es pārvācos uz dzīvokli." Kā jau teicu, tu ar savu ķermeni dzēsīsi tēta parādu.
Un šis notikumu pavērsiens man nepatīk pat vairāk nekā laulība.
Smuki. Smuki. Smuki. Ko es esmu darījis? Mēģinot glābt sevi, es nodarīju tikai lielāku kaitējumu…
Paskatos uz viņu, panikas pilna. Man tiešām ir bail.
Man ir jāizdomā, kā izkļūt no šīs situācijas nākamo 24 stundu laikā. Citādi man būs nepatikšanas. Viņš rīt visu uzzinās un es vairs nevarēšu aizbēgt.
Izlemjot izvairīties no laulībām, es iekritu vēl dziļākā bedrē.
9. nodaļa
Stāvu un garlaikojos pie avīžu kioska, skatos uz vitrīnu ar žurnāliem. Pusdienu pārtraukums jau ir beidzies, bet es joprojām nesteidzos doties uz savu biroju, jo labāk vēlos nedaudz pastaigāties.
Es dedzīgi ieelpoju vēso gaisu, izbaudot mieru un brīvību. Man garām skraida dažādi cilvēki domīgiem skatieniem, garām brauc mašīnas, bet es viņus nepamanu.
Pēdējā laikā esmu tik daudz strādājis un tik maz uzmanības veltu apkārtējai pasaulei, ka šobrīd cenšos paspēt visu, ko esmu palaidis garām.
Manu uzmanību piesaista balts putns, kas nolaižas koka zarā pāri ceļam. Pēc izmēra tas ir līdzīgs ērglim, bet noteikti tas nav ērglis. Mēģinu atcerēties tās nosaukumu, bet nekas nenāk prātā.
Resnas spalvas, cekuls, liels knābis. Viņa turas pie zara ar nagiem un notīra uz tā knābi.
Pie koka apstājas tonēts, matēts, tumši violets BMW, novēršot manu skatienu no koka ar spalvaino. Automašīna ir kolekcionāra priekšmets. Gribēju tādu iegādāties, bet samierinājos ar Maserati un tagad to nožēloju. Nopirktā rotaļlieta atrodas garāžā un tikai pāris reizes ir izvesta savvaļā, un es galvenokārt izmantoju Range Rover.
Un es droši vien biežāk brauktu ar BMW. Es paskatos tuvāk.
Atveras sētas durvis un izlec meitene baltā kleitā. Kaut kas neapmierināti kliedz un skrien uz priekšu. Viņš bez sarežģījumiem skrien uz priekšu, nesaprotot ceļu.
Vai jūs sastrīdējāties ar savu tēvu un aizbēgāt no viņa?
Viņai pakaļ skrien apsargs, kurš aiz viņas izlido no mašīnas. Viņš viņai kaut ko kliedz, pamādams ar roku, bet blondā meitene tikai paātrina vēlmi atrauties no vajātāja.
Aizvien jautrāk. Ar interesi vēroju, kā meitene strauji tuvojas man.
Mazā dāma kā balts gulbis metas uz priekšu, sitot sastaptos cilvēkus un pat neapstājoties atvainoties. Viņa plīvo šajā gaisīgajā baltajā halātā, kā tas putns no zara, ka es neviļus atraujos no veikala un dodos viņai pretī.
Apsargs netiek līdzi un kādā brīdī pat palēnina ātrumu, piekļaujoties sāniem.
Jā. Kaut kā tā. Jebkurš aizbēgs no jums.
Es paskatos uz meiteni. Acīmredzot viņa bija ļoti sarūgtināta, viņa ir izspūrusi un saplīsusi, visu laiku griežas, pārbaudot distanci ar formas tērpā tērpto vīrieti, kurš, pāris sekunžu atpūties, atkal skrien pēc sava upura.
Spriežot pēc tā, ka no mašīnas izlec cits sargs vadītāja pusē un skrien viņam pakaļ, un tad parādās aizmugurē sēdošā jaunieša augšdaļa, secinu, ka meitene kauties ar savu puisi vai brālis un bēg no viņa.
Labāk viņu apturēt, pirms viņa notriecas ar mašīnu vai uzbrauc kādam. Turklāt man jau pāris reizes ir izdevies paklupt nepareizā vietā.
Bet, kad viņa ātri tuvojas, es sāku viņu atpazīt. Viņa tuvojas, un kādā brīdī es sastingstu izbrīnā. Es nekad necerēju viņu ieraudzīt šajā meitenē.
– Alise, – es pārsteigta izdvešu, paceļot nolaisto žokli.
Es priecājos viņu redzēt. Tiešām. Es pat nezināju, ka piedzīvošu tādu prieku, viņu satiekot.
Meitene mēģina paskriet garām, izmetot līkumu, bet es viegli satveru viņas roku un pievelku sev pretī.
Nē, putniņ, tu šoreiz nelidosi. Viņa pretojas. Viņš ar savām mazajām rociņām mani atgrūž, strauji elpodams.
– Ļauj man iet! – Alise norūc, uzmetot man dusmīgu skatienu un plīvojot manās rokās.
"Es palīdzēšu," es izelpoju. – Neskrien.
Un viņa uzreiz sastingst. Viņas krūtis pēc skrējiena enerģiski svārstās, un viņas acīs ir panika. Un nez kāpēc es vienkārši domāju par to, cik karsta viņa bija pirms dienas, neskatoties uz situācijas dīvainību.
“Alise, tu labāk atgriezies,” manas ausis sasniedz uzpūtīga puiša balss apspīlētā melnā polo un haki krāsas biksēs.
Beidzot tur nokļuvu, mans draugs. Tikai sūtīt tevi uz nāvi.
Apsargs pienāk tuvāk, pastiepj viņai pretī roku un mēģina satvert viņas elkoni.
"Nē," meitene kliedz, lecot man pretī.
Es maigi kustinu viņu aiz muguras, ļaujot viņai saprast, ka viss tiek kontrolēts. Pēc manas kontroles.
Un es sastopu šī cilvēka skatienu.
Viņš izskatās nedroši. Skaidri redzams, ka viņš nav pēc savas iniciatīvas, bet izpilda pavēles. Tik daudz labāk man.
"Alise īsti nevēlas atgriezties pie tevis," es viņam saku un paskatos uz viņa figūru.
Ja šis puisis uzbrūk man kopā ar savu draugu, kurš ieradās laikā, tad es neesmu pārliecināts, ka spēšu viņiem dot pienācīgu atraidījumu. Vienkārši aizturēt.
Mani jau ilgāku laiku cenšas pierunāt nolīgt vismaz vienu apsargu. Varbūt ir pienācis laiks. Mums būs jāpārskata sava attieksme pret to.
Puiši skatās viens uz otru. Vai domājat par uzbrukumu?
"Alise, lūdzu, atgriezieties savā vietā," otrs purns ar pistoli rokās uzrunā viņu tieši.
Bet tas jau ir apgalvojums!
Man ne tikai ir ierocis, man pat nav nūjas pie rokas. Man šķiet, ka zaudēju šo cīņu.
"Nē," meitene norūc man aiz muguras.
Un es vairs neesmu tik dusmīga. Elastīgāks. Ko es darīšu pret ieroci?
"Es iesaku nolikt ieroci, pretējā gadījumā es būšu spiests zvanīt, kur man vajadzētu," es saku. – Alise pie tevis nenāks.
"Alisei nav izvēles," mani sasniedz pazīstama balss.
Pagriežos un pamanu tuvojas Jānu Segmuzovu. Jūsu topošais biznesa partneris.
Un kāds ir viņa liktenis šeit?
Es
