es nolēmu, ka Kosha ir saīsinājums.
Viņš ilgi klusēja, it kā domās tulkotu manus vārdus:
– Ak, tas arī viss. Pirmo reizi es redzēju Ivanu Aleksejeviču izolatorā – viņš izvilka savus puišus. Viņš mani pamanīja un jautāja: "Kas tas par skopušu kaķi?" Un nez kāpēc viņš ar saviem ļaudīm tika galā. Zēni viņam sekoja, es nedomāju, un tas cieši pielipa.
Es neskatījos uz viņu, pat neatvēru acis – šķita, ka jebkurš skatiens izjauks viņa atklātību un nekas cits netiks teikts.
– Tātad jūs viņam kalpojat, jo viņš jūs reiz izvilka no pirmstiesas izolatora?
Koša klusēja. Es vēlreiz uzmanīgi jautāju:
– Kāpēc tu tur nokļuvi?
"Par stulbumu," viņš negaidīti atbildēja. "Cilvēki parasti nonāk nepatikšanās tikai tāpēc, ka viņi ir stulbi."
– Izsmeļoši!
– Ar labu nakti, Elizaveta Andrejevna.
– Mierīgi. Oho, es vienmēr domāju, ka tu esi suns, un tev vajadzēja būt kaķim. Atšķirība maza, kļūdījos ar pasugām.
– Vai jūs domājat, ka es tikai devu mājienu par stulbumu? Vai arī jums patīk nepatikšanas?
– Vai tu man draudi? – klusi iesmējos. "Ja es neklusēšu, vai tu man salauzīsi kaklu?" Tātad jūs pat nedomājat par to?
"Protams, Ivans Aleksejevičs kliegs un satrauksies," šķita, ka Koša nopietni domāja par maniem vārdiem. "Bet viņš zinās, ka kopš es to izdarīju, man nebija citas izvēles."
Ar nopūtu apgriezos uz otru pusi un nekožu mēlē – sapratu, ka viņš pat nav īgns, viņš tikai centās beigt šo dienu un vēlējās pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no manas kompānijas .
– Cik interesanti ir uzzināt šādas detaļas par manu laulību. Paldies, Kosha, par jūsu sirsnību. Respektīvi, ja kāds man salauzīs kaklu, sasmalcinās viņu pulverī. Bet, ja jūs to darāt, tas ir labi, jūs esat to pelnījuši. Tātad Vaņa būtu tevi apprecējusi, nevis pārbaudījusi manu mīlestību uz spēku.
– Tas man nedarbosies.
Es atkal nesapratu, vai tas ir humors vai nē. No Koshy katrs joks izklausās ar zemtekstu.
– Tāpēc, ka nav likuma, kas aizliedz viendzimuma laulības? – es pasmējos. – Vai ir kādi citi likumi, kas jūs traucē? Cik daudz atklāsmju!
– Nē, jo es neesmu stulba maza meitene, par kuru var parūpēties un kura ir atkarīga no viņa viss. Ivanam Aleksejevičam vienmēr bija vajadzīga sieviete, kas visus vienkārši apskautu un mīlētu, neuzdodot liekus jautājumus. Kluss patvērums, kurā viņš var atgriezties, cīnījies ar visu pasauli.
Uz manas pieredzes fona mans prieks bija nedabisks:
– Cik jauki! Priecājies, Lizonka, tu izrādījies pietiekami nožēlojama, lai tavs vīrs tevi patiesi mīlētu. Bet pieņemiet to – vajadzības gadījumā jūs ir vieglāk aizstāt nekā uzticīgu suni. Vienā galvaspilsētā var atrast simts tādus kā tu, Lizonka, nožēlojamus un nevienam nederīgus, bet tikai vienu košu. Kosha tika īpaši audzēta, lai tā kļūtu neaizstājama. Tāpat kā dēls, kura Ivanam nekad nav bijis, lai gan viņam ir divi.
– Tu tiešām sāc kļūt greizsirdīga. Lai gan būtība tika izteikta gandrīz pareizi.
Likās, ka viņš klusībā smejas, bet es nepagriezos, lai pārliecinātos. Viņa neko vairāk neteica – ar to pietika. Nedaudz dīvaini, ka tieši sarunā ar viņu es beidzot formulēju visas savas neskaidrās domas.
