
Viņa kustējās tikpat lēni, kā runāja vārdus. Viņa pacēla seju un pilnīgi vienaldzīgi paskatījās uz mani:
«Rektors Čolets lika man jums visu parādīt.» Ja esi gatavs, iesim kopā brokastīs.
– Kāpēc tu? – Nevarēju apvaldīt ziņkāri, lai gan neklātienē biju pateicīgs rektoram par viņa piedalīšanos. Bet tomēr bija vieglāk pieņemt, ka viņš nosūtīs kādu no elfiem šajā misijā, jo es mācīšos kopā ar viņiem.
Nora kaitinoši lēni paraustīja plecus.
– Tāpēc, ka esmu draudzīga un viegli atrodu kopīgu valodu ar jebkuru. Tāpat kā patiesībā visi vampīri.
Es centos, lai drebuļi nebūtu tik pamanāmi. Viņa aizslēdza istabu ar savu personīgo atslēgu un sekoja viņas pavadīšanai. Nora visus vārdus izrunāja vienā notī, taču viņa izteica patiešām noderīgas lietas:
– Bibliotēkā jūs saņemsiet mācību grāmatas, birojā visus nepieciešamos materiālus, bet dekanāts jums iedos akadēmijas grafiku un karti. Ja ir kādi jautājumi, jautājiet man – istaba ir pretī. Lai gan tikai pirmajās trīs dienās šeit ir grūti orientēties, tad atcerēsies un kļūs vienkārši. Protams, sākumā jāpierod: te katrs ir tik savādāks, katram savas dīvainības.
Es jutos nedaudz apmulsusi par savu reakciju. Šim vampīram nebija pienākuma tik ļoti iesaistīties procesā, pat ja pats rektors viņai to prasīja. Ja es būtu viņas vietā, es teiktu: «Ejam uz dekanātu, viņi jums iedos karti, un tad izkāpiet pats.» Bet likās, ka viņa tiešām cenšas palīdzēt un nemest mani virpulī! Un Nora turpināja, liekot man justies vēl pateicīgākai:
«Ir daudz sliktu cilvēku, bet ir arī labi.» Es palīdzēšu jums to izdomāt, ja jums nav iebūvēta radara labā un sliktā. Vienīgais, par ko tu netiec pie manis, ir studēšana. Es saprotu elfu maģiju apmēram tāpat kā Nissaradia politisko sistēmu. Tas ir, es saprotu, protams, tāpat kā visu pārējo, bet ne līdz konsultanta līmenim.
Es pat nezināju, kas ir «Nissaradia», bet no sirds teicu:
– Paldies, Nora! Priecāšos par jebkuru padomu! Jūs varat sākt agri ar tiem, no kuriem jums vajadzētu būt uzmanīgiem.
«Protams, visi, izņemot vampīrus,» viņa bez pauzes atbildēja.
Es apstājos, arī Nora bija spiesta piebremzēt un, novērtējusi manu izbrīnu, paskaidroja:
– Bet tas ir ideāli. Diemžēl pasaule ir veidota tā, ka ir jāsadarbojas ne tikai ar labiem tēliem.
– Pozitīvi? – es atbildēju atbalsi, lai neaizvainotu viņas dziļi vampīriskās jūtas.
«Nu jā,» Nora atkal gāja pa gaiteni, un es steidzos viņu panākt. – Elfi ir rāpojoši augstprātīgi cilvēki. Vilkači ir pilnīgi psihopāti, lai gan ne vienmēr. Spoki ir ārkārtīgi atriebīgi. Nekromanti smaržo pēc sapuvušas gaļas. Ir visdažādākie burvji, kā jebkurš tavas rases pārstāvis, stiprākie no viņiem pēdējā gadā izvēlas nekromantijas profilu. Incubi un succubi… nu, par tiem jūs paši varat uzminēt. Lai gan, ja salīdzinām, labāk ir draudzēties ar dēmoniem, nevis ar elfiem vai citiem sārņiem. Dēmoni vienmēr ir fiksēti uz kaut ko, un tas ir uz virsmas, un tāpēc jūs varat tos vismaz zināmā mērā saprast.
Es uzminēju, ka jautājums izklausīsies nevietā, bet tomēr jautāju:
– Vai vampīri izrādās ideāli?
– Kas ar mums notiek? – Viņa šķita patiesi pārsteigta: – Vampīri ir vislabvēlīgākie indivīdi, lojāli draugi un humānisti. Vai tu esi ārzemnieks vai kas tāds, ka nezini tik vienkāršas lietas?
– Humānisti?! – ar mani kaut kas nebija kārtībā, jo no visa spēka centos sadusmot jaunu paziņu.
Bet Nora nebija dusmīga, bet tikpat pacietīgi visu paskaidroja:
– Viens pats. Viņi šeit dod mums asinis, tāpēc avārijas vispār nenotiek. Un dabiskie instinkti – pierunāt upuri uz jebko – darbojas joprojām. Tāpēc vampīri tiek uzskatīti par sabiedriskākajiem kompanjoniem. Un mēs neesam pilnīgi dzīvi, tāpēc nav lieku emociju un kaislību, kas pat visdraudzīgāko radījumu var pārvērst par briesmoni.
– Ak
