Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija - Edgars Auziņš страница 6

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija - Edgars Auziņš

Скачать книгу

visu situāciju, es vēlreiz paskatījos uz burvi:

      – Atvainojiet, jūsu augstība. Mans uzliesmojums bija nepiemērots.

      Viņš pacēla tumšas uzacis, bet tad nespēja nesmaidīt un teica:

      – Jūs neko droši nezināt, jo atceraties par statusiem.

      – ES atvainojos. Tev jāsaprot, ka es vēl neesmu pieradusi…» es no inerces teicu.

      Man bija grūti viņu pat nosaukt vārdā. Gadiem ilgas etiķetes apmācības nav viegli atcelt. Viņš var nemantot troni, bet viņš ir valdošās dinastijas trešais dēls! Un kādu dienu viņš kļūs par visas valsts Augstāko Magu. Tā mēs satikāmies, kā es gribēju. Žēl, ka tādos apstākļos. Un viņa rupjība joprojām pārsniedza pieklājības robežas:

      «Klausies, alfa mātīt, tu šeit neizdzīvosi, ja vien neuzbāzīsi savu augstprātību dupsi.» Tu ar riebumu skaties uz inkubu, tu ložņā man priekšā, kaut arī nemaz nezini par manām spējām. Ja turpināsiet, pat jūsu alfa jums nepalīdzēs. Ja jūs par viņu nemelojāt.

      Tagad man nemaz negribējās ēst. Es piecēlos kājās, paņēmu paplāti, tik tikko atturējos no ierunāšanās, bet spēju mierīgi un vēsi pateikt:

      – Jauku dienu visiem.

      «Labi…» Janoss atbildēja, un es praktiski jutu, ka viņa skatiens mēģina tikt zem maniem svārkiem.

      Neraugoties uz silto dienu, es no visa kratījos, it kā no vēsuma. Ja es šodien uzrakstīšu vēstuli savam tēvam, viņš vienkārši neticēs! Kurš gan tādam ticētu? Ka skolēni viens otru aizrauj tieši kafejnīcā. Šķiet, ka karalisko asiņu princis ļoti cieši sazinās ar inkubatoriem un sucubi un ir rupjš pret pārējiem. Jā, mans tēvs, iespējams, nolems, ka es izdomāju garas pasakas, jo es negribēju šeit nākt!

      Akadēmiskajā ēkā es viegli atradu dekanātu, kur mani ļoti sirsnīgi sagaidīja: iedeva karti un paskaidroja, kur tālāk doties. Par laimi, piestāja arī rektors:

      – Ak, kur tu esi? Nāc, es jūs iepazīstināšu ar grupu personīgi.

      Pēc tam, kad Nora pievērsa tam uzmanību, tagad arī man likās, ka nekromants pēc kaut kā smird. Kaut kāds nepatīkams mitrums. Bet es, protams, biju pateicīgs par palīdzību adaptācijā no viņa puses.

      Skatītāju pulkā pulcējās daudz cilvēku – visi, arī skolotāja, bija ģērbušies zaļā. Elfus ir viegli atšķirt no tālienes – tiem vienmēr ir gari, taisni, sniegbalti mati. Smailas ausis jau ir papildu, bet ne tik skaidrs pierādījums. Rektors Čolets rupji iegrūda man sānos, liekot man doties uz kāpnes centru dēļa priekšā. Un, tiklīdz viņš sagaidīja pilnīgu, ieinteresētu klusumu, viņš paziņoja:

      – Šī ir Tialla, jauna jūsu grupas skolniece. Viņa nav elfs, kā redzams, bet pasaku maģijas katedra akadēmijā tika likvidēta jau sen. Tomēr es ļoti ceru, ka jūs viņu sagaidīsit kā savējo! Profesor Nainnillidan, neesiet pārāk bargs pret viņu. Dodiet tai laiku, lai pierastu.

      Profesors, elfs acīmredzamā vecumā, pasmaidīja un nolieca galvu rektora priekšā. Un tad viņš man pamāja virzienā, gandrīz kā dejas žests, sakot, izvēlies vietu.

      Un es jau jutos nevietā! Jā, man būs vajadzīgs pus semestris, lai tikai atcerētos viņa vārdu, ko lai saka par pārējo? Kamēr profesors klusi runāja ar rektoru, es ieņēmu tukšu vietu prom no pārējiem. Bet viņa uzlēca, kad rektors Čolets kliedza:

      – Lairinidissa! Ko tu sev atļauj?!