Vaņa piezvanīja deviņos no rīta, kad grasījāmies atkal pasūtīt picu. Atnāca zvans uz manu numuru un uzreiz mani atdzīvināja:
– Vaņa, kur tu esi? Viss ir kārtībā?
– Protams, mana skaistā meitene. Nāc jau atpakaļ. Un atvainojos par nepatikšanām.
Kad iegāju mājā, tur nekas neliecināja par nesen veikto kratīšanu – ideāla kārtība. Vaņa pamāja Košai, kurš uzreiz iegāja kabinetā, un vīrs mani cieši apskāva un sūtīja augšā nomazgāties un atpūsties. Viņš visu nakti pat nejautāja, kur mēs bijām. Viņa uzticības pakāpi uzticīgam cilvēkam nevar pārvērtēt. Un vakarā viņš mani iepriecināja ar mūsu staļļa jaunas ķēves iegādi – līča skaistuli, ko nozīmēja mana dāvana.
Es pateicos un priecājos. Es neteicu skaļi, ka saprotu tik vērtīgas dāvanas nozīmi bez iemesla: šī ir atvainošanās un atzīšanās, ka tuvākajā laikā nedosimies atvaļinājumā, un pierādījums, ka viņa bizness iet lieliski – visām manām bažām nav pamata. Pēdējais bija vismaz reāls iemesls atvieglojumam.
Un tas ir pareizi. Mazāk nekā pēc pāris nedēļām lieta tika slēgta – es pat nezinu, kādas apsūdzības tika izvirzītas pret Ivanu, un mūsu mājā arvien biežāk parādījās cilvēki no ziņu kanāliem. Dzīve ir skaista! Mans vīrs spēj atrisināt jebkuru problēmu ar naudu vai draudiem. Par punkciju un kratīšanu kāds maksās ar dzīvību – ko viņš var darīt, viņš to ir pelnījis, jo nevienam nav tiesību visu dienu skumt Morozova sievai acis.
Elpot. Skrien kaut kur tālu prom un dziļi ieelpo. Vai arī atslābināties un rēkt, rūkot no plaušām. Pieraksties vēl desmit kursiem vai paliek stāvoklī. Skatiet Sašas smaidu, kas neslēpj cinismu, vai atlaidiet Sašu, jo viņam pat nevajadzētu būt tam visam tuvumā. Dariet vismaz kaut ko, lai jūsu ieelpas un izelpas nepavadītu skaitītājs galvā: viens-divi, viens-divi, viens-divi-divi “Sienāzis” ritmā.
Es ilgi domāju, pirms nolēmu neko nedarīt. Un tam ir tikai viens iemesls – mans defekts, kas bija mīlestība pret savu vīru. Vaņa mani aprija, paverdzināja, aptumšoja visus – patiesībā esmu ļoti līdzīga Košai, jo no paša sākuma nezināju, kā pretoties mūsu kopīgajam saimniekam.
5.nodaļa
"Zelja, vai varat iemācīt man cīnīties?"
– Kāpēc jums tas vajadzīgs, Elizaveta Andrejevna? – puisis bija pārsteigts.
Pēdējās piecpadsmit minūtēs skatījos boksa sparingu, puiši bieži tos izkārtoja mazā ringā sporta zālē. Zeļa tikko nogalināja Slavku, bet mums vēl jāmeklē tāds milzis.
"Tieši tāpat," es paraustīju plecus. "Es gribu tev sist, bet es nevaru."
"Tu vari," viņš atļāva un neveikli pasmaidīja.
Nozīmē, kas man ļaus. Tagad es viņam iesitīšu pa seju, viņš pat nepamirkšķinās ne aci.
– Un Košu? – pievērsu skatienu jaunpienācējam.
"Koš, es nezinu," slepkava nodomāja. – Tev tas viņam jāpajautā. Koš, kā tu jūties pret pļaukām? Elizavetai Andrejevnai tas ļoti vajadzīgs.
Koša šodien pat nepārģērbās un treniņa beigās ieradās sporta zālē. Pēc jautājuma viņš apstājās mums blakus un pacēla uzaci.
