seju rit asaras. – Vairs ne.
Viņa tās noslaucīja ar brīvo roku. Kāpēc tagad ciest? Viss jau ir noticis. Mēs spēlējam ar kārtīm, kuras liktenis ir izdalījis.
5. nodaļa
Crispin
Meitene manās rokās pamodās diezgan ātri, izskatoties pēc izbiedēta dzeloņa, kas šādos apstākļos laikam nepārsteidz.
Tomēr priekšā bija visnepatīkamākās ziņas – viņa neko neatcerējās. Viņa aplūkoja apkārtni un pat sevi kā cilvēks, kurš sevi nekad nebija redzējis. Tas viņu nobiedēja. Es redzēju, kā viņas lūpas un pirksti trīcēja. Viņa nezināja, ko darīt, bet viņa bija uzmanīgi, lai nepieņemtu manis piedāvāto palīdzību. Bet tas ir labi, es lēnām viņu pieradināšu pie savas sabiedrības. Viņa šobrīd ir pārāk apjukusi.
Viņa gribēja kaut ko darīt, lai būtu pilntiesīga sabiedrības locekle, nevis slogs. Dīvaina vēlme pēc meitenes.
Mani uztrauca arī jautājums: no kurienes viņa nāca? Visapkārt kalni un meži, un viņa ir viena.
Ceru, ka garnizons man palīdzēs noskaidrot, kas tas ir. Mēs paši varējām vien piekrist saukt viņu par Lapsu. Nevaru noliegt, ka šis vārds viņai ļoti piestāvēja. Satriecošā matu krāsa un acu tīrība mani apbūra. Es varēju viņu apbrīnot stundām ilgi, bet negribēju viņu samulsināt. Es baidos palikt par traku. Es nestāstīšu visiem apkārtējiem savu stāstu.
Lielākais, ko viņš varēja darīt, bija paņemt viņas roku. Viņa atkal samulsa, bet neizvilka plaukstu. Pēkšņi sapratu, ka meitenei nemaz nav auksti. Viņa nav īpaši silti ģērbusies. Kažokādas zābaki, ādas bikses, kažokādas veste virs jakas. Nav lietusmēteļa vai jakas.
Kad es virzījos uz priekšu, mana saderinātā pirksti kļuva siltāki.
Es nevarēju izskaidrot šo dīvainību. Viņa nav ugunsblāzma. Viņa nemaz nav burvis šī vārda vispārpieņemtajā nozīmē. Tas nozīmē, ka, loģiski runājot, viņai ir jābūt dāvanai, bet viņa acīmredzot arī to neatceras.
Pat vārds "maģija" viņu pārsteidza. Viņa ir kā bērns burvju pasaulē: viņa neko neatceras un nezina, tāpēc viņai viss būs jāpaskaidro no sākuma, bet man tas nav nekas pretī.
Kad garnizons kļuva skaidri redzams, meitene apstājās, sakņojas līdz vietai un ilgu laiku pētīja to kopā ar apkārtni.
Bija daudz ko redzēt, jo īstais nocietinājums tika uzcelts tā, lai tas kalpotu. Augstās sienas izstiepa savus stieņus augšup pret drūmajiem mākoņiem, sargtornis pacēlās virs visas konstrukcijas. Pelēkais akmens tagad izskatījās tikpat blāvi kā visa apkārtējā ainava.
– Kāds skats? – uzmanīgi jautāju.
"Monotoni," viņa stingri atbildēja. – Krāsaini laukumi būtu jauki, un tur nav pietiekami daudz zaļumu.
– Jā, ziemeļu teritorijas neiepriecina ar daudzveidību, bet ko darīt? – paraustīju plecus. -Iekšā ir mazliet labāk. Mēs iesim? Sniegs kļūst stiprāks.
Lapsa paskatījās apkārt tā, it kā sniegpārsliņu vēl nebūtu redzējusi, un pamāja.
Iespējams, ka viņa to neredzēja, viņa bija tik ļoti iegrimusi sevī. Es atdotu jebko, lai uzzinātu, par ko viņa tik smagi domā? Varbūt viņa mēģina atcerēties, kas viņa ir?
Apsargi pie vārtiem pārsteigti skatījās uz mūsu pieeju. Viņi pat nemēģināja to slēpt.
Vai jūs bijāt pārsteigts, ka es satiku kādu šajā tuksnesī, vai uz kurieni mēs ejam? Protams, viņi neko skaļi neteica, un es neredzēju jēgu ziņot saviem padotajiem, tāpēc mēs iegājām klusumā.
Plašais pagalms bija izslaucīts un attīrīts no sniega, kazarmas vienā pusē un saimniecības ēkas otrā pusē. Citu atrakciju šeit nebija.
Es aizvedu meiteni uz savu kabinetu. Es domāju, ka mēs tur pusdienosim, lai nesamulsinātu viņu ar visu uzmanību. Pats esmu tur bijis tikai vienu reizi, tāpēc pieradīšu tajā pašā laikā.
Mēs uzkāpām uz otro stāvu, kur atradās mans dzīvoklis, kas sastāvēja no biroja un guļamistabas ar vannas istabu. Tā ir visa greznība.
Viņš ieteica viņai sēdēt krēslā galda priekšā vai dīvānā pie sienas, kur vien viņai patīk.
Viņa paskatījās visapkārt ar dīvainu sejas izteiksmi un tad apsēdās krēslā, saliecot zem sevis abas kājas, kas mani ļoti pārsteidza. Nekad neesmu redzējis dāmas tā sēžam, un tad sapratu, ka svārkos to darīt būtu problemātiski, bet mans kompanjons bija biksēs.
Vēlreiz paskatoties pa istabu, viņa sarauca pieri.
– Kāpēc šeit ir tik tumšs un neērti? – pajautāja man. – Vai jums patīk šādi dzīvot?
– Nē, es ierados vakar vakarā, tāpēc tas ir mana priekšgājēja stils.
"Šķiet, ka viņš nedomāja šeit ilgi palikt," viņa domīgi sacīja. – Iekursim kamīnā uguni, lai būtu labāk.
– Maģiski?
– Kas? Parastā ar koku, tur viņi ir!
Viņa norādīja ar pirkstu uz atvilktni aiz milzīgā kamīna, kas nebija redzams no mana stūra.
"Tagad, ja vēlaties," viņš uzsmaidīja viņai.
"Es pati," viņa pēkšņi teica un, vienotā kustībā uzlēkusi, devās uz turieni.
"Tad es iešu paēst pusdienas," viņš teica viņai, pakārdams apmetni uz naglas sienā. Šeit viņai ir taisnība, ērtības ir problēma.
"Labi," Lapsa atbildēja, skraidīdamās ar koku un nepagriezdama galvu manā virzienā.
Es viņu netraucēju, tā kā viņa pati gribēja, tad tās ir viņas tiesības, tajā pašā laikā viņa ir aizņemta, lai gan tas burvju jau būtu nodedzis, bet tas nedeva baļķu smaku, malkas sprakšķēšanu un degošas malkas un sveķu smarža.
Ejot uz virtuvi, es satiku savu vietnieku, kurš ar norūpētu sejas izteiksmi steidzās man pretī. Viņš nāca tieši pie manis. Cik slikts laiks.
– Ak, Mārlov kungs! Es braucu pie tevis! – viņš iesaucās, tiklīdz mani ieraudzīja.
– Kaut kas notika?
– Sargi man stāstīja, ka jūs uz cietoksni atvedāt meiteni no Kalnu bērnu cilts! Tā ir patiesība?
"Man nav ne jausmas," es paraustīju plecus.
– Tātad tu atnāci viens, un viņi man meloja? – viņš sarauca pieri.
– Nē, es izraku meiteni no lavīnas, bet viņa neatceras, kas viņa ir, acīmredzot viņu smagi sasita. Man nevajadzēja viņu tur atstāt.
– Patiesībā viņš neko neatceras?
– Jā.
– Aizmugurējais
