viņš atmeta zvanu – tās ir visas atbildes, es atradu kādu, kam pajautāt. Un manā kontaktu sarakstā nebija neviena cita numura. Labi, mums jānomierinās. Izejiet klusi, bet izsauciet apsardzi pagalmā – tikai pajautājiet, vai viņi var piezvanīt Ivanam vai puišiem, kuri tagad ir kopā ar viņas vīru. Atkal klauvē – tagad gandrīz rēciens. Un kāpēc Ridža tā steidzas? Vai viņš klusi mani nošaus istabā, ja es neizlikšos, ka nepamanu nekādas dīvainas lietas, vai viņam būs aizdomas, ka es kādam zvanu?
Viņa pasmaidīja, atvēra durvis un nogāja lejā pa kāpnēm viņa priekšā.
– Ridž, pasaki vismaz – Vaņai ir padomā kāds romantisks randiņš?
– Jā, es par to domāju.
– Ak, vai tad es nepareizi saģērbos? Labs restorāns? Varbūt man vajadzētu valkāt kokteiļkleitu?
– Nē, Elizaveta Andrejevna, tas nav svarīgi …
Nebija vairs redzama steiga, bet es jutu spriedzi mugurā – vai arī es vienkārši pati biju saspringta. Bet zālē Saša piecēlās pret mums.
– Kur? – Viņš uzvedās tieši tāpat kā pirms traumas.
– Iziet ārstnieciskā pastaigā, varoni? – Mugurkauls ķiķināja. "Tas ir labi, neuztraucieties, tā ir priekšnieka pavēle."
– Tad es esmu ar tevi.
– Bet kāpēc? Jums ir likumīgs slimības atvaļinājums, atpūtieties. Vai arī jūs domājat, ka es nevarēšu noskrūvēt stūri bez jūsu palīdzības?
No miesassargu acīm nebija skaidrs, vai viņš dalās manā sajūsmā. Mugurkauls īsti neraustījās, taču bija kaut kā dīvaini redzēt viņu mana gida lomā. Un es uz sekundi paplašināju plakstiņus, refleksīvi signalizējot par savām bažām.
"Jā, man ilgi jāvēdina galva," Saša pasmaidīja kā parasti. "Sāpēja tikai mans plecs, bet viņi izturējās pret mani kā pret invalīdu."
– Nomierinies, varoni, – Ridžs saspringa, bet atbildot arī pastiepa pieri, it kā reaģējot uz draudzīgu emociju. Taču viņi visi trīs saprata, ka vispārējais prieks nebija patiess. "Puiši tik ļoti smejas, ka jūs skatāties uz saimnieci mīlošām acīm." Man vajadzētu būt uzmanīgiem!
Tagad es vairs nešaubījos, ka lieta ir netīra. Mežonība nebija ietverta pat neķītrās mājienos, par kurām Vaņa, ja viņš būtu šeit, būtu izsitis visus padotajam zobus, bet visneparastākajā runīgumā. Mans miesassargs viņu tik tikko pazina, bet četru gadu laikā no Ridžas es neesmu dzirdējis četrus vārdus pēc kārtas man adresētus, bet šeit viņš tikai izlej savus vārdus – viņš ļoti vēlas par kaut ko pārliecināt. Viņš nepārprotami ir ieinteresēts pēc iespējas ātrāk izklīst, bet problēmu gadījumā viņš, iespējams, izvilks stobru. Un Saša ir ģērbies T-kreklā un sporta biksēs, viņam nav līdzi ieroča. Viņš ir ierocis pats par sevi, bet viņš ir bezspēcīgs pret pistoli… Tas mani nobiedēja:
– Saš, tiešām nav iemesla tevi vilkt. Tas ir Ivana uzticīgais cilvēks! – un atkal uz brīdi atvēra plakstiņus – tiklīdz mēs iekāpsim mašīnā, viņam jāsteidzas pie apsarga. Ja viņi neatvērs vārtus, mēs nevarēsim doties prom, bet viņam būs palīgi – bruņoti un neievainoti. Es darīju visu iespējamo, lai tēlotu vieglprātīgu jautrību: "Mugurkauls, vai man jāiet uz tualeti?" Pirms satikšu savu vīru, es piepūderēšu degunu.
"Nedari," viņš ar diviem pirkstiem pieskārās manam elkonim, un es uztvēru šo žestu kā reālu draudu. – Jums ir lielisks deguns, Elizaveta Andrejevna.
– Kāpēc tu esi tik neromantisks? – Es apspiedu no sevis muļķības, taču esmu pārliecināta, ka ar savu bālumu nodevu savu stāvokli. "Viņš pat neļāva man sataisīt matus!"
