Tā jau sen stāvējusi tukša, jo meistari jau sen prom. Mēs domājām to pārveidot par kaut ko noderīgāku, bet līdz šim neesam izdomājuši neko noderīgu.
Izpētīju, kas ir iekšā un ko var atpazīt blāvā gaismā, kas nāca no durvīm. Vienkāršs pavards, āmuri, lakta, mucas, acīmredzot ūdenim, kažokādas – tas man bija tik mīļi pie sirds. Es pieskāros priekšmetiem, jūtot radniecību. Lūk, viņi te guļ kā bāreņi. Neviens par tiem nerūp, viņi vēlas tos noņemt. Par ko viņi vainīgi? Jums nav amatnieka, tāpēc atrodiet tādu! Manā dvēselē viss sacēlās pret šīs vietas iznīcināšanu.
"Man šeit patīk," es pēkšņi teicu, un Rirs Treetovs apstājās teikuma vidū, jo viņš atkal kaut ko stāstīja Krispinam. -Vai es varu nākt šeit?
Es ar nepacietību paskatījos uz burvi, un viņš bija nepārprotami pārsteigts, bet neiebilda.
– Nāc, protams, ja tev patīk. Tikai ko tu te darīsi?
"Es sakārtošu šo vietu," es viņam stingri teicu. "Tas ir dzīvs, tas tikai guļ."
Ir bail teikt to, ko es saku. Šie vārdi nāca no iekšpuses, bet es nekad nebiju tos tik dīvaini izteicis pat sev.
Aizmugures vietnieks Mārlovs paskatījās uz mani tā, it kā es būtu slims, bet neko neteica.
"Labi," burvis pamāja, "ja tu tā saki, tad es tev ticu."
– Palikusi tikai galvenā kazarmu ēka, – Tritovs uzreiz turpināja, – tur ir virtuve, noliktavas, mācību telpas un dzīvojamās istabas.
"Tad paskatīsimies, kas atliek," burvis pamāja, un mēs atgriezāmies galvenajā ēkā.
11. nodaļa
Asilisa
Pārbaude neaizņēma daudz laika. Es paskatījos uz virtuvi, klasēs nebija ko redzēt, izņemot galdus, un es nemaz negāju uz viesistabām. Kāpēc man klīst pa vīriešu midzeņiem? Ko es tur neredzēju? Netīras zeķes zem gultas?
"Ejiet," viņa teica vīriešiem, "un es atkal došos uz kalti." Es tur labāk paskatīšos.
Krispins nepārprotami nevēlējās mani pamest, bet es stingri paskatījos viņam acīs, neradot mazākās šaubas, ka varu tikt galā, un viņš padevās.
– Labi, uz priekšu, es nākšu pie tevis vēlāk.
Es pamāju ar galvu un devos atpakaļ pagalmā.
Sargi vēroja manas kustības. Es jutu viņu skatienus ar visu savas ādas virsmu. Tā ir dīvaina sajūta. Nekad agrāk tā nebiju jutusies, precīzi atceros, ka uz mani nebija nekādas uzraudzības. Lai gan laikam viņi to darīja aiz garlaicības. Viņiem jau sen ir apnicis skatīties uz bezgalīgiem baltiem plašumiem un retiem skujkoku mežiem, un te nu es esmu, neidentificēta mātīte.
Es iegāju kalvē ar satraukumu. Viņš nekur negāja, tāpēc es pat aizturēju elpu, lai sajustu mirkli.
Durvis atstāju vaļā, lai tumsā nenolauztu degunu. Sals gaiss izkliedēs dubumu un putekļus.
Kurtuve bija sakrauta pie pretējās sienas. Pa kreisi no viņa atradās liela kaste ar rūdas un kažokādas paliekām. Starp viņu un durvīm atradās lakta, pa labi no tās bija divas mucas, kuras tagad bija tukšas. Āmuri un knaibles gulēja uz vienkārša koka galda pie rietumu sienas, un lielas naglas tika iedurtas austrumu sienā. Es piegāju viņiem tuvāk. Jāpieņem, ka meistars šeit izkāra savus izstrādājumus.
