style="font-size:15px;"> Vienmēr varēja paļauties uz pūķa maģiskajiem instinktiem.
"Tāpēc es tā nedomāju. Nozveja slēpjas kaut ko citu…"
– Klausies. Mums abiem jānomierinās, labi? – Lindara pasmaidīja un ar acīm norādīja uz manām krūtīm: "Tev asiņo." ES varu palīdzēt.
"Šeit nāk triks!" – Priecājos par ātro iznākumu.
Tas, kāds tieši bija ienaidnieka plāns, nebija svarīgi. Galvenais neļaut Lindaram darīt neko lieku, kamēr nepabeigšu rituālu. Pēc tam pieķēdētā Ēna man vairs nespēs kaitēt.
Meitenes atbruņošana man neko nemaksāja, un tagad es viņai draudēju ar asmeni. Klīvers smalki vibrēja no nepacietības manā plaukstā.
– Atlaid!
Lindara mēģināja atbrīvoties. Bet viņas spēka nepietika, lai tiktu ar mani galā. Turklāt viņa baidījās sevi sagriezt.
– Nu, es nē! Es vairs nepieļaušu šo kļūdu, Linij.
–Līna! Mani sauc Līna! – meitene pēkšņi nekaunīgi atcirta. – Ļauj man iet!
– Turies mierā, Ēn. Citādi tu gūsi savainojumus,” es teicu, saprotot, ka esmu iedzinusi slazdā.
Mēs stāvējām neiespējami tuvu. Āda pret ādu. Tur, kur mūsu ķermeņi pieskārās, šķita, ka skraidīja dzirksteles, un es to nevarēju izturēt.
Tikai viens skūpsts neko nemainīs, bet tas liks man justies labāk. Var būt…
*Draconic Reaches pasaule ir sadalīta piecos robežstāvokļos, kurus pārvalda dralordi. Katrs Reach sastāv no vairākiem Erlingiem. Galvenais Reach tiek uzskatīts par Drakendortu, kuru pārvalda mūsu varonis (autora piezīme)
**Ster ir garuma mērs, kas vienāds ar aptuveni pieciem metriem (autora piezīme)
***Nirfīts ir burvis no haosa Nirfgarda zemēm. Nirfeats mēģina iznīcināt dralordus un pārņemt Dragon Reaches zemes.
3.nodaļa. Aukstumā un ārā no uguns!
Vasilina Blizzard, Pūķa ēna, bet pagaidām par to nenojauš
Kaut kāda kalnu virsotne.
Es instinktīvi aizvēru acis no spilgtās zibspuldzes. Acu priekšā peldēja krāsaini loki, un no sāpēm nevarēju pacelt plakstiņus, kā arī atcerējos bērnu multfilmu, kur kāds varonis histēriski klepo un saka, ka mirst un jūtas auksti.
Aukstums, ko es jutu, bija caururbjošs un visaptverošs. Šķiet, ka arī pie manis ir ieradies skifs, taču atšķirībā no multfilmas es diez vai uzlēkšu un skriešu nākamajā kadrā…
Dūriena vēja brāzma apdedzināja ādu ar ledainu liesmu. Mans Dievs! Tik auksts, ka gandrīz karsts. Viļņos cauri ķermenim pārskrēja spēcīga trīce, zobi sāka klabēt kā izsalkušam zombijam, bet es neatceros, ka mirušie būtu tik spēcīgi dauzīti.
Grīdu alā varētu uzskatīt par siltu, salīdzinot ar virsmu, uz kuras es apgūlos. Apzinoties, ka, turpinot gulēt uz ledus ar basām kājām, tad tiešām riskēju pievienoties to rindām, kurām steidzos sevi klasificēt.
Kas tas ir?
Iekšā viss bija piepildīts ar sašutumu par tik neuzmanīgu attieksmi pret manu ķermeni. Protesta vilnis palīdzēja pacelties gaisā. Pēkšņā kustība aizrāva elpu, spoža gaisma skāra acis, izsitot asaras, un es sajutu vājuma uzbrukumu.
Viņa akli pamirkšķināja acis, mežonīgi skatoties apkārt. Kad beidzot izdevās koncentrēties, es biju apstulbis. Visapkārt, kur vien skatījies, bija asas kalnu virsotnes, klātas ar sniega cepurēm.
