Viņa kaitējošais pirkums. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Viņa kaitējošais pirkums - Edgars Auziņš страница 9

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Viņa kaitējošais pirkums - Edgars Auziņš

Скачать книгу

mērķim, bet pēc tam atgriezās pie viņa.

      Cerēsim, ka viņš ir viņas pusbrālis.

      "Sveicināts, Ian," viņš man saka un pienāk tuvāk, lai paspiestu manu roku.

      Es atbildot pamāju. Lai paspiestu roku, ir vajadzīgas dažas sekundes.

      Segmuzovs, tērpies melnā uzvalkā un izskatījies lietišķi, iebāza roku kabatā un izvilka cigaretes. Es aizdedzināju cigareti.

      Šī ir pirmā reize, kad es viņu redzu tik nopietnu. Visu tikšanos laikā mana vārdamāsa tikai jokoja un smaidīja. Izrādās, ka viņu nopietnu padara nevis bizness, bet gan sievietes.

      "Alise ir mana līgava," viņš paskaidro un uzpūš. – Mums bija neliels strīds. Un esmu gatavs atzīt savu vainu. Mēs divatā uzliesmojām, pakļaujoties dusmām. Jā, Alise? – Viņš pagriežas pret viņu.

      "Nē," meitene kliedz, lūdzoši lūkojoties uz mani. – Viņš melo. Es neesmu viņa līgava!

      Drošība aiziet viņa saimniekam aiz muguras, un es manāmi izelpoju.

      Tomēr es negribēju ar viņiem cīnīties.

      Alises acīs parādās asaras. Viņas rokas satver manu kreklu tik stipri, ka man gribas viņu nomierināt un turēt sev klāt. Bet es vēl nevaru. Ja vien mēs būtu vieni…

      Bet viņa ir viņa līgava!

      Negaidīts pagrieziens. Uz nakti paņēmu meiteni, kura izrādījās mana topošā partnera jaunava līgava. Vai tas tiešām notiek?

      Es gandrīz skaļi smejos par šādu absurdu. Nēēēē. Ne viss ir tā, kā izklausās manās ausīs.

      "Jā, mēs pārtraucām saderināšanos savās sirdīs, bet es atkārtoju, mēs esam aizrāvušies," viņš dusmīgi skatās viņas virzienā, samiedzot acis. -Tu joprojām esi mana līgava. Neiesaistīsim…

      Alise atgrūž sargu, kas manis nemanot paspēja pietuvoties viņai no otras puses un aizskrien.

      "Tas nedarbosies tā," es pakratu galvu. "Meitene ir nepārprotami nobijusies un nevēlas iet ar tevi."

      Es iestājos par viņu. Un esmu pārliecināts, ka to nožēlošu. Man apkārt ir trīs vīrieši, no kuriem divi ir lieliskā formā, un es domāju, ka es varu sākt uztraukties.

      "Jans Sergejevičs," mans vārdabrālis rupji saka, spļaujot uz asfalta. – Mēs ar jums plānojam kopīgu biznesu. Varbūt tu nejauksies manās personīgajās lietās, vai ne?

      Paskatos uz Alisi, kuru pazīstu tikai pāris stundas un ar kuru man ir mazs noslēpums – es paņēmu viņas nevainību.

      Es pievēršu savu meklējošo skatienu uz Janu un sāku minēt, kāpēc viņa nolēma rīkoties šādi. Alise nervozi trīc. No viņas ir skaidrs, ka viņa ir gatava jebkurā brīdī aizbraukt no šejienes. Viņa nepārprotami baidās no sava līgavaiņa.

      Viņš nemaz nav viņas līgavainis.

      Mani joprojām interesē viņas stāsts. Es pāreju uz Segmuzovu. Tomēr cīņā pret trīs es to nevaru izturēt, taču varu izdarīt spiedienu no otras puses.

      "Tieši tā, Jan Valerijevič," es atbildu tādā pašā tonī. – Nesabojāsim topošās attiecības mūsu kopīgajā biznesā. Šodien vēlējāmies ar jums parakstīt sadarbības līgumu. Tik un tā parakstīsimies, personīgo noliekot malā?

