skatījās uz mani ar tādu maigumu un prieku, it kā es būtu atklājis jaunu Visuma likumu. Vai tiešām šeit ir tik grūti iemācīties lasīt, ka es daru neiespējamo?
"Tev iet tik labi, kā es jebkad varēju cerēt," viņš beidzot neizturēja, "tik daudz neatlaidības."
– Es jau esmu pieaugušais, ir kauns, ka nemāku lasīt kā bērns.
"Tā nav jūsu vaina, šeit nav nekā īpaši apkaunojoša, un jūs visu uztverat tik ātri, ka es nebrīnītos, ja pēc nedēļas jūs jau lasīsit savu pirmo romānu."
"Es tā ceru," es optimistiski teicu, atgriežoties pie vēstulēm.
Tā nu mācījos līdz vakaram, pauzē tikai pusdienām.
Tagad burvis jau bažīgi skatījās manā virzienā.
"Lapsa," viņš nespēja pretoties, "šodien pietiek." Vai grasāties labot smaga darba rekordu? Tāpēc es ticu, ka jūs mēģināt! Vajag arī atpūsties.
– Ko mēs darīsim? – Es biju pārsteigts. "Ir vienkārši garlaicīgi sēdēt, bet man ir ko darīt."
– Mēs varam papļāpāt, spēlēt galda spēles, es varu jums skaļi lasīt, bet kas zina, ko darīt? Es varu iemācīt jums spēlēt kārtis. Jūs varat spēlēt pasjansu.
Es nezinu, kā mana seja neizstiepās. Vai šeit ir kārtis un solitārs spēles? Vai pasaules nav tik atšķirīgas, vai arī pastāv kāda saistība?
– Labi, novērsīsim uzmanību no spēlēm. Kas ir solitārs?
Varbūt es kaut ko pārpratu ar šo vārdu?
Manas nodarbības tika atstumtas malā, un Krispins atnesa kāršu kavu. Viņa bija sāpīgi pazīstama, ja ne zīmējumi, kas atbilda vietējai modei, jādomā.
"Ir vienkāršs izkārtojums," iesāka Krispins, "to sauc par "Šautu".
Izklājot kārtis, es sapratu, ka šī ir parasta “Klondaika”, kas pazīstama no bērnības.
Ik pa laikam uzdevu jautājumus, lai pārliecinātos un ar burvju mākslinieka palīdzību spēli apguvu.
Man vairs nebija vajadzīga palīdzība. Es iegrimu pazīstamā pasjansa spēlē, lai gan nebiju to spēlējis ļoti ilgu laiku, un tad nostalģija mani vienkārši mocīja.
– Tev iet lieliski! Tā ir atmiņa un atjautība! – burvis apbrīnoja.
Bija neērti pieņemt šo nepelnīto uzslavu, tāpēc es tikai neveikli paraustīju plecus un turpināju spēlēt, kamēr Krispins lasīja dažus papīrus.
Kluss vakars, ja ne domas: no kurienes kārtis?
12. nodaļa
Asilisa
Vakars pagāja klusā, gandrīz mājīgā gaisotnē. Pietrūka tikai stūrī brēcošais televizors.
No visām pusēm apbrīnojams klusums. Aiz loga reizēm bija dzirdama tikai vēja gaudošana. Man arī likās, ka reizēm dzirdu gaudošanu, bet varbūt tās ir tikai manas iztēles. Nekādas mašīnas signāltaures, kaimiņu lamāšanās, čīkstēšana un bērnu smiekli. Bija vientulības sajūta. Tas mani biedēja un satrauca. Es neesmu pieradis tā dzīvot, kaut kur pasaules malā, kur neviens nezinās, vai tu pazudīsi.
Kad sāku pamanīt, ka nesamērīgi ilgi skatos kartē, atvadījos no Krispina un devos gulēt. Es jutu viņa skatienu, kas bija vērsts starp manām lāpstiņām, bet tas mani nekaitināja, es tikai zināju, ka viņš skatās.
