trīcēšana, lūstošu koku krakšķēšana, akmeņu slīpēšana, kas tika pārvietoti vai izraujami no mājām, tika pārnestas uz mani, kas mani nemaz nenomierināja.
– Vai būs nepieciešams nosūtīt atslēgšanu, lai pārbaudītu teritoriju? – Tritū precizēja.
– Par ko? Neviens tur nedzīvo. Tikai tukša nogāze,” viņš paraustīja plecus.
"Es saprotu," es atbildēju, lai gan es nevarēju atbrīvoties no sajūtas, ka ir vērts apmeklēt šo nogāzi. – Pastāstiet par vispārējo situāciju cietoksnī.
– Tagad ir mierīgi, Rir Marlov, bet mēs neesam tālu no impērijas robežas, tāpēc ik pa laikam atvairām robežas otrā pusē dzīvojošo savvaļas cilšu uzbrukumus. Viņi uzskata, ka pārtiku no mums ir vieglāk paņemt, nekā pašiem izaudzēt.
"Kā es saprotu, lauksaimniecība šeit ir sarežģīta," es pacēlu ironisku uzaci.
– Pareizi. Piegādes mums tiek piegādātas no līdzenumiem, kas atrodas impērijas centrālajā daļā. Kalnos var dabūt tikai medījumu.
– Cik ilgi jūs šeit strādājat?
– Jau septiņus gadus.
– Patīk?
Tas, kā militārpersona vilcinājās ar savu atbildi, runāja daudz.
"Kā lai saka," viņš iesāka, "es pats esmu no dienvidiem, un man ne īpaši patīk šis mūžīgais aukstums, mirstīgā garlaicība, tuvumā nav pat pilsētas, ej paelpojiet, visur ir balta krāsa. , kur vien skaties.” Man pietrūkst zaļumu.
"Es tam ticu, es jums noorganizēšu atvaļinājumu," es pamāju.
Labi, ka Treetovs neslēpa savu stāvokli. Septiņi gadi ir ilgs laiks šādā izolācijā. Ir pienācis laiks nedaudz atjaunināt kontingentu un dot vietējiem atpūtu. Cilvēki šeit ir tik bāli visur, ka tas ir pat biedējoši no ieraduma.
– Paldies, Rir Marlow, tas būtu ļoti noderīgi.
– Tātad, ja neskaita mūsu mežonīgos kaimiņus, neviena tuvumā nav?
“Ir arī apdzīvota cilts, kas uz šo kalnu pusi pārcēlās apmēram pirms septiņsimt gadiem. Viņi negribēja cīnīties, bet vienkārši lūdza dzīvot un audzēt mājlopus. Viņu vieta atrodas zemāk un uz austrumiem gar kalna nogāzi. Viņi pat vienojās ar mūsu konvoju, ka viņi nesīs pārtiku un apmainīs savus amatniecības izstrādājumus, kaulu rotaļlietas, krelles, ādas pret pārtiku un ieročiem. Nevienam neuzbrūk un neapzog. Savdabīgi puiši. Mēs pāris reizes iztīrījām mūsu jauno karavīru sejas, kad viņi mēģināja sist savām meitenēm, bet ne vairāk.
– Vai viņi nāk uz garnizonu?
– Bija pāris reizes, jaunieši interesējās, kā dzīvojam, taču viņu viesošanās nevar nosaukt par biežām.
– Labi, paldies. Tad esiet brīvs, es gribu pats apskatīt apkārtni, un tad es redzēšu pašu garnizonu.
– Vai tu iesi viena? Bez ceļveža? Vai tas nav pārāk bīstami?
"Nē," es atcirtu.
Svešinieki mani traucēs. Es gribu pats redzēt, kas šeit ir un kā.
Tāpēc, tiklīdz Treetovs aizgāja, es sakrāmēju nelielu maisu ar proviantu un paņēmu virvi.
Maģija, protams, ir lieliska, taču labāk ir pilnībā sagatavoties. Kalniem nepatīk neuzmanīgi apmeklētāji.
Karavīri skatījās uz mani ar šaubām, bet neuzdrošinājās iebilst, jo garnizona galva šajā tuksnesī ir gandrīz dievs.