      Vīrietis manā priekšā vilcinās. Viņa skatiens ar šaubu uzplaiksnījumu viņu aizrauj. Mūsu kopīgais bizness ir izdevīgs mums abiem, bet vairāk viņam. Man ir daudz uzņēmumu, kas var viegli izdzīvot bez viena, diviem vai trim. Ianam mans uzņēmums ir kaut kas vairāk. Viņš mēģinās to atdzīvināt, pilnībā pārņemt kontroli pār to, sapludinot to ar savējo, un, ja tas izdosies, viņš saņems 60 procentus akciju.

      Šogad jau ne reizi vien esmu mēģinājis to atdzīvināt, piesaistījis jaunus cilvēkus, reklāmas, bet tas deva tikai īslaicīgu stimulu, un tad narkotiku tirdzniecība nokrita atpakaļ iepriekšējā līmenī. Nepilngadīga.

      "Pēc stundas mēs ar jums parakstīsim līgumu, un es paņemšu savu līgavu," viņš pēc pārdomām saka.

      Ians asi pagriežas pret viņu, liekot Alisei raustīties.

      "Es iesaku jums nomierināties, un mēs varam runāt pēc stundas." Labi?

      Meitene pamāj ar galvu, bailīgi palūkojoties uz mani.

      –Vai tu viņu pieskatīsi? – viņš man jautā.

      Tagad ir mana kārta pamāt.

      Mans draugs, es viņu tā pieskatīšu… Tāpat kā es viņu reiz pieskatīju.

      "Nešaubieties," es viņam apliecinu, un mēs paspiežam roku.

      Ians pagriežas un aiziet, nekad neatskatoties. Viņš atstāj mani vienu ar šo mazo meiteni.

      "Nu," es pagriežos pret viņu. – Pastāsti man, kas notiek?

      Alise pārvietojas no kājas uz kāju, ar piesardzīgu skatienu vērojot trīs cilvēkus, līdz viņi apsēžas un aiziet.

      "Nāc ar mani," es sniedzu viņai roku. – Iedzersim kafiju. Nomierinies un izstāsti visu vienlaikus.

      Un viņa mani satver tā, it kā es būtu viņas vienīgā glābjošā žēlastība šajā pasaulē.

      10. nodaļa

      Es pavadīju viesnīcā apmēram dienu viena no viņa sargiem rūpīgā uzraudzībā, nezinot, kā atstāt istabu, nepievēršot uzmanību.

      Reiz es mēģināju aiziet, it kā pēc paliktņiem, bet viņi mani nelaida ārā un atgrieza manā istabā. Pēc pusstundas atnesa visu nepieciešamo maisos, visus pirkumus krāvuši krēslā zālē. Tad mēģināju sarunāties ar istabeni, restorāna darbinieku un viesnīcas administratori, zvanot viņiem pa telefonu no istabas, taču neviens nelēma man palīdzēt.

      Tomēr mana izpalīdzīgā apsardze vēlāk man atņēma tālruni pēc sarunas ar administratoru Kseniju.

      Lai odi viņu pa nakti apēd!

      Sēdēju zem durvīm, klausījos skaņās gaitenī, mēģinot saprast, kad apsargs dosies uz tualeti, lai nemanīta izlīstu ārā. Likās, ka viņš nekad nebūtu atstājis savu amatu. Un tad, spriežot pēc apslāpētajām sarunām zālē, es sapratu, ka viņa maiņa ir pienākusi, un man vairs nav uz ko cerēt.

      Nonācis pie secinājuma, ka rīti un vakari ir gudrāki, paēdu vakariņas un devos gulēt, nolemjot celties agrāk un rītausmā mēģināt paskriet garām guļošajam sargam.

      Bet viņš negulēja. Viņš stāvēja kā elks durvju priekšā…

      Daži nolīga privāto apsardzes darbinieku. Janga apsargi bija vaļīgāki. Paņemiet to pašu aizsargu, kurš nevarēja mani panākt.

      Pēcpusdienā pēc manis atnāca Jans un, nepļāpādamies un nerunājot, aizveda mani pie ārsta, kurš arī

Скачать книгу