pie kamīna atradās elegants svečturis ar vienu lauztu roku. Šeit visapkārt gulēja sveces. Izvēlējusies dažus salīdzinoši neskartus, viņa tos visus nolika uz kamīna un aizdedzināja. Kļuva gaišāks, bet es vienkārši satvēru galvu, skatoties uz saplēsto matraci viesistabas vidū, izķidātos spilvenus, skaistas, bet salauztās mēbeles. Pat grezni krēsli un atzveltnes krēsli tika sagriezti un salauzti. Pilī neko tādu nebiju redzējis.
"Jā, bezjēdzīgi šeit kaut ko meklēt pat dienas gaismā…" un tad man atausa: "Meklēšana, lūk, kas tas ir!"
Viņi noteikti kaut ko meklēja istabā, bet ko tieši? Vai tu to atradi?
Uzmanīgi soļojot, es šķērsoju dzīvojamo istabu un ieskatījos guļamistabā – tā bija tieši tā pati. Pat lielajai gultai, maza lidlauka lielumā, nebija slinkums to nojaukt, un tās atliekas tagad derēja tikai malkai. Cenšoties nepaklupt, devos uz loga pusi, bet uz grīdas pamanīju mazus portretus skolas fotogrāfijas lielumā. Un šeit ir naglas, uz kurām tie karājās, es atzīmēju, apgaismojot sienu.
Nolikusi sveci uz palodzes, viņa paņēma vienu portretu un iznesa to gaismā – tajā bija attēlots vīrietis, kurā varēja izsekot pils saimnieka vaibstiem. Tēvs? No otrās uz mani paskatījās skaista pieauguša sieviete ar šiku tiāru matos, un bez parakstiem. Māte? Es nezinu, kas tas ir, bet viņi ir jauks pāris.
Identiski kadri liecināja, ka portreti patiešām bija savienoti pārī. Viens bija salauzts, bet paši audekli brīnumainā kārtā nebija bojāti. Es pēkšņi sajutos nepatīkami un skumji. Es ienīstu barbarismu!
Es sapratu, ka nevaru viņus atstāt šeit guļam, tas kaut kā nebija cilvēcīgi.
Vairs nebija jēgas palikt izpostītajās kamerās, un es nolēmu lūgt meitenes rīt šeit sakopt. Pēc tik un tik “pamatīgiem meklējumiem” šeit noteikti nekas vērtīgs nebija palicis pāri, un izglābtajam draklordam būtu nepieciešama istaba.
Beidzot es atvēru logu un paskatījos ārā, bet neredzēju neko, izņemot piķa tumsu un lietus sienu. Nopūtusi sveces svečturā, nokāpu lejā pa kāpnēm.
– Nu, kas tur ir? – Asija mani sagaidīja, pieliecoties pie manis.
Meitene man likās nobijusies.
– Jā, es atradu portretus. Nezini, kas tas ir?
"Tātad, tēvs un māte Draklodra Berliana," bez šaubām atbildēja Asija.
–Vai tu viņus esi redzējis?
– Tikai vienu reizi agrā bērnībā.
"Es redzu," es tik tikko apspiedu žāvas. Šķiet, ka spēcinošā novārījuma iedarbība ir beigusies, un nogurums nokritis kā granīta plāksne. – Mums jāsalabo rāmji. Un iztīriet draloru. Tas ir murgs…
Es pamanīju, kā Asija piesardzīgi skatās gaiteņa tumsā, un es atkal nevarēju noturēt žāvas.
"Nyera, tev laiks iet gulēt," viņa satvēra mani aiz elkoņa un atvilka atpakaļ.
Es gribēju nodzēst lāpas, bet pārdomāju. Nekas nenotiktu, bet es negribēju atstāt tumsu aiz sevis. Pagriezušies uz kāpnēm, mēs, ne vārda nesakot, sākām skriet, pakausī sajūtot briesmoņus, kas aiz sevis slēpjas tumsā, gluži kā bērnībā.