Šodien beidzot pārģērbos burvju dāvātajā kreklā. Kā jau gaidīju, tajā varēja ietīties četras reizes. Tāpēc es biju kā zvans.
"Ding-ding," es pati pasmaidīju, skatoties uz sevi spogulī.
Audums uz manas ādas šķita patīkami vēss, un, ložņājot zem segas, nodomāju, ka man atkal nav auksti, bet biju aizmirsusi iekurt kamīnu. Bet man nebija laika pārdomāt šo domu, jo es aizmigu.
Es atkal neko nesapņoju, tikai tintes tumsu, kas pazuda, kad no rīta atvēru acis.
Jau bija pienākusi rītausma un pa logiem spīdēja saule. Mana pirmā patiesi saulainā diena šajā pasaulē.
Kā telpa tika pārveidota ar šādu apgaismojumu! Viss vairs nelikās tik drūms un garlaicīgs, lai gan krāsas nepalielinājās, bet zelta stari visam piešķīra maigumu un komfortu.
Izkāpu no segas apakšas un sapratu, ka istaba ir ļoti svaiga, ja ne auksta, tāpēc sāku kurt uguni, lai gan man nebija auksti. Mani traucēja tas, ka es ilgu laiku atrados zem sniega. Iespējams, ka kaut kas manā ķermenī ir bojāts un tāpēc slikti jūtu temperatūru, bet tas nenozīmē, ka nevaru saslimt. Jāsaudzē sevi un nenosalst līdz kaulam.
Uguns kamīnā nostiprinājās, pa istabu sāka izplatīties darvas smaka, radot vēlēšanos dziļi ieelpot, lai būtu ar to piesātināts. Labprāt ieliktu istabā priežu vai egļu zarus, lai apkārtne garšīgi smaržo.
Neviens man neliedz to darīt. Visapkārt mežs. Nedaudz piepūles un mana vēlme piepildīsies.
Kamēr mazgājos un ģērbos, domāju par šo ideju.
Interesanti, vai neesmu par agru? Pulkstenis joprojām nav manā istabā.
Un es priecīgi pieklauvēju pie Krispina durvīm. Pagaidīju pāris minūtes atbildi, viņš man atbildēja galīgi miegains un sapuvis. Burvis izskatījās tik mīļi un tajā pašā laikā brutāli, ka mana sirds neviļus sažņaudzās un asinis skrēja ātrāk pa vēnām. Ak, sieviešu libido.
– Lapsa? Kaut kas notika? – Viņš paskatījās uz mani ar satrauktu skatienu.
"Nē, es atnācu brokastīs," es samulsusi teicu. – Un kas? Vai ir par agru?
Burvis paskatījās kaut kur aiz durvīm.
– Pusseptiņos no rīta. Nu būtībā rīts jau ir pienācis.
– Ak, piedod, lūdzu. Man nav pulksteņa, tāpēc es nezinu, kad nākt. Es iešu uz savu istabu, un tu ej gulēt.
– Pagaidi, tev būs garlaicīgi.
– Vai es varu paņemt savus palagus un kartītes istabā? – Nolēmu atrast, ko darīt. "Tu nāc pie manis, kad pienācis laiks ēst."
"Lieliska ideja," viņš pamāja.
Es ieslīdēju birojā, ātri paņēmu visu uzskaitīto un devos atpakaļ uz savu istabu. Tas izrādījās neērti. Bet saule mani mulsināja. Šķita, ka ir jau pieklājīgs laiks ciemošanai.
Es noliku savu “laupījumu” uz galda. Es sāku ar alfabēta atkārtošanu. Es vairākas reizes pierakstīju burtus un mēģināju tos nosaukt, bet joprojām nevarēju atcerēties, kā izrunāt pāris. Bet tas ir labi. Es mācos tikai otro dienu, jūs nevarat gaidīt, ka es visu uzreiz apgūšu. Tomēr es necietu no ģēnija.
Pēc treniņa es nolēmu zīlēt, kā bērnībā:
