smieties.
– Oho, kā es tevi apbēdināju ar tik agru celšanos! Kur tu dabūji tos lielos?
Burvis nesa savu nastu un uzlika to uz kamīna dzegas. Pulkstenis bija gandrīz metru plats un aizņēma gandrīz visu telpu. Jāpieņem, ka tie kalpoja arī kā dekorācija, jo tajās bija attēlots mežs ar dzīvniekiem, un ciparnīca attēloja sauli virs horizonta. Jauki.
"Es gāju cauri tukšajām istabām, tās ir skaistākās, kas tika atrastas," viņš ziņoja. – Brokastis tiks atnestas pēc kādām divdesmit minūtēm.
"Nu, apsēdieties," es ierosināju. – Atkārtosim to, ko esam apskatījuši, kamēr gaidīsim. Šorīt es nevarēju atcerēties divus burtus, tāpēc jums ir jāatgādina man to skaņas.
– Tikai divas? Tas ir vienkārši pārsteidzošs rezultāts!
"Es baidos, ka šeit nav neviena, kas viņus satricinātu, izņemot jūs."
– Tev pietrūkst kompānijas? – burvis uzmanīgi jautāja.
– Es pat nezinu, man šķiet, ka pirms tam es dzīvoju trokšņainā atmosfērā, bet tas var šķist tikai man.
Tad atkal skaļi atkārtojām alfabētu un pat izdevās iemācīties pāris zilbes es ar lepnumu izlasīju vārdus mamma, tētis, mežs, sieva. Izvēle mani uzjautrināja, ja runājat par psiholoģisko fonu, par kuru viņi šeit, šķiet, nezina.
Vispār man bija grūti saprast, kāpēc šis apbrīnojamais vīrietis ir viens. Vai sievietes šeit ir aklas vai citas ir vēl skaistākas? Karavīri šķiet parasti. Vai arī šeit visi priekšnieki bez sievām? Iepriekšējais padzina visu sieviešu dzimumu.
Pēc brokastīm sāku runāt par pastaigu.
–Varam doties pastaigā pa mežu? – ES jautāju. – Laiks ir tik brīnišķīgs, ka man nav spēka sēdēt mājās.
– Kāpēc ne? Mēs varam doties zirga mugurā.
– Mežā? Kā klājas zirgiem?
– Tātad mums ir īpaša klinšu šķirne, viņi nebaidās no meža.
"Ir vēl viena lieta: es neesmu pārliecināta, ka protu ar tiem braukt," viņa atgādināja.
– Pārbaudīsim to. Ar mani tu nepazudīsi. Jūs varat braukt ļoti lēni.
– Labi, tā kā tu tā saki, tad es tev ticu, pat ja tas ir mazliet biedējoši.
– Viss būs labi, vari man uzticēties! Šie zirgi ir tik mierīgi, ka uz tiem var atpūsties pat bērns.
– Tas ir labi, jo es neesmu labāks par jebkuru bērnu, tikpat nezinot apkārtējo pasauli.
Mēs devāmies lejā uz staļļiem, kur viņi pavadīja ilgu laiku un rūpīgi izvēlējās man zirgu. Galu galā viņi vienojās par pelēku kumeļu ar baltām krēpēm un maigi pelēkām acīm. Viņa bija tik laba, ka es pat apskāvu viņas kaklu, izbraucu ar pirkstiem cauri viņas krēpēm un sāku kaut ko čukstēt, bet jocīgākais ir tas, ka es nezināju, ko saku. Vārdi vienkārši izplūda no manis, bet es nezināju to nozīmi. Likās, ka tas piederēja iepriekšējam ķermeņa īpašniekam, un man ienāca prātā, kad sāku apskaut zirgu.
Viņa droši vien prata sēdēt zirga mugurā. Tā kā šeit nav automašīnu vai lidmašīnu, lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju vajadzētu apgūt zirgu transportu.
Krispins pārtrauca manas domas, atnesot pie manis savu zirgu, kurš bija nepārprotami lielāks un spēcīgāks, bet arī ļoti skaists: šokolādes krāsa, vienmērīgas krēpes, samtaini brūnas acis.
