Šķīrušies ģenerāļa padomniece. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Šķīrušies ģenerāļa padomniece - Edgars Auziņš страница 5

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Šķīrušies ģenerāļa padomniece - Edgars Auziņš

Скачать книгу

no visa spēka kliedzu uz nevainīgo telefonu un tad ar visu iespējamo ļauno spēku metu telefonu pēc iespējas tālāk no sevis un tikai pēc pāris mirkļiem saprotu, ko esmu izdarījis.

      Es iemetu savu vienīgo veco, mīļo telefonu kaut kur sniega kupenās. Es viņu aizvainoju par velti, un man arī pazuda kontakts.

      Mans pirmais impulss bija skriet meklēt savu telefonu, bet es apstājos. Tas bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka labāk nekāpt sniega kupenās tikai apaviem un bez virsdrēbēm, pat naktī, īpaši bez brillēm. Ko es šeit varu redzēt?

      "Pagaidi, mīļā, es drīz atgriezīšos un tevi atradīšu!" – atkal iesaucos tumšajā naktī un atgriežos viesnīcas ēkā.

      Kaut kā līkločos, ik pa brīdim pieturoties pie sienām, viņa rāpoja uz Natašu un manu istabu. Tagad es ģērbšos un reģistratūrā palūgšu lukturīti, ja man tādu iedos.

      Es paklupu istabā un sastingstu.

      Natašas un manā istabā kāds skaļi vaidē un izdod kopulācijai visai raksturīgas skaņas. Kurš uzdrošinājās ienākt Natašas un manā istabā un tā to apgānīt?!

      Es izlēcu no istabas, aizmirsdama, kāpēc es vispār tur biju aizgājusi. Man šķiet, ka viņi mani nepamanīja. Viņa sāka steigties uz liftu, lai sūdzētos, ka istabā ir sveši cilvēki, bet tad apstājās. Tikai man, Natašai un, iespējams, viesnīcai ir atslēgu kartes. Maz ticams, ka viesnīca mūsu istabā ielaistu pāris. Kāds secinājums paliek? Nataša tagad ir kopā ar kādu istabā. ES nē.

      Ak, viņa ir sasodīti uzticīga sieviete savam vīram!

      Un viņa kliedz tik skaļi, ka tā nav vaidēšana, it kā viņa tiktu sagriezta. Tagad kā es varu izdzēst šo mirkli no savas atmiņas? Un kas ir viņa, ak, kompanjons? Šķiet, ka visu vakaru neesmu nevienam īpaši pievērsis uzmanību, bet pēkšņi tas ir uz tevi.

      Sasodīts, es nepaņēmu ne brilles, ne drēbes. Kas tad ir tagad? Neatgriezies. Nata droši vien ir pārliecināta, ka līdz rītam es neieradīšos, un viņa pati var visu nakti istabā mānīt. Ko man tagad darīt? Bez mantām, bez telefona. Bez brillēm pat uz bibliotēku nevar aiziet!

      Labi, es aiziešu pie Iļjas iedzert, viņš sauca.

      Nospiežu lifta pogu un gaidu. Durvis atveras raiti un… kāpēc man tā nav paveicies?!

      Viņi arī kaislīgi, nekaunīgi un nekaunīgi kopulē liftā.

      Es aizveru acis ar rokām, cik ātri vien iespējams. Kas tā par izvirtušu viesnīcu?!

      – Es varu saprast visu, bet Aleftina Vladimirovna, kur jūs dodaties?

      Jā, jā, tieši tā grāmatvede, kura iemīlēja bāra leti. Es arī, izrādās, mīlu mūsu jauno kurjeru.

      Steidzos uz kāpņu pusi, paklupu, gandrīz nokrītu, beidzot novelku šausmīgās kurpes un basām kājām eju augšā pa kāpnēm, ik pa brīdim piesardzīgi palūkojoties uz priekšu. Pēkšņi arī šeit kāds pieslēdzās. Atmiņas par Natašas kliedzieniem izgaist, redzot gandrīz kailu Aleftīnu Vladimirovnu un kurjeru, kurš nometies ceļos viņas priekšā.

