man ir pilnīga muļķība, jo es nezinu nevienu burtu.
"Tu esi sarūgtināts," vīrietis klusi atzīmēja.
"Tur ir šī lieta," es atbildot pamāju, "kaut kā biju pārliecināts, ka protu lasīt." Es nezinu, kāpēc. Tas, protams, nav pasaules gals, bet lasīšanas izklaide pagaidām ir jāatliek.
Bija skaidrs, ka vīrietis nedaudz vilcinājās. Viņš bailīgi paskatījās manā virzienā, tad ugunī, tad atkal uz mani.
– Ja vēlies, varu iemācīt lasīt. Tas nav grūti, patiesībā. Iespējams, mācību procesa laikā jūs atcerēsities, kā to izdarīt.
Es stipri šaubos, vai tas ir iespējams, ņemot vērā to, ka pirms nokļūšanas es acīmredzami nezināju vietējo alfabētu, taču tā bija lieliska iespēja iegūt nepieciešamās zināšanas šajā pasaulē. Tikai tāpēc bija vērts piekrist. Mācību procesā var uzzināt daudz interesanta par šo pasauli. Tagad esmu kā bērns: neko nezinu, neko nesaprotu. Esmu pārliecināts, ka lasītprasme man nāks par labu.
"Ak, tas būtu lieliski, Krispin, paldies," es atbildēju. – Es ļoti vēlētos izlasīt šīs grāmatas.
– Jā? Viņi ir ļoti labi. Es pati, kad tos lasīju pirmo reizi, nevarēju nolikt. Es visu nakti sēdēju pie grāmatas un no rīta tik tikko piecēlos uz darbu.
"Tagad jūs noteikti mani ieinteresējāt."
– Kāpēc ne? – burvis man mīļi uzsmaidīja. – Lai tas ir stimuls, kas palīdzēs ātrāk atcerēties burtus. Tātad, vai es ēdīšu vakariņas?
– Protams, ej, es pat esmu izsalcis no tava entuziasma.
Krispins aizgāja, un es paskatījos uz viņa atnesto kreklu. Tas skaidri bija no viņa pleca, un es ar to būtu izslīdējis pa vārtiem. Labi, ka bija saites, kas neļautu man izkrist no šī zīda brīnuma. Acīmredzot šeit nav sieviešu apģērbu, jo garnizona priekšniekam bija jāizķidā drēbju skapis.
Ņemot vērā, ka man tāpat nekā cita nav, apmierināšos ar mazo. Lai gan mūsu pasaulē vīriešu drēbju nēsāšana parasti ir to meiteņu prerogatīva, kurām pieder šie krekli, tāpēc es sajutu kaut kādu sarežģītu sajūtu, it kā es mēģinātu būt svešinieka draudzene. Ņemot vērā, ka viņš pats man atnesa kreklu, nejautājot, varbūt viņš cenšas būt mans puisis? Vai varbūt es vienkārši esmu pārāk aizdomīgs šai pasaulei. Lai gan ar tik izskatīgu puisi var tikai lepoties. Viņš ir tik mīļš, vienmēr cenšas palīdzēt un būt noderīgs! Agrāk savā maršrutā nebiju sastapies tik galantiem puišiem, tāpēc šī ir patīkama pārmaiņa.
Krispins ātri atgriezās. Viņš nevarēja noturēt divas paplātes, tāpēc viņam par palīgu iecēla karavīru, kuru viņš istabā neielaida. Viņš stāvēja aiz durvīm, līdz priekšnieks paņēma no viņa nastu, un tikai tad aizgāja.
Vietas nebija daudz, tāpēc apsēdos uz gultas ar savu paplāti, atdodot mazo galdiņu pie kamīna vīrietim.
"Es esmu samulsis, ka es jūs izcēlu uz gultas," viņš teica. – Jūs varētu doties uz manu biroju, bet šādā formā jums jāpieņem, ka tas būs neērti.
"Es vienkārši negribu nekur iet," es paraustīju plecus. – Es jūtos diezgan ērti.
Sākumā ēdām klusējot. Vakariņās bija biezputra ar gaļu un dārzeņiem, sagriezta gabaliņos. Nav restorāns, bet diezgan garšīgs. Pie siltā dzēriena tika pasniegts gabaliņš pīrāga.
Jau pie deserta Krispins sāka stāstīt par savu iepriekšējo dienesta vietu. Es nezinu, varbūt viņam bija apnicis sēdēt klusumā, un es nevarēju neko pateikt, jo "es neko neatceros."
Kad vairs nebija ko teikt, viņš apklusa. Es domāju, ka viņš tagad aizies un es palikšu viena klusumā.
"Krispin, izlasi man vismaz vienu no šīm grāmatām," es pēkšņi jautāju. Es nezinu, kā šie vārdi iznāca. Es negrasījos neko lūgt. – Ja tev tas nav grūti.
– Nepavisam. Es pat priecājos, ka jūs nekaitina mans uzņēmums. Kopumā šeit ir diezgan garlaicīgi.
"Lūk, es atradu jums kādu izklaidi," viņa vāji pasmaidīja, atbildot.
Krispins atvēra grāmatu, iztīrīja rīkli un sāka lasīt mīlas stāsta pirmo nodaļu, tik vienkāršu un tajā pašā laikā sarežģītu. Es uzmanīgi klausījos, iegrimstot sižetā arvien dziļāk. Es tieši redzēju šo pāri iemīlējušos, viņu radinieku un sabiedrības neatzītu.
Stāsta laikā es apsedos ar segas stūri, it kā mājā būtu paslēpies gliemezis, un aizmigu, burvja patīkamās baritona balss iemidzināta. Šī šausmīgi garā diena ir beigusies!
9. nodaļa
Crispin
Mani kā pusaudzi mocīja šaubas, un tas ar mani nav noticis ilgu laiku. Es gribēju būt tuvu, bet neiejaukties. Šķiet, ka tas neizdevās ļoti labi. Meitene mani burtiski izspieda no savas istabas, jo es stāvēju durvīs, un viņa gribēja būt viena.
Durvis aizcirtās, un es paliku stāvam un skatījos uz koka virsmu, tad izelpoju un atbalstīju pieri pret tām. Ja tikai tagad neviens nenāktu mani noķert tik dīvainā pozā. Es esmu kā suns pie saimnieka durvīm, kuru viņi nevēlas laist mājās, tāpēc es tikai skumji skatos cerībā, ka viņš pārdomās un ielaidīs atpakaļ. Tas ir nožēlojams skats, kad uz to skatās, bet man ir vienalga.
Beidzot, savācot savu gribu dūrē, es atrāvos no durvīm un devos uz savu istabu. Viņš bezmērķīgi klīda pa biroju, domādams, ko Liza tagad varētu darīt. Ko darīt, ja viņa raud?
Nolēmu novērst uzmanību no sāpīgā stāvokļa, uzrakstot vēstuli. Varbūt man vajadzētu pastāstīt saviem draugiem Bri un Nes, ka es atradu meiteni no pravietojuma. Mans apraksts izrādījās ļoti detalizēts un emocionāls. Bet ļoti gribējās izmest tās emocijas, kas mani pārņēma, vismaz uz papīra! Esmu pārliecināts, ka viņi mani sapratīs, jo paši ir iemīlējušies kā gulbji. Es viņus neapskaužu, es priecājos, ka viņi atrada viens otru. Es vienkārši tik ilgi gaidīju savu laimi, un nebija neviena, ar ko dalīties priekā un šaubās. Es paliku viena tik izšķirīgā dzīves brīdī!
Aizzīmogojot vēstuli, es to nosūtīju caur kastīti. Labi, ka garnizona komandierim ir šis ļoti spēcīgais artefakts, pretējā gadījumā jūs pat varētu mēģināt nosūtīt svarīgu ziņu no šāda tuksneša!
Aiz durvīm atskanēja soļi, kam sekoja klauvējiens.
– Nāc iekšā! – es iekliedzos.
Mans vietnieks parādījās uz sliekšņa.
"Ak, tas esi tu, Tritū," es viņam pamāju. – Kaut kas notika?
– Nē, Mārlov kungs, nekas. Mēs tikai gatavojāmies pārbaudīt garnizonu, ja esat brīvs.
"Jau kļūst tumšs," es paskatījos ārā pa logu, "mēs pārcelsim pārbaudi uz rītdienu." Šodien varu parūpēties par papīriem, kas man ir.
– Kā pavēli! – viņš atbildēja un vilcinājās.
"Runā," es viņam