– Viss, mēs esam gatavi jūsu pirmajam izjādei ar zirgu! – viņš teica. – Nekas sarežģīts. Tu met kāju pār zirga muguru un turies…
Viņam nebija laika pabeigt. Ķermenis sāka rīkoties, man neprasot. Es uzliku roku uz kucītes muguras un pēkšņi uzlidoju viņai uz muguras, apsēdos tā, it kā es šeit būtu sēdējusi ilgu laiku un ļoti ērti.
"…pēc seglu stieņa," burvis pabeidza. "Mums jāpieņem, ka, tā kā jūs iztikāt bez segliem, jūs zināt, kā braukt."
– Es nezinu, kā tas notika. Tu sāki runāt, un es to izdarīju.
– Jā, man sāk rasties aizdomas, ka lielais mentors manī ir miris, ka es neuzņemšos mācīt, tu visu satver lidojumā!
Viņš arī uzkāpa zirgā, bet seglos, un mēs devāmies manā pirmajā piegājienā.
13. nodaļa
Crispin
Man bija interesanti skatīties Lunsojas. Viņa bija ļoti atklāti priecīga vai skumja. Viņa nemaz neinteresējās par materiāliem labumiem un pat nejautāja man tieši vai mājienos par finanšu stāvokli. Viņa nesēdēja un neskatījās uz mani ar koķetu skatienu. Visbiežāk viņa sastinga, pievēršot skatienu apvārsnim, kur lidinājās viņas domas, man nezināmas un neparastas.
Es neesmu pieradis, ka pret mani izturas tāpat kā pret citiem man apkārt. Lepnums? Vairāk kā ieradums. Es zinu, kā izskatos. Kopš sešpadsmit gadu vecuma viņam nav atņemta sievietes uzmanība, pat drīzāk tā ir apnikusi. Un tad beidzot uzrodas man vajadzīgā meitene un uz mani vispār nereaģē. Vai Visums man atriebjas? Vai arī jums ir jāiegūst viņas mīlestība? Tā ir būtība.
Katru reizi sev atgādinu, ka viņa mani nepazīst, arī par pravietojumu nezina un pat neko neatceras, bet kā es gribu meiteni apskaut, cieši turēt un pateikt, ka nesāpēšu viņai vairs nav no kā baidīties.
Cietokšņa apvedceļš mums visiem bija pilnīgs pārsteigums. Mans vietnieks noteikti negaidīja nekādas reakcijas uz viņa ekskursiju, bet mēs viņu pārsteidzām. Saimniecības telpu gruvešu šķirošana, ko ieplānoju parīt, iepriecināja, iespējams, vienīgi Lapsu. Bet viņš uztvēra mūsu pārsteigumu par sieviešu neesamību cietoksnī kā labu zīmi.
Principā neesmu pret sieviešu personālu, ja ir tādas, kas piekrīt dzīvot šādos apstākļos, citādi kontingents ilgi neuzturas. Neviens negrib gadiem ilgi sēdēt viens, jo daudzi šeit nav burvji un nesmaida, ka savu jaunību pavada robežas sargāšanā, un tas arī viss!
Es pats biju ļoti pārsteigts, cik aizrāvies Lapsa ar veco kalti. Viņai bija tāda sejas izteiksme, ka bija laiks sākt būt greizsirdīgai. Cik maigi viņa pārbrauca ar roku pār darbarīkiem, maigi pasmaidīja pie pavarda, un man, skatoties uz tādu Lapsu, uzmetās zosāda visā ķermenī. Es gribu, lai viņa tā skatās uz mani, nevis uz kaut kādu miskasti!
Kad viņa šodien nāca pie manis īsi pirms rītausmas, mana lielākā vēlme bija paņemt viņu rokās, apskaut ar rokām un kājām, iebāzt degunu viņas kaklā un turpināt gulēt vai negulēt, kā tas notiek, un nerunāt par pulksteni, kura viņai nav. Es priecājos redzēt Lizu jebkurā laikā.
Pēc viņas aiziešanas es gulēju vēl stundu, bet sapratu, ka vairs neaizmigšu, tāpēc sāku meklēt viņai pulksteni, nevis tāpēc, ka viņa ieradās pārāk agri, bet gan tāpēc, lai iepriecinātu un neliktu viņai neērti.
Brīnišķīgs rīts kopā. Varēja
