Viņa kaitējošais pirkums. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Viņa kaitējošais pirkums - Edgars Auziņš страница 5

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Viņa kaitējošais pirkums - Edgars Auziņš

Скачать книгу

dīvaini.

      Es piespiežos viņam tuvāk, neradot iespaidu, ka kaut kas nav kārtībā. Es nevēlos, lai viņš saprastu, ka šī ir mana pirmā reize. Tomēr šīs ir manas cīņas ar ģimeni. Viņam ar to nav nekāda sakara. Un būs labāk, ja viņš neko nesapratīs un neiemācīsies.

      Puisis vienkārši piespiežas man tuvāk, piesaistot mani sev un sāk kustēties noteiktā ritmā. Padodos, atbildu, intuitīvi eju uz to.

      Viņš mani tur, vada. Tā stabili ienāk un iziet manī, piepildot mani ar sevi un atstājot… Man patīk šī vienotības sajūta.

      Es stāvu nekustīga. Es īsti nesaprotu, kur mēs ejam…

      Mani apņem dīvaina spriedzes sajūta. Es gribu kaut ko teikt.

      Viss iekšā bija savilkts spirālē un kaut kas drīzumā notiks. Es to jūtu, bet es to nesaprotu.

      Karstums ir pārāk stiprs, ka es to nevaru izturēt.

      "Alise," es saku ar stenēšanu.

      Kādu iemeslu dēļ es šobrīd gribu zināt viņa vārdu. Čukstēt.

      Mani pārņem spēcīgs neiedomājama atvieglojuma vilnis, kas caurstrāvo katru mana ķermeņa šūnu.

      – Ians.

      Viss mans ķermenis nodreb, un es izšķīstu apkārtējā telpā, lai uzreiz izkļūtu no tās atpakaļ. Mani satricina spēcīgas, spilgtas sajūtas un pārsteigums reizē.

      Es vienkārši nevaru saprast, kas pie velna. Kā viņš zināja šī idiota vārdu? Vai viņš to teica ar nolūku? Vai Īans viņu sūtīja?

      Un tikai tad manī uznāk situācijas absurds…

      Es grimstu no bezspēcības, joprojām neticot notiekošajam, bet viņa rokas mani satver, neļaujot man nokrist un atgriezt savā vietā.

      Es jūtos kā vājprātīga lelle, kamēr viņš turpina mani drāt…

      Mani aiznes kaut kur bezdibenī. Es jūtu sienas cietību zem sava vaiga. Zem plaukstām.

      Jūtu, kā tas manī nospiež… Ejot aizmiegu, nesaprotot, kur atrodos.

      Domas mani atstāj pēdējās.

      Es aizbēgu no viena Jan un atnācu uz citu Jan.

      Tas ir smieklīgi. Vai nevarat aizbēgt no likteņa?

      * * *

      Es pamostos no sveša trokšņa koridorā. Nedaudz atverot acis un paskatoties apkārt, pamanu, ka guļu milzīgā gultā uz baltiem palagiem.

      Es to vēl neredzu, bet es to smaržoju un dzirdu patīkamu krākšanu.

      Papēži klikšķ uz flīzēm kaut kur gaitenī un visa māja mostas, pateicoties šai nimfai, kura agri no rīta nepacietīgi devās ārā šajās netīrajās kurpēs. Taču šodien pirmo reizi vismaz kāds viņai ir pateicīgs par ātro kāpumu.

      Galu galā es pamostos pirms viņa, un tas nozīmē, ka ir pienācis laiks atvadīties.

      Klusi izslīdēju no gultas un ielīstu gaitenī – vakardienas izvirtības epicentrā. Es tieku pie savas kleitas, kas man kādā brīdī vēl bija novilkta.

      Mana galva sāk trīcēt, atceroties notikušo un uz lūpām parādās smaids. Un viņai izdevās uzvilkt koši… It kā jau iepriekš plānoja paņemt kādu puisi.

      Interesanti, kā viss sanāca. Arī Ians.

      Es atkal pasmaidu par šo dīvaino apstākļu sakritību un pārvelku sev kleitu. Paņemu kurpes un maku, uzmetu atvadu skatienu guļamistabas virzienā, atveru ārdurvis un klusi izeju no dzīvokļa.

      – Ardievu, skaistais Ian. "Man tevis pietrūks," es beidzot nočukstu.

      Un tad es steidzos mājās, cik ātri vien varu. Man nav telefona pie rokas. Mērķtiecīgi atstāju to mājās uz gultas, bet pamanu tuvumā stāvošu taksometru un prasu šoferim, vai viņš nevēlas mani pavizināt. Man ir paveicies, viņš izrādās brīvs.

      Braucam kādu stundu, un visu šo laiku domāju, ko darīt, ja mana prombūtne nepaliek nepamanīta un visi mani meklē. Vai man nekavējoties viņiem visu pastāstīt vai vērsties pie sava drauga?

      Man nav laika pieņemt konkrētu lēmumu. Un tur un tur ir plusi un mīnusi.

      Par laimi, manas mājas mani uzņem mierā un klusumā. Klusi ieeju iekšā pa ārdurvīm, atzīmējot, ka neviens mani negaida gaitenī ar sarauktu seju, un dodos uz savu istabu.

      Acīmredzot viņi nepamanīja manu prombūtni. Es izgāju ārā nepamanīts, baidīdamies, ka mani apturēs un atgriezīs atpakaļ, un tas nospēlēja manās rokās.

      Uz gultas atstātajā telefonā neviens nebija garām. Super. Tagad varat ieiet dušā un pagulēt vairāk.

      6. nodaļa

      Nē, es esmu redzējis daudz dīvainu meiteņu, bet seksa laikā iepazīt savu pirmo partneri ir kaut kas jauns. Un pat nepagriežoties. Pilnīga nosvērtība un vienaldzība.

      Bet tas mani aizrāva. Neviens mani tādu vēl nav saticis. Mums ir jāizsaka atzinība. Tas ir iespaidīgs un neaizmirstams. Es neatceros savu bijušo mīļāko vārdus, bet esmu pārliecināts, ka vārds Alise paliks atmiņā ilgu laiku.

      Atliek tikai atcerēties, kā viņa vaidēja zem manis, krustā sista un tik nevainīga, ka es atkal esmu uz robežas.

      Tikai man ļoti nepatika, ka no rīta nomazgājos. Tās jau ir pagātnes relikvijas, kad meitene piedzērās, nožēloja un aizbēga, nokaunējusies.

      Es vismaz uzrakstīju piezīmi.

      Man pat nebija laika viņai pajautāt par motīviem, kas mudināja viņu nodibināt tik dīvainu iepazīšanos ar mani.

      Es pasmaidu, atceroties, kā viņa liftā karsti iekoda man kaklā.

      Un galu galā to varēja atkārtot, jo iesaiņojums tika norauts.

      Meitene, lai gan viņai nebija pieredzes, bet viņas kaislība un degsme aizēnoja viņas jaunību un noteikumu nezināšanu. Viņai tas patika, tas nebija nekas neparasts. Kāpēc tad tu aizbēgi?

      Vajadzēja vismaz numuru paņemt pašā sākumā. Tagad es ar to netiktu prom.

      LABI. Atmiņu pietiek. Ir pienācis laiks ķerties pie lietas.

      Piecēlos, nomazgājos, savedu kārtībā un dodos uz darbu.

      Pēc augstskolas absolvēšanas uzsāku savu projektu, kas pacēlās ar patēva finansiālu atbalstu, tāpēc neapmaldījos un izveidoju vēl trīs.

      Šobrīd manā vadībā ir neliela korporācija, kurā ietilpst vairāki dažādi uzņēmumi, galvenokārt no dizaina un reklāmas jomas, bet ir arī citi. Pat viens farmaceitiskais līdzeklis. Es cenšos aptvert visas pakalpojumu jomas, kas man var nest peļņu.

      Man paveicās ar

Скачать книгу