spazmu. Izraidījusi domas par ēdienu, viņa pagrieza sviru vienā no “krāniem” un sāka gaidīt.
Sākumā nekas nenotika, bet tad sāka pilēt ūdens. Tas pilēja arvien ātrāk un ātrāk, līdz kļuva par vienmērīgu strūklu. Caurspīdīgs, pretēji gaidītajam. Nav grabošu vai sarūsējušu izplūdes gāzu. Vai raksturīga smaka.
Mana mēle pielipa pie mutes jumta ar vēlmi paņemt pilnu sauju un iedzert tik milzīgu malku. Bet es tikai ar prieku nomazgāju seju, neskatoties uz to, ka ūdens bija auksts.
Dievs, cik es esmu izslāpis!
Slāpes kļuva nepanesamas, mani atturēja tikai civilizācijas uzliktie šķēršļi, un pat tie strauji samazinājās. Es paņēmu otru sauju.
Nebija!
– Dzer jau! Tu nesaindēsies! – atskanēja smieklīga, gandrīz multeniska balss.
Viņa nodrebēdamās uzlēja visu sauju uz krūtīm un neprātīgi paskatījās apkārt, meklējot to, kurš to teica. Veļas istabā bija tumšs, bet īpaši nebija kur paslēpties. Un tomēr es nevienu neredzēju.
– Esmu šeit! – man sejas priekšā kaut kas plīvoja.
Es instinktīvi satvēru šo kaut ko ar roku, kā muša lidojumā. Dūrē bija kaut kas dzīvs un elastīgs, dažviet pat dzeloņs.
– Ak! Ko tu dari, infekcija?! Ļaujiet man nekavējoties iet! Tu mani nožņaugsi!
Balss skanēja nožņaugta, un es steidzos atvilkt pirkstus. Akmens sile iekrita kaut kas mazs, piemēram, sikspārnis. Instinktīvi nodrebēdama, viņa noslaucīja roku savā pagaidu kleitā.
– Uh, pretīgi!
– Tieši tā! – tā pati balss asarīgi nomurmināja. – Tu sabojāji manu spārnu! Kā es tagad lidošu, vai ne?
– Dievs! Vai tas… Vai tu runā?!
Viņa noliecās, nopētot radījumu siles apakšā.
– Nē, Pūķa ciltstēv! Neizskatās? – ņirgāšanās notis uzreiz pazuda, bet parādījās ņirgāšanās notis.
Mazais pūķis! Tas pats – zils!
Silē jau bija ieplūdis diezgan daudz ūdens, un, kad tas nokrita, mazuļa garie sprādzieni kļuva slapji un nožēlojami nokarājās, bet es joprojām viņu atpazinu. Turklāt viņš bija vienīgais, ar kuru es runāju, pirms es noģību.
Un te nu atkal! Nešķita…
Grīda zem kājām nedaudz trīcēja, sienas sāka peldēt, un manās ausīs atskanēja nepatīkama zvanīšana. Es satvēru siles malu.
– Čau! Kuš kuš! Nāc, paņem ūdeni! Pasteidzies! Un tad es kļuvu bāla…
Acīmredzot no šoka viņa izdarīja, kā viņš lika, atklājot, ka ūdens garšo vienkārši brīnišķīgi. Lai gan kādam, kurš nav dzēris visu dienu, tas, kurā ziedi stāvējuši nedēļu, droši vien šķitīs kārtībā. Nomazgāju seju un saslapināju pakausi. Tas palīdzēja. Mana galva vairs nereiba.
– Vai ir kļuvis labāk? – jautāja pūķis.
"Es jūtos labāk," es automātiski viņu izlaboju.
– Kāda atšķirība?
"Jums ir pareizi jāizrunā savi vārdi, lai cilvēki jūs saprastu."
– Cilvēki? Ha! Tikai tu mani saproti.
Es apmulsusi skatījos uz mazo pūķi, un tas nepacietīgi lēca, šļakstīdams ūdeni.
– Ātri izved mani ārā! Ir auksts!
Es pastiepu roku, bet apstājos.
–Vai tu netaisies iekost?
– Lūk, vēl viens! Un tā es gandrīz salauzu ilkņus. Biezādains!
– Kas?!
– Iet! Man patīk nektārs un viss saldais. Un tavas asinis ir tīri pretīgas!
Mazais pūķis sāka komiski spļaut un mazgāt mēli.
"Es arī tagad gribētu kaut ko saldu apēst…" viņa sapņaini novilka un jautāja: "Tā kā tu nedzer asinis, kāpēc tad tu iekodi?"
– Un tad viņš gribēja kļūt par bara līderi. Es izlikos, ka uzvarēju tevi, lai citi mani cienītu. Viņi nobijās, kad tu izkriti pa logu, viņi nolēma, ka tu esi uzbrucis, un es pamanīju, ka tu to izdarīji nejauši. Nu tad…
– Tas ir skaidrs. Tātad, viņš sevi apliecināja uz mana rēķina. Un kā pārējie tam ticēja?
– Joprojām būtu! Tagad es esmu pils ziedu pūķu bara karalis.
Mazais pūķītis runāja svarīgi un pat kļuva savā veidā cienīgs, un es centos šo informāciju asimilēt.
– Mm! – viņa jēgpilni ievilka, tik tikko aizturot smieklus. – Nu tad apsveicu.
Situācija bija tik smieklīga, ka es nezināju, kā pret to visu justies. Tikai padomā! Vasilina Vjuga runā ar lidojošo ķirzaku pilnā nopietnībā, un tā viņai atbild. Vai tu esi pārliecināts, ka es vēl neesmu šaurumos?
– Kāpēc tu smejies? Ātri izved mani ārā, pretējā gadījumā es saaukstēšu! Ziedu pūķi… nevajag pārdzesēt…” mazais pūķis kaut kā šaubīgi pabeidza, un viņa balss sāka skanēt vājāk.
Viņš sastinga, un es steigšus izrāvu viņu no ūdens un noslaucīju ar aizkara malu.
– Čau kā tev iet? – izsteidzās ārā, kur bija siltāks un gaišāks.
Atklāti sakot, es gribēju šo brīnumu aplūkot tuvāk.
Mazais pūķis gulēja man plaukstā ar aizvērtām acīm un likās tik nelaimīgs, ka man viņu kļuva žēl.
Ak! Es viņam salauzu spārnu!
Viņa apsēdās uz lieveņa un uzmanīgi atvilka ādaino spārnu kā sikspārņa spārnu, kas bija pārklāts ar mīkstu kā zamšādu kažokādu, un sāka to pētīt. Vesels. Arī otrais…
– Ko tu dari? – pūķis pacēla galvu un aizdomīgi skatījās uz mani.
– Kurš spārns, tavuprāt, ir salauzts? Pa labi vai pa kreisi? – uz jautājumu atbildēju ar jautājumu.
"Nekas," nomurmināja pūķis un atņēma locekli.
– Tātad tu man meloji? – es viltīgi samiedzu acis.
"Vai jūs būtu mani izvilkuši no ūdens, ja es to vienkārši pajautātu?"
– Noteikti!
Šķiet, ka pūķim uz to nebija ko atbildēt. Viņš apmulsis vilcinājās un tad teica:
– Cilvēkiem