Tikai tad, kad mēs ieslēdzāmies manā guļamistabā, es jautāju:
– Asja, ko tu tur redzēji?
"Nekas," mans draugs apmulsis atbildēja.
– Kāpēc mēs tā skrējām? – es paskatījos uz viņu.
– Nezinu. Varbūt es iztēlojos lietas… Vai arī es tikai iztēlojos lietas, joprojām bija bail vienam stāvēt…
Un tad es sapratu, ka atšķirībā no manis, pilsētnieces, kas pret māņticību izturas ar veselīgu skepsi, Asija ir citas pasaules bērns. Tāds, kur daudzi izdomājumi ir patiesi.
"Gulieties šeit, gulta ir liela, mēs varam iekļauties," es ierosināju. "Es iešu gulēt, un jūs varat doties vannā, bet nesaki nevienam."
– Tā ir patiesība?! – Aisana skatījās uz mani tā, it kā es viņai būtu piedāvājusi sēsties tronī.
"Tiešām," es izmisīgi novilku savas drēbes, tikai sapņojot par iespēju pēc iespējas ātrāk doties gulēt.
"…un ja šis nelietis nāks pie prāta, mēs kopā varam viņu atvairīt," Asjas balss mani sasniedza kā caur miglu.
Nomurminot kaut ko nesaprotamu atbildē, es ciešāk satvēru Nirfeat dunča rokturi zem spilvena un aizmigu.
Nākamajā rītā es tik tikko varēju piecelties no gultas. Muskuļi sāka saspiesties un sāpēt, it kā pēc smaga treniņa. Nē! Tas bija tā, it kā es mēģinātu uzstādīt olimpisko peldēšanas rekordu. Es nevarēju pacelt rokas, lai novilktu naktskreklu!
Vaimanādama un vaidēdama kā veca sieviete, es izrāpos no plašās gultas. Kaut kā piecēlos un paskatījos apkārt, meklējot savu draugu.
– Āzija?
– Labrīt, Lina! – Sonics uzreiz pavicināja man pretī, un es ierasti piedāvāju viņam savu atvērto plaukstu.
– Sveiks, mazā! Kā tev iet Kā tev paka? Vai lietus kāds cieta?
"Vairāki pumpuri tika noskaloti zemē un applūda, bet ar maniem subjektiem viss ir kārtībā," ziņoja Sonics.
– Labi. Palūgšu Aisanu parūpēties par puķu dobi. Jums vajadzētu audzēt vairāk saules ēdāju;
"Paldies par rūpēm, un Asija tikai saveda kārtībā puķu dobi." Viņš kopā ar Risu nodarbojas ar dārza darbiem no rīta un nolēma savākt sēklas.
– Ak, kā tu izdzīvosi bez pumpuriem? Un ziemā? – es sapratu, pirmo reizi par to domājot.
"Mums ir ziemas ligzdas jūsu torņa bēniņos." Es tikko tos pārbaudīju, laiks uzkrāt krājumus.
–Vai tu guli ziemas miegā?
"Dažreiz," mazais pūķis iesmējās. – Biežāk sniegputenī vai salnā. Ne visi ziedi pārdzīvo ziemu.
– Sapratu. Ko darīt, ja jūs paliktu un dzīvotu tieši pilī? Es varu jums iedot istabu, uzcelt tur ērtas istabas…” Es par to domāju, domājot par to, ko vajag puķu atvilktnēm. – Laktas vai mājas? Jūs varat salikt toveri un stādīt ziedus. Vai tas palīdzēs?
– Līna, vai tiešām esi gatava to darīt mūsu labā? – Pūķa milzīgās acis aizdomīgi iemirdzējās.
"Es tev neesmu tam gatavs."
Sonics metās uz manām krūtīm ar izplestiem spārniem un piespieda savu mazo ķermeni man pretī.
– Ah… Vai tas esi tu? Vai tu mani apskauj?
– Var būt. Šeit tas nav pieņemts, bet jūs, cilvēki, bieži to darāt kā pateicības zīmi.