– Vienkārši… viņš tevi ļoti gaida, Elizaveta Andrejevna. Labā restorānā.
Vēlreiz uzmetu Sašu skatienu un paklausīju gidam, kurš iegriezās kreisajā koridorā. No turienes bija izeja uz pazemes garāžu un pagalmu. Veselus piecus soļus es ticēju, ka Saša tagad ielīks no aizmugures un viņu apdullinās, taču tas nenotika – acīmredzot, mūsu domas saplūda vai miesassargs pat precīzi uztvēra, kā Hrebs jūt pret pistoli kabatā. Vai viņam vajadzētu atkal sevi izturēt par mani?
Un koridorā Ridža vairs nespēja atturēties – viņš mani satvēra un gandrīz vilka sev līdzi, bet turpināja izrunāt savu absurdu, kam tagad, lai kā es gribēju, nebija iespējams noticēt:
– Iesim tagad, Elizaveta Andrejevna, kāpēc tu esi tik sajūsmā? Ivans Aleksejevičs būs ļoti priecīgs…
Viņš mani izveda pagalmā un iegrūda mašīnā. Kamēr gāju apkārt, mēģināju atvērt durvis un izlēkt ārā, bet pēkšņi spēcīgas rokas mani satvēra un piespieda pie grīdas, iestumjot starp sēdekļiem. Es kliedzu, mēģināju izrāpties ārā, bet man iesita ar dūri pa seju, un uzreiz smags ķermenis uzspiedās uz leju tā, ka mūs nevarēja redzēt pa logu. Mašīnā kāds slēpās – līdzdalībnieks. Un apsargiem nebija aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, jo Ridža iegāja teritorijā it kā viens.
Sašas kliedziens bija dzirdams uz sāniem – viņš kliedza par vārtiem sargiem, kas nozīmē, ka viņš uztvēra manu ziņojumu. Taču Ridžs paātrinājās un pilnā ātrumā metās uz izeju. Vēl pēc dažām sekundēm ar šausmām sapratu, ka vārti nav aizvērti – varbūt viņš par to jau iepriekš pajautāja, un tagad kabīnē esošajiem cilvēkiem vienkārši nebija laika reaģēt. Uz gludekļa atskanēja mašīnas slīpēšanas skaņa, bet aizvēršanas režģis vairs nevarēja noturēt automašīnu. Strauji nogriezāmies uz ceļa, bet nesamazinājām ātrumu.
Pēc tam man atļāva pacelt galvu. Vīrietis nokāpa no manis un apsēdās uz sēdekļa, netraucēja man nedaudz izstiepties, bet paķēra manu mobilo telefonu no džinsu aizmugurējās kabatas un izmeta pa logu. Viņš nebija pazīstams un bija manāmi satracināts:
"Kāpēc tik daudz trokšņa, Spin?" Vajadzēja to darīt klusi!
Šoferis neatbildēja un šķita, ka tikai palielina ātrumu.
Es atkal sniedzos pēc durvju roktura, bet tas bija aizslēgts. Vīrietis pasmējās par maniem centieniem. Bet viņš paskatījās uz viņa seju un teica, uzliekot pistoli ar trokšņa slāpētāju uz gurna:
– Smuki. Sēdi mierīgi, kaķenīt, tev nav jautājumu. Un tā nebūs, ja Morozovs jūs patiešām novērtēs, kā viņi mums dziedāja.
Tas ir skaidrs. Tas nozīmē, ka jums ir nepieciešams ķīlnieks, bet nekas nevar tikt caur Ivanu. Viņš kādam pieteica jaunu vai vecu karu, bet neparedzēja šādu pavērsienu. Un viņi, iespējams, izdarīja vienīgo derību, kas varēja nostrādāt – Vaņa būtu mierīgāk reaģējusi pat uz viņa dēlu nolaupīšanu. Es nezinu, vai viņš mani izpirks, bet viņš acīmredzot sajauks lietas, kad viņi viņam to pateiks. Lai gan mēs noteikti nerunājam par naudu – nepareizie cilvēki, šeit ir kaut kas cits… Ietekme? Kapitāls tika izzāģēts, un kas zina, vai kāds to vēlas zāģēt?..
Es piespiedu vaigu pret stiklu, vaimanādama no sāpēm un bailēm. Viņi Vanju labi nepazīst – viņam nav trūkumu. Un es neesmu viņa vājība, viņi nevarēs viņu tādu dabūt. Tas nav saistīts ar viņa mīlestību pret mani, tas ir