Stūrī, tuvāk ieejai, atradās asināmais akmens, bet otrā pusē – vienkāršs krēsls pie slīpmašīnas. Tā ir visa šīs vietas bagātība. Tomēr man tas nekļuva mazāk skaists. Es nemaz negribēju iet prom.
Šeit nav pietiekami daudz dzīvās uguns. Es vēlreiz paskatījos apkārt, bet neatradu malku.
Jādomā, ka tās neviens šeit nenes, jo telpas ir pamestas. Smieklīgi. Jums būs jāgaida Crispin, lai uzzinātu, kur jūs varat tos iegūt. Un es gribētu dabūt tēraudu. Tomēr mums ir jānoskaidro: vai tas jau tiek ražots šeit? Tuvu ieroci neredzēju. Visticamāk, tu pats nevarēsi to smirdēt. Nav skaidrs, kur šajā pasaulē kaut ko meklēt, un ir biedējoši jautāt. Dīvaini jautājumi cilvēkam, kurš neko neatceras vai nezina.
– Ko jūs domājat par? – Man aiz muguras atskanēja Krispina balss, un es pārsteigumā saraujos.
Tāpēc, ka es pazaudēju sevi, es nedzirdēju viņa soļus!
"Par tēraudu," es uzdrošinājos. -Tu to pērc? Vai arī viņi nes gatavus ieročus?
"Oho, jums ir jautājumi," burvis pasmīnēja. “Ieroči tiek atvesti, bet tērauds, iespējams, ir iegādāts agrāk, jo ir kalve, bet tagad tas ir maz ticams. Bet kāpēc tev to vajag?
"Es gribu mēģināt atdzīvināt arodu," es godīgi atzinu.
– Vai vēlaties strādāt par kalēju? – vīrietis bija pārsteigts.
– Ļoti daudz, bet es nezinu, kāpēc? – es nopūtos.
"Iespējams, jūs to esat darījis agrāk, lai gan nevarat pateikt." Un vispār neesmu dzirdējis, ka sievietes interesētos par kaut ko tādu, bet ja grib…
Šī frāze karājās gaisā, kā jebkura kaprīze, ja vēlaties, pat ja tā ir dīvaina.
"Mums vajadzētu demontēt noliktavu," Krispins domīgi paskatījās šajā virzienā, "jūs nekad nezināt, ko jūs tur atradīsit." Man likās, ka mans deputāts pats īsti nezina, kas tur dziļumā ir. Viņi nolika visnepieciešamākās lietas pie ieejas, un viss.
– Jā, tas ir haoss, es arī to pamanīju.
– Sakārtosim.
– Darīsim paši? Tu esi boss. Reputācija un tas viss,” es neskaidri pamāju ar roku.
"Mēs piesaistīsim palīgā arī karavīrus," viņš man uzsmaidīja, "mēs pasargāsim manu reputāciju no iznīcināšanas."
– Tas ir labi. Ko mēs tagad darīsim?
Jums kaut kas ir jādara, jo vēl nav iespējas nodoties tam, kas jums patīk.
– Kā jūs jūtaties, sākot mācīties lasīt? – burvis jautāja.
"Kopumā tas ir pozitīvi," viņa pasmaidīja atbildē.
Man ļoti gribējās apgūt vietējo alfabētu, lai nejustos bezpalīdzīgs jaunajā pasaulē. Nu, izglītība ir spēks, kad atrodaties nepazīstamā vidē.
Mēs atgriezāmies Krispina birojā un apsēdāmies krēslos netālu no rakstāmgalda.
"Es rakstīšu alfabētu, izrunājot burtus, un jūs mēģināt atkārtot pēc manis," burvis pavēlēja.
Es jutos kā pirmklasnieks, gaidot pirmo stundu: man bija bail un sajūsma, un es gribēju to uzzināt.
Krispins uzrakstīja pirmo vēstuli, un es beidzot noticēju, ka esmu citā pasaulē. Es nekad nebiju redzējis šo ķeburu, un tas pat ne tuvu nelīdzinājās
