uz grīdas.
Es paceļu galvu, neticot tam, kas tikko notika, un paceļu skatienu uz tēvu.
– Vai tu mani siti? – es vēlreiz jautāju, pieskaroties lūpai un atrautīgi lūkojoties asinīs uz pirkstiem.
Viņa pļauka bija nejauša, taču pat ar šo sitienu pietika, lai mani ievainotu un nomestu no krēsla.
– Kā tu uzdrošinies! – viņš norūc, savilkdams dūres un rēgojas pār mani, kas man liek no viņa baidīties jau otro reizi šo divu dienu laikā. – Atkritumi!
Viņa seja ir satracināta, acīs mirgo zibens. Es lēnām rāpu atpakaļ.
Esmu šokā. Pabeigts!
"Pagaidi, Jevgeņij Borisovič," Ians iesaistās mūsu nepatīkamajā diskusijā, atraujot manu tēvu no manis. – Ļaujiet man pašam to izdomāt. Darījums notiks. Kā solīju, es atmaksāšu jūsu parādu.
– Es nekādā gadījumā nekļūšu par tavu sievu! – es kliedzu, skatoties uz šiem diviem.
Mans kakls ir tik sauss, ka man sēkšana.
– Viņa ir pilnīgi nekaunīga! – sašutis paziņo mans tēvs, kurš man pēkšņi kļuva pilnīgi svešs.
Viņš nekad nebija pret mani maigs, bet arī neļāva sevi atlaist. Un tad bija tā, it kā viņš būtu no ķēdes atrāvies.
Vai tiešām bizness viņam ir pirmajā vietā? Svarīgāka par ģimeni?
"Es aizvedīšu viņu pie ārsta," Īans pasmaida, palūkojoties uz tēvu. "Es tur uzzināšu."
Un tēvs klusē un pēc dažām sekundēm piekrītoši pamāj.
Es mēģinu saprast, par ko viņi runā. Sākumā likās, ka runa ir par lūpu… Bet tagad tas man tikai sāk apjaust.
– Ko? – Es neticu tam, ko redzēju sev priekšā. – Es tev tā teicu! Es neesmu jaunava! Atstāj mani vienu. Meklējiet citu gultas veļu.
Beidzot nolemju piecelties. Tēvs tukši skatās uz mani.
"Jā, ārsts šajā gadījumā būs optimāls," viņš atkārto savu spriedumu.
It kā viņi mani nedzird! Es kūsājos no sašutuma!
"Vai tu mani vienkārši atdosi viņam?" Tava vienīgā meita kādam nelietim? Es tev saku, es nederu par sievu!
"Tā esmu pati vainīga," viņš atbild un novēršas. – Saki, ka esi jaunava, un viss. Un ārsta nebūs.
Kādas muļķības!
Īans pakrata galvu, apstiprinot, ka šis ir pilnīgs bērnudārzs. Viņš stāv blakus savam tēvam un abi šaubīgi skatās manā virzienā.
Viņi cenšas saprast, vai es meloju vai nē.
– Atvainojiet, bet es vairs neesmu pārliecināts…
Es vienkārši nespēju noticēt, kas notiek. Mani pirksti balstās pret skapja durvīm, kuras es satvēru nemanot tik stipri, ka mani pirkstu locītavas kļūst balti.
– Nē, ne jaunava! – pēc apjukuma izdodu. – Visi pārtrauc!
– Viņa jokoja. Vakar es ar viņu runāju,” bliež kāds piecdesmit gadus vecs vīrietis ar sirmiem matiem. – Viss bija labi… Viņa to darīja speciāli!
Viņš apspriež mani kā preci!
– ES to ienīstu! – nočukstu, savilkdama dūres.
Es gribu viņam uzsist.
"Viss nāks savās jēgas, meitiņ," mamma atdzīvojas un tikko lidoja pie manis. – Tā ir labāk, ticiet man.
Es jūtu viņas rokas uz saviem pleciem un vienkārši raustu tās.
„Es arī tevi ienīstu,” nomurminu caur sakostiem zobiem, skatoties uz viņu ar naidpilnu skatienu.
Es saprotu, ka nevēlos šeit būt. Ar viņiem. Viņi mani nodeva kādam puisim, lai par naudu saplosītu gabalos.
Neizturami!
Es gribu kliegt. Kauc no dusmām un izmisuma. Tā nenotiek! Nē! Tas ir kaut kāds murgs, kur tēvs kaut kādā izsolē pārdod paša meitu. Es to lasīju tikai romānos un nekad neesmu skatījies uz pārējo, uzskatot to par pilnīgu izdomājumu.
"Mēs iesim," Ians pamāj, sekodams man un atvadoties ejot. – Es sazināšos ar jums vēlāk.
8. nodaļa
Mani izved no mājas un ievieto mašīnas aizmugurējā sēdeklī, kur man blakus sēž mans “topošais” vīrs.
Mana pretestība ir bezjēdzīga. Mani aiztur divi iebiedētāji.
Tas ir tik vienkārši un vienkārši. Preces tika nodotas – preces tika aizvestas.
Steidzamies uz centra pusi, kur atrodas viņa māja.
"Es tev neļaušu…" es izpļāpājos, bet mani uzreiz apklusināja viņa autoritatīvā balss.
– Aizver muti.
Un es uzreiz apklusu, saprotot, ka nav jēgas viņu provocēt. Man nav aizsardzības un nekad nav bijis. Nekad. Viņš var brīvi darīt ar mani visu, ko vēlas. Automašīnā tas ir jūtams skaidrāk nekā mājās.
Tur es jutos pārliecinātāks. Tagad pat man ir atņemta pārliecība.
– Tagad tu dari to, ko es saku. "Viss būs tā, kā es vēlos," viņš saka, gaidīdams. – Saprati?
Viltīgs. Cik viņš ir pretīgs!
– Saprati? – Viņš paceļ balsi un man nekas cits neatliek, kā vien pamāt.
Šajā brīdī jūtos dusmīga. Es gribu satvert viņu aiz matiem un atsist pret mašīnas durvīm, un tad aizbēgt. Bet vai man izdosies? Protams, nē.
"Mēs rīt iesim ar tevi pie ārsta…" viņš saka pēc pauzes.
Un es raustos. Lūk, kaza.
"Vai arī jūs vēlaties man parādīt savu nevainību citā veidā?" – Viņš pasmaida aukstu smaidu.
Man pārslīd plēsonīgs skatiens, un es saraujos no nepatīkamās sajūtas, piesedzoties ar rokām.
Pagriežos pret logu un paskatos uz man garām braucošajām mašīnām.
– Nē. "Dakteris nāks," es klusi atbildu, apsēžoties no viņa.
"Es jūs tūlīt izlaidīšu viesnīcā," Īans klusi saka. – Man ir ko darīt. Rīt, kad izrādīsies, ka ar tevi viss ir kārtībā, es tevi aizvedīšu mājās. Ar jūsu jaunajām mājām es jūs visus iepazīstināšu.
Vīrietis manā priekšā