Es gāju, ne pārāk steigā, cieši skatoties un ieklausoties apkārtējā realitātē. Es ļoti gribēju nokļūt lavīnas vietā. Es nezinu, kāpēc, bet es tiešām gribēju to apskatīt.
Tas bija redzams no tālienes, it kā sniegota upe sadalītu kalnu nogāzes. Viņš uzmanīgi gāja pa to, klausīdamies šalkoņas skaņās, meklēdams pēdas. Ko es te meklēju? Viņi man uzreiz teica, ka šeit neviens nedzīvo, bet es spītīgi gāju un tad pat sāku šķērsot to. Šeit es dzirdēju balsi. Ļoti klusi, bet viņš sauca pēc palīdzības. Esmu gatavs. Tātad man ir taisnība, kādam ir problēmas.
Devos uz izsaukumu, līdz nevarēju noteikt gandrīz precīzu sievietes stāvokli, kas pats par sevi ir dīvaini. Vienatnē kalnos?
Es to izraku, cik ātri vien varēju, nolaidu virvi, lai izvilktu to virspusē, un beidzot varēju uz to paskatīties, kas lika manai sirdij pārspēt pukstēt. Viņa! Kļūdu nevar būt.
Tīra sajūsma izlija asinīs. Viņa izskatījās tieši tāpat kā gaišreģa vīzijā: taisni rudi mati, bet daudz gaišāks tonis nekā man, bāla seja, debeszilas acis, skaistas pilnas lūpas, ļoti tieva.
ES to atradu! Mans! No laimes es pat nevarēju pateikt neko saprotamu.
Pati meitene neizskatījās laimīga, viņa aizdomīgi skatījās uz mani, un tad sāka vispār skatīties apkārt, it kā kaut ko meklētu. Varbūt viņa nebija viena? Šī doma mani nomierināja. Mums jāsavelkas, viņa nezina, ka esam lemti viens otram, tāpēc nebiedē viņu ar šādiem izteikumiem no pirmās minūtes.
Viņa pēkšņi sastinga, vērojot sniegpārsliņu, kas nokrita no debesīm un virpuļoja gaisā. Viņa apsēdās uz savas sarkanās matu šķipsnas, liekot svešiniekam vāji pasmaidīt, bet tad viņas smaids izgaisa, it kā neticībā viņa pārbrauca ar roku pār sarkano matu šķipsnu, kļuva vēl baltāka, gribēja nopūsties vai kaut ko teikt, bet tikai sabruka, neizrunājot ne vārda.
Es metos pie viņas, pieskāros viņas aukstajām rokām un sejai. Mums viņa jāved prom no šejienes. Viņa bija pilnīgi auksta, iespējams, dezorientēta. Es neredzu nevienas atvērtas brūces, bet jūs nekad zināt…
Viņš pacēla viņu un aiznesa uz garnizonu. Ceļš priekšā bija garš, bet es biju gatavs to darīt ar savu dārgo nastu rokās.
4. nodaļa
Asilisa
Es pamodos, jo šūpojos, bet ne vienmērīgi, bet kaut kā saraustīti, uz augšu un uz leju. Es nevarēju saprast, kas ar mani bija nepareizi. Sajūtas atgriezās pavisam negribīgi, it kā ķermenis nesaprastu, ka esmu pamodusies, un tam pienācis laiks manī ieklausīties.
Es mēģināju kustēties, bet līdz šim varēju izmantot tikai pirkstu galus un dziļi elpot.
Kustība apstājās, un es varētu zvērēt, ka jutu kāda elpu uz savas sejas.
To saprotot, es pēkšņi atvēru acis, lai ieraudzītu to pašu vīrieti, kurš mani izvilka no sniega apakšas. Viņš noteikti mani nesa rokās, jo virs sevis redzēju drūmas debesis.
Vietās, kur mūsu ķermeņi pieskārās, bija patīkams siltums. Labprāt palīstu zem kažoka kā svešinieks.
– Čau kā tev iet? – viņš jautāja patīkamā dziļā balsī. – Tu jūties slikti?
"Labi,"