      Es paskatījos uz sāniem un ieraudzīju vienu elfu sēžam elfam klēpī un aktīvi rosāmies. Pēc kliegšanas viņa uzreiz pārcēlās uz blakus esošo krēslu un mēģināja attaisnoties:

      – Rektors Čolets! Vai redzējāt, ko inkubators šodien darīja ēdamistabā? Man joprojām reibst galva!

      Rektors sarauca pieri:

      – Tāda ir viņu būtība, to vajag saprast un pieņemt!

      Tomēr profesors labsirdīgi pasmīnēja un maigi iejaucās:

      – Rektora kungs, esiet iecietīgāks. Visiem jauniešiem ir šāda daba. Bet,» viņš paskatījās auditorijā un stingrāk piebilda: «Lairinidisa, tomēr pagaidi līdz nodarbību beigām un no mācībām brīvajā laikā uzmācās Koliandrīnam.»

      Minētais Koliandrins nekaunīgi iesmējās:

      – Paldies, profesor Nainnillidan! Tu mani burtiski izglābi!

      Acīmredzot arī šeit nevajadzētu gaidīt saprātīgus lēmumus no mācībspēkiem. Viņi to paņēma pārāk viegli! Ar katru minūti attēls izskatījās arvien nomācošāks. Bet tikmēr man blakus pēkšņi apsēdās cits elfs:

      – Sveiks, es esmu Anaela.

      «Sveika,» es piespiedu pasmaidīt, nezinot, ko vēl gaidīt. – Tialla.

      «Tavs vārds ir skaists, piemērots pat elfam.» Bet tumši mati ir rāpojoši.

      Mani mati bija blondi, bet, protams, ne to pašu platīna toni, kādu var atrast tikai viņu rases pārstāvjiem.

      – Tātad es neesmu elfs!

      «Tas, protams, ir slikti, ka ne visiem ir paveicies piedzimt vienam no mums,» viņš nopūtās un pēc tam pieliecās man tuvāk, lai sāktu konfidenciālu čukstu: «Bet es jums atklāšu noslēpumu – mans varonis… vecvecvecvectēvs bija vīrietis. Ne-elfu asiņu piejaukums, kā vairums šeit. Vienīgais tīrasiņu te laikam ir skolotājs.

      Es vēlreiz paskatījos uz Anaelu. Nekas, sākot no viņas platīna matiem līdz ļoti gaiši pelēkajām acīm, par to neliecināja. Tad kāpēc tādas atzīšanās? Bet šķita, ka viņš ir aizrauts. It kā nabaga puisis jau sen būtu gribējis runāt, bet tikko atrada īstās ausis:

      – Bet ambīcijas ir visiem… Tev nav ne jausmas! Šo cilvēcības pilienu droši vien esmu mantojis no sava senča. Man ir tik ļoti pieriebusies elfu augstprātība, ka nevaru ar viņiem sarunāties. Viņi iesaistās narcismā ar tādu pašu degsmi kā inkubatoru mīlestība. Tāpēc es centīšos ar jums sazināties. Ko darīt, ja tu nebūsi tik kaitinošs?

      Es nezināju, ko atbildēt, tāpēc pamāju. Es atvēru savu piezīmju grāmatiņu, lai sagatavotos lekcijas sākumam, bet Anaels uzreiz komentēja manu rīcību:

      «Vai tu tagad neesi slinks?» Tu taču nebēdājies, vai ne? Jo tas būtu ārkārtīgi pretīgi.

      Es uzreiz iztaisnoju muguru.

      Par laimi, lekcija izvērtās ļoti interesanta. Es pierakstīju burtiski visu, lai gan nesapratu pusi no tā. Profesors stāstīja par dažādajām ārstniecības augu īpašībām, un dažus nosaukumus es dzirdēju pirmo reizi. Bet es sev apsolīju, ka tūlīt pēc tam došos uz bibliotēku un mēģināšu aizpildīt nepilnības. Es nevaru šeit ar maģiju pārņemt bastionus, mēģināšu sevi pierādīt vismaz teorētiski.

      Anaels apstājās, kamēr profesors zīmēja diagrammu uz tāfeles, paskatījās uz manām piezīmēm un čukstus teica:

      – Un tas ir tavs

Скачать книгу