Būtu lieliski tajā ietīties un gulēt, gulēt, gulēt…
Droši vien izmisums piespieda mani pacelt ieroci un, rādot zobenu, čukstēju tieši uz pili:
– ES gribu būt tur! Dievs, lūdzu!
Uzliesmoja spoža gaisma…
Es pamodos ar rāvienu un atklāju, ka guļu ar aizsegtu galvu. Silts, omulīgs, un es labi izgulējos. Tomēr murgs netika aizmirsts. Dievs, kā viņš man pieskārās! Īpaši pēdējā daļa. Brr! Labi, ka tas bija tikai sapnis.
Viņa atviegloti nopūtās, un viņas mutē iekrita garš kažoks.
– Pfft! Pfft!
Atbrīvojoties no garajiem matiem, kas kutināja viņas seju, viņa atklāja, ka kažoks ir mīksts un gluds uz tausti. Mierīgais un atslābinātais stāvoklis uzreiz pazuda, to aizstāja trauksmains modrs.
Es neatceros, ka man kādreiz būtu bijusi tāda sega.
Nedaudz pavērusi seju, viņa ar skatienu skenēja pieejamo telpu un gandrīz iekliedzās no nepatīkamā atklājuma. Murgs negrasījās beigties.
Nepazīstama istaba. Akmens sienas pārklātas ar putekļainiem gobelēniem. Apgāztas mēbeles, kas izskatās pēc antīkām mēbelēm. Saplēsti aizkari uz augstā lancetloga kreisajā pusē. Uz grīdas bija izkaisīti papīri un visādi sīkumi, piemēram, svečturi un salauztas vāzes. Likās, ka cauri šai telpai būtu pāršalkusi viesuļvētra, kas bez izšķirības mētājās apkārt.
Un nez kāpēc es arī gulēju uz grīdas.
Baidīdamies, ka kuru katru brīdi atkal tikšu iemests kaut kur vulkāna mutē, es atkal aizsedzu galvu.
Neļauties panikai! Tikai nekrīti panikā!
Viņa vienmērīgi elpoja, nomierinot savus nobružātos nervus.
Kas notiek? Kā es nokļuvu tajā alā, kalnos un tagad šeit?! To vairs nevar izskaidrot ne ar sapņiem, ne kļūmēm. Laiks apstāties un padomāt, kamēr starp manu pliku dibenu un piedzīvojumiem vienreiz ir silta kažoka kārtiņa.
Es sāku analizēt. Es neko neatceros par to, kā es nokļuvu alā. Atmiņas par manu dzīvi ir trūcīgas un nesistemātiskas: vārds, individuālās realitātes, piemēram, godbijīga attieksme pret šallēm un naids pret aukstumu. Arī Agripina, pareizāk sakot, viņas gudrība.
Viņa saspringa, mēģinot atcerēties. Nekas. Es neatceros savu bērnību, savus darba kolēģus, savus mīļos… Kaut kas draud uz robežas. Viņa tieši kliedz, ka aizmirsusi kaut ko ļoti svarīgu, bet mēģinājums atcerēties viņai tikai sāpēja galva.
Jūs to nevarat darīt šādā veidā! Es kļuvu pārliecināts, ka nekas tā neizdosies.
Uz priekšu. Kopš tā laika divas reizes es kaut kā nokļuvu jaunā vietā. Bet kā? Kas kopīgs šiem diviem gadījumiem?
Zibspuldze! Gaišs un žilbinošs. Abas reizes es piedzīvoju dezorientāciju un reiboni, bet tie ātri pārgāja. Zināma saistība tiešām bija. Es biju alā, bet atradu sevi kalnos. Tad es redzēju pili un varu derēt, ka tagad esmu tajā.
Rave. Jutos tā, it kā ar mani strādātu speciāli aģenti no Men in Black. Noklikšķiniet ar īpašu ierīci un uz redzēšanos. Tikai šī nav ierīce, bet gan trankvilizators. Tās darbību un uzliesmojumu var izskaidrot. Upuris aizmieg un tiek ātri nogādāts vajadzīgajā vietā, un spēle turpinās. Man šķiet, ka notikumi notiek nepārtraukti, bet patiesībā laiks, kas nepieciešams ainavu maiņai, paiet.
Pieņēmums šķita ļoti ticams.
Un kāpēc tas viss? Realitātes šovs! Kāpēc ne? Varