skatienus.
Alise met spokainu skatienu manā virzienā. Tad viņš paskatās uz Ianu.
Es pagriežos pret viņu. Viņas acīs ir bailes.
Tikai es nomierināju meiteni…
"Dārgais," viņas līgavaiņa pirksti ļoti skaidri un draudīgi sāk klabināt pa galdu. – Ej ar Maksu uz mašīnu. Jūs mani tur gaidīsit ar gaisa kondicionētāju. Ērtībā. Es ātri to izdomāšu.
Viņš paskatās apkārt uz klātesošajiem un uzsmaida visiem ar vieglu smaidu.
"Mēs nedaudz sastrīdējāmies," viņš mierina pārējos.
Un šajā laikā mēs ar Alisi satiekam savus skatienus. Viņas acīs redzama bezpalīdzība un lūgums pēc palīdzības, manējās – bezjūtība.
Es nolēmu to izdarīt pats. Es netaisos palīdzēt.
Es noliecu galvu pret papīriem, kurus Ļena ar mani dalīja, ar šo žestu parādot, ka netaisos iejaukties.
Un es to nedarīšu, lai kā es to gribētu. Bet es skatos.
Es domāju, ka šajā telpā nav neviena cilvēka, kurš viņus šobrīd neskatītu.
Apsargs satver viņas rokas, ciešāk satverot un velk viņu uz durvīm. Viņš pieķeras viņai, neļaujot viņai aizbēgt, un ar raustījumiem velk uz priekšu.
Mana labi apmācītā komanda skatās manā virzienā ar klusu jautājumu acīs, bet nesteidzas aizlūgt. Viņi darīs, kā es saku. Tas jau ir noticis pāris reizes, kur svarīgos jautājumos tika prasīta viņu pilnīga paklausība, un es ceru, ka man izdevās viņiem skaidri izskaidrot, kurš šeit ir atbildīgs.
Bet es klusēju un nepievēršu uzmanību tam, kas notiek man zem deguna.
"Jan," meitene kliedz, atrodoties slepkavas apsarga rokās, kurš piespiež viņu sev klāt, neļaujot izkļūt vaļā.
Acīmredzot viņš saņēma pavēli viņu par katru cenu dabūt prom no šejienes un pārliecinoši virzās uz savu mērķi.
Nav skaidrs, pie kā viņa vēršas.
– Gribi! Jaņ! Gribi! – Alise pēkšņi iesaucas, pretojoties no visa spēka.
Un viņas aicinājums ir adresēts tieši man.
Uzmetu skatienu meitenei, kura tiek aiznesta uz izeju. Viņas seja vairs nav redzama. Tikai mugura.
Viņa lokās kā čūska, cenšoties tikt no viņa rokām. Viņas kleita paceļas uz augšu, atsedzot augšstilbu. Un visi klātesošie neveikli notrulina skatienu.
Un manī ir prieks. Man patīk, kā viņa izkliedza šos mīļos vārdus, kas ir kā balzams manai dvēselei.
Iedegušais apsargs tomēr iznes viņu no konferenču telpas un ar savu nastu dodas uz kāpnēm, kamēr meitene mēģina izlauzties no viņa ciešā apskāviena, kaut kā grozoties, lai ieraudzītu manu seju.
Visi ir apjucis no viņas un skatās viņai pēc, kamēr es smagi domāju.
Viņa skaidri pateica, ka ir pārdomājusi un lūdz manu iejaukšanos.
Alise atbildēja uz manu jautājumu, vai viņa vēlētos palikt pie manis. Pārspēlēts. Es sapratu, ka bez manis viņš nevarētu izkļūt. Tas bija skaidrs jau pašā sākumā. Es esmu mazākais ļaunums.
Bet tagad es neesmu pārliecināts, vai man tas ir vajadzīgs?
Es nedaudz atjēdzos pēc viņas atteikuma augšstāvā. Mans ego ir sasists. Es vairs netiecos pēc viņas tik ļoti kā agrāk. Es esmu vīrietis, nevis suns, kuram viņa pamāja un es skrēju.
Es izdarīju izvēli, tas arī viss.
Es jau domāju adekvātāk un ne vienā vien vietā.
Tas nav fakts, ka pēc izpirkuma maksas man kaut kas pārtrūks. Nemaz nav fakts. Un mani vecāki, kas ierodas laikā, var viņu man atņemt. Īpaši…
Galvenais jautājums ir: kāpēc man tas ir vajadzīgs?
Es aizveru acis, atceroties viņas trīcošo ķermeni zem manām plaukstām, un aizraušanās ar viņu atdzimst vienā mirklī.
Es tomēr gribu viņu. Esmu bagāts puisis un varu atļauties nopirkt to, ko vēlos.
Ja viņš negrib, viņš to darīs.
Šajā brīdī man rodas jautājums, ar ko tad es atšķiros no pretī sēdošā puiša? Izrādās, ka tikai tāpēc, ka esmu bagātāks un man ir vairāk sakaru, lai atļautos šo pirkumu. Es varu viņu pārsolīt.
Jans Segmuzovs paskatās uz sāniem uz izeju, atviegloti nopūšas, kad Alise pilnībā pazūd no redzesloka, tad paskatās uz mani un pasmaida.
"Ak, šīs sievietes," viņš nepiespiesti saka. – Īpaši līgavas kāzu priekšvakarā. Viena lieta ir nepareizi, tad “es nevēlos precēties”, un tagad es skrienu viņai pakaļ un lūdzu piedošanu. – viņš iesmējās, mazinot situāciju.
Un viņa skaidrojumi patīk citiem. Viņi, it kā liecinieki briesmīgam noziegumam, pēkšņi saprot, ka nozieguma nav bijis. Viņš ir viņas līgavainis. Viņi ir saderinājušies, viņiem vienkārši bija kautiņš. Viss ir kārtībā. Stulbā līgava. Ikviens ar to ir saskāries. Viņi liks mieru.
– Nu, sāksim? – viņa seja kļūst nopietna.
Viņš jau bija aizmirsis domāt par savu līgavu. Tagad viņa vienīgā rūpe ir farmācijas kopuzņēmums.
Bet es, gluži pretēji, jau esmu zaudējis interesi par apvienošanos. Mani vairāk interesē saldums viņa mašīnā.
"Es lūdzu visus mūs pamest," es uzstājīgi saku. – Man ir lietišķa saruna ar Janu Valerijeviču aci pret aci. Paldies.
Mani darbinieki ir labi apmācīti, pāris minūšu laikā atstāj mūs mierā, aizverot aiz sevis stikla durvis. Es tikai pamanu pāris neapmierinātus skatienus no Sigma direktora.
Es piezīmēju, lai vēlāk ar viņu parunātos.
Sarunas biedrs mani rūpīgi pēta.
Neskaties uz mani tā. Jūs iztīrīsit caurumu.
– Ļauj man uzminēt, Alise? – viņš saka, pārtraucot klusumu pēc tam, kad visi darbinieki ir aizbraukuši un palikuši viens ar mani.
Nav muļķis. Ar nožēlu atzīmēju. Ar muļķiem ir vieglāk.
Viņa apsargs vienmēr atbalsta plecu uz tāfeles. Vēl mazliet un sāks niezēt.
Un kur viņš atrada šos puišus?
– Jā. "Es pārdomāju," es pamāju, iztaisnojot sava krekla piedurknes.
Vīrietis tuvojas. Apsargi, it kā nojaušot viņa stāvokli, nāk tuvāk, cenšoties pasargāt viņu no neredzama uzbrukuma.
"Man
