smaržo lieliski, un es mīlu baltas rozes, bet es gribu redzēt savu vīru, nevis ziedus.
Pie pušķa piesprausta aploksne. Trīcošām rokām noņemu, ar kreiso roku satverot ziedus. Iekšā ir papīrs ar ziņu no Gļeba.
“Labākajai sievietei pasaulē, kura man uzdāvināja divus brīnišķīgus bērnus. Lūdzu, piedodiet, ka nevarēju ierasties. Kad es atgriezīšos, jūs sapratīsit, kāpēc es paliku. Pēc šī komandējuma mūsu dzīve apgriezīsies ap simt astoņdesmit grādiem. Vienmēr tavs Gļebs."
Es pabeidzu lasīt to, ko esmu uzrakstījis, un man ir grūti uzreiz neizmest papīru zālienā. Aizvainojums pret vīru aptumšo manu prātu.
"Oļečka, cik skaisti ziedi," no aizmugures atskan Annas Nikolajevnas balss, "nāc, nāc pie mums, ielieciet tos vāzē un apbrīnojiet tos vēl." Ir pienācis laiks griezt kūku.
"Jā, tev taisnība," es atbildu nedaudz aizsmakušā balsī, norijot kamolu savā kaklā un neļaujot asarām nobirt. – Mums kūka jāiedod bērniem, citādi viņi jau ir noguruši.
Es atgriežos mājā, ātri uzskrienu uz otro stāvu un nolieku pušķi uz gultas Glebā un savā guļamistabā. Lai gan pareizāk to būtu saukt par manu personīgo guļamistabu, jo mans vīrs tajā nav biežs viesis.
Taisos atgriezties pie ciemiņiem, lai nobeigtu svētkus, nav ne spēka, ne vēlēšanās nodarboties ar puķēm, un ne jau bērni vainīgi, ka mamma ir nogurusi, šodien vajadzētu visu dabūt, bet nokrīt cita aploksne ārā no pušķa. Tas ir izgatavots no biezāka papīra, spilgti rozā. Tas ir pat dīvaini, ka es viņu nepamanīju uzreiz.
Aizturējusi elpu, es paņemu aploksni, mana sirds sitās kā traka. Liekas, ka ar prātu saprotu, ka nav no kā baidīties, jo Gļebs to atsūtīja, bet sirdī man ir ļoti bail.
Beidzot atveru aploksni, un manu trīcošo pirkstu dēļ tās saturs izkrīt tieši uz grīdas. Šī nav cita ziņa. Tās ir fotogrāfijas. Daudz fotogrāfiju. Un viņi visi ir kopā ar Gļebu.
Bet viņš tajās nav viens.
2
Es vairākas reizes mirkšķinu, bet redzētais nepazūd. Fotogrāfiju patiesā nozīme man pamazām ataust. Uzmanīgi pārbraucu ar pirkstiem pāri spilgtajām bildēm, it kā pieskaroties tām, kaut kas mainīsies, nezinu, vai meitene pēkšņi pazudīs vai vismaz izskatīsies labāk ģērbusies?
Bet, protams, nekas tāds nenotiek. Mūsu pasaulē nav maģijas, ir tikai tukši fakti. Un šobrīd viņi nežēlīgi sitas uz manu psihi.
Manas smadzenes ģenerē abstraktas domas, neļaujot man ieslīgt histērijā. Piemēram, es, iespējams, jau desmit reizes sev esmu teicis, ka meitene fotoattēlā ir skaista. Un viņa ir arī blondīne. Gļebam vienmēr patikušas blondīnes, es jau zinu, es savus brūnos matus balinu jau kādus desmit gadus.
– Olenka, kur tu esi? Vai nevarat atrast vāzi Glebuškas dāvanai? "Mēs saņēmām kūku," mani sasniedz vīramātes balss.
Viņa jau ir tuvu, viņa grasās ieiet guļamistabā, un šī doma mani atšķaida.
Ātri pieceļos kājās un pagrūdu nīstās fotogrāfijas zem gultas. Man tik tikko ir laiks, pirms Anna Nikolajevna atver durvis un ziņkārīgi paskatās apkārt.
– ES eju. "Nekas slikts ar ziediem nenotiks," es pēkšņi saku un speru soli uz priekšu.
– Nē – nē, nekādā gadījumā! – Gļeba māte iesaucas. "Es pats tos uzlikšu, es jums palīdzēšu."
Viņa bez ceremonijām iet iekšā un paņem pušķi no gultas, izlīdzinot gultas pārklāja grumbas. Tad viņas sīkstais skatiens nokrīt uz spilgti krāsoto palodzi, kas man visvairāk bija vajadzīga no kopējā bezsejas interjera.
Anna Nikolajevna neapmierināti saknieba lūpas un grasās kaut ko teikt, bet es nespēju klausīties viņas morālās mācības. Ne tagad, kad uzzināju, ko īsti viņas dēls darīja komandējumos.
"Man nav vāzes šim pušķim," es bez ceremonijām paņemu ziedus no vīramātes, "Gļebam nevajadzēja tērēt tik daudz naudas, tie tik un tā novīst."
– Ak, es atnesu piemērotu vāzi! – Anna Nikolajevna iesaucas. – Pareizāk sakot, Mišenka atnesa, es viņam jautāju. Ejam ātri.
Es burtiski piespiežu sevi sekot Gļeba mātei ārā no istabas. Man galvā iezogas vājprātīga doma, ka tad, kad naktī atgriezīšos guļamistabā, fotogrāfiju vairs nebūs. Un varēs izlikties, ka nekas nav noticis, mana laulība joprojām ir priekšzīmīgi skaista.
Vāze patiešām atrodas Mihaila Jurjeviča automašīnā. Un tieši tāds izmērs, kāds tev vajadzīgs.
"Apbrīnojama tālredzība, it kā jūs zinātu, kāda vāze man būs vajadzīga," es bez emocijām komentēju, iebāžot nīsto slotu ūdenī.
"Hmm," Annas Nikolajevnas sejā uz brīdi parādās ēna, un man ir aizdomas, ka viņa zina par papildu aploksni ar pārsteigumu, "Es neteikšu, ka es zināju, bet man bija tāda doma, es to neslēpšu."
Viņas piezīme izklausījās ārkārtīgi neviennozīmīgi. Vai arī es tagad visur meklēju dubultdibenu? Jebkurā gadījumā, pirms sāku jautāt vīramātei, ko tieši viņa uzminēja un kāpēc man neteica, es pievēršos kūkai.
"Beidzot nopūtīsim sveces," es pasmaidu un aizdedzu sveci.
Vai es nebūtu negatīvi reaģējusi pret savu vīramāti, ja viņa man būtu teikusi, ka Gļebs mani krāpj? Nevienam nepatīk sliktu ziņu vēstneši.
Kas man tagad jādara? Dalīties ar viņu? Vai lūgt padomu? Man nav savas mātes.
“Cik liels puisis, viņi nopūta sveci, mani labie aizgāja pie tēta,” Annas Nikolajevnas vārdi iespiežas manā prātā, un es uzreiz nesaprotu, ka palaidu garām svarīgu brīdi bērnu dzimšanas dienā, iestrēdzis savās domās.
Pateicoties Mašai, viņa mūs filmēja. Es visu redzu no ārpuses.
"Par tēti, ha," es pasmaidu, "es varētu arī nopūst sveci uz kūkas pēc gada." Tas nav ģenialitātes vai kāda īpaša talanta rādītājs. Pēc izskata abi vairāk līdzinās man. Vismaz pagaidām.
Mana vīramāte nemitīgi slavē savu dēlu un cenšas mani atstumt otrajā plānā. Un parasti es pret to izturos ar humoru. Gļebs ir vienīgais bērns ģimenē, un māšu mīlestība pret saviem zēniem jau sen ir krāsaini ilustrēta literatūrā un kino. Un ir grūti atrast ģimeni bez viena šāda stāsta. Bet tagad es nespēju jokot un visu uztvert vieglprātīgi.
"Bet mūsu vecākais un jaunākais nevarēja nopūst sveci uz kūkas pat divos." Tātad, Ol, tev ir ģēniju ģimene,” saka Maša, cenšoties mazināt atmosfēru.
"Ah, huh," es izspiežu piespiedu smieklus. – Labi, iedzersim tēju un dosimies prom. Man vēl viss jāsakopj un bērni jāliek gulēt.
– Tātad, varbūt ļaujiet mums palīdzēt. "Kāpēc tu pats te visu berzīsi," mans draugs iesaka, līdzjūtīgi skatīdamies uz mani.
“Glebuška ieteica Olenkai nolīgt au pair, bet viņa atteicās,”