– Kas tas par sasodītu Everestu?! – viņa skaļi svilpa, sarauktā balsī.
Kā es vispār te nokļuvu? Un kur palika ala ar kailajiem, bet laikam siltiem… Nē! Karsts cilvēks? Aukstuma un šoka pilnībā satriekta, viņa apvija rokas ap sevi un saspieda augšstilbus, cenšoties kaut kā noturēt siltuma paliekas.
Man šķiet, ka es jau gribu atgriezties. Kaut kā patīkamāk būs nomirt siltumā…
Jaunā vēja brāzma bija spēcīga un pēkšņa. Apbērdams ar smeldzīgām sniegpārslām, viņš mani iesēdināja seklā sniega kupenā. Un tas nepavisam nebija tas pats, kas lekt sniegā pēc peldes. Neaprakstāmas sajūtas!
Viņa kliedza kaut ko nepārprotamu. Un viņa mēģināja piecelties, bet atkal paslīdēja un četrrāpus iekrita tajā pašā nelaimīgajā sniega kupenā. No bezspēcības no acīm izskrēja divas asaras, kas sastinga uz vaigiem, pirms tās paspēja atrauties un pazust, ceļojumu noslēdzot ar diviem ļoti dabīgiem ledus gabaliem.
Ledus gabali iekrita sniegā un apmaldījās, un jauna vēja brāzma nekavējoties izlīdzināja pēdas. Es vairākus mirkļus neizpratnē skatījos uz šo vietu, domādams, vai tās tiešām ir sastingušas vai tikai iedomātas?
Domas griezās arvien lēnāk. Ķermenis negribēja paklausīt. Viņa tik tikko piespieda sevi piecelties, tupoties vējā. Viņa uzlika roku uz rīkles, gandrīz atkārtojot svešinieka žestu. Viņa bija tik karsta…
Es noteikti parasti valkāju siltus šalles. Ietinoties tajās līdz degunam. Man viņu ir daudz. Citādi… Kaut man tagad būtu vismaz viens no manas kolekcijas. Pat ja dzeloņainais ir rūtainais, kuru es gandrīz nekad nenēsāju. Un arī jauns slēpošanas tērps. Spilgti dzeltens, lai būtu viegli pamanāms…
Es neatceros, kāpēc, bet es noteikti zināju, ka ir svarīgi būt pamanāmam.
Man joprojām nebija ne šalles, ne citu apģērbu, bet es atradu zobenu. Tas pats, ko es mēdzu sāpināt puisi. Tas iesprūda savu galu sniega kupenā, un no virsmas izvirzījās tikai rokturis. Uzmanību piesaistīja saules stars, kas atspīdēja no liela asiņaini koši akmens.
Pastiepusi roku, viņa to satvēra ar nosalušiem pirkstiem. Es nezinu, kāpēc man tas bija vajadzīgs, bet ierocis noteikti man radīja neracionālu pārliecību. Raustīdama no vēsuma, it kā stāstīta, viņa piespieda sevi spert dažus neveiklus soļus līdz vietai, kur nogāze strauji nolaidās. Viņa izmantoja zobenu kā atbalstu.
No galējā punkta pavērās skats uz smaragda ieleju, ko šķērsoja zila upes lente. Ezeru izkliede un… jūra, kas izskatās pēc spīdīgām konfeti! Tur, kur beidzās kalni un sākās zilais plašums, upes grīvu sargāja gaiši pelēks sēklis ar augstiem torņiem un sienām.
Vietu neatpazinu, bet noteikti bija silts. Daudz siltāks nekā šeit…
Stop! Slēdzene?! Vai tiešām nolaupītāji mani aizveda uz Eiropu? Bet kāpēc tādas grūtības?
Vēl divi soļi. Manas kājas gandrīz zaudēja sajūtu, un tikai pateicoties zobenam, es to vairs nejutu. Šoreiz uz leju. Vēja brāzma man no acīm izsita vēl divas asaras, un arī šīs pārvērtās ledū, apmaldoties baltajā segā zem manām kājām. Atskanēja kristāla zvans.
Nu ir pienākušas halucinācijas. Vai varbūt tie nekad nebeidzās?