      Tātad, kāds ir Iļjas numurs? Es kaut ko aizmirsu. Ak, es atcerējos! Divi simti septiņdesmit pieci.

      Kaut kā tiku līdz vajadzīgajai istabai, klusi pieklauvēju, lai nenodeg kaimiņu istabas, tur laikam bija arī mūsējie. Man neviens to neatver. Arī varbūt nav abonents? Es jau klauvēju skaļāk – nē. Varbūt viņš aizmiga?

      Šņukstot, viņa iesita pa durvīm un devās lejā uz banketu zāli. Droši vien tur staigā vēl kāds. Nē, es nemeklēju vīrieti uz nakti, bet kaut kur man ir jāpasēž visu atlikušo nakti.

      Banketu zālē atradu pāris man zināmas kolēģes, ar kurām labi pavadījām laiku, vairs neēdām, tā kā ēdiena īsti vairs nebija, bet dzērienu bija daudz, juta līdzi. es, un necilvēks vīrs, un bastarda priekšnieks aizmigām.

      Vēlāk nez kāpēc attapos reģistratūrā, rūgti raudot un sūdzoties puisim aiz letes, ka esmu pazaudējis telefonu, ka nevaru iekļūt savā istabā, nezinu, ko darīt ar savu. dzīvi.

      "Nu, es varu palīdzēt jums nokļūt tavā istabā," puisis teica ar līdzjūtību. – Tev vajadzētu pagulēt. Kāds ir numurs?

      "Trīs simti septiņdesmit pieci," es rupji atbildu.

      – Tieši tā?

      – Protams, es derēju.

      Puisis iedod man karti un pat palīdz nokļūt līdz liftam, pretējā gadījumā es kļūstu emocionāla.

      Kad ierodos uz grīdas, jūtos dīvaini, šķiet, ka mēbeles šeit ir dārgākas, un durvju ir daudz mazāk, it kā es te nekad nebūtu bijis, bet nevar zināt.

      Kā es pats, šķielēdams, meklēju īsto numuru, atsevišķs varoņdarbs, beidzot atradu īstos ciparus, ieliku karti, atveru durvis un iegāju iekšā. Klusums, tumsa. It kā Iļja jau ilgu laiku būtu gulējis. Es gribu pārslēgt slēdzi, bet nevaru to atrast vai iekļūt, bet tas ir labi.

      Turoties pie sienas, es ieeju dziļāk istabā. Istaba ir ļoti liela un nekad nebeidzas.

      Jā, šeit ir guļamistaba, es domāju. Jebkurā gadījumā man šķiet, ka es apglabāju sevi gultā. Precīzāk, viņa paklupa un nokrita uz šīs gultas, un tajā atradās vīrietis.

      – Te nu es esmu! – es priecīgi dungoju. – Es atnācu, un tu gulēji.

      7. nodaļa

      "Pārsteidzošs nekaunības līmenis," no tumsas atskan mierīga vīrieša balss. Viņa intonācija un tembrs man iedeva zosādu. Nekad iepriekš neko tādu nebiju piedzīvojusi, sazinoties ar Iļju.

      – Kāpēc ir šis? – aizvainota jautāju.

      – Lai mocīt un sekot man visu vakaru, un kaut kā iekļūt manā istabā. Vai tas nav augstprātības virsotne?

      "Es tev nesekoju," es atbildu vēl vairāk aizvainots. – Vai es varu tagad doties prom?

      Pēkšņi pret manu seju tika pavērsts lukturītis. Es aizvēru acis no skarbās gaismas un pārsteiguma.

      – Tu neesi. Jau labāk. Kā tu nonāci manā istabā?

      – Dīvaini jautājumi. Tas ir tas, ka es aizeju.

      Es veicu neveiklu kustību prom no gultas, bet Iļja satvēra manu elkoni un pievilka mani atpakaļ uz sevi. Es atkal nokrītu uz vīrieša ķermeņa.

      – Vispirms parunāsim.

      "Es nenācu šeit runāt."

      – Priekš kam?

      – Sazinieties ar ķermeņiem.

      – Nopietni?

      – Nē, sarunas ir intelektuālas… intelektuālas, sasodīts.

      Esmu noguris no šī visa. Pilnajā tumsā

Скачать книгу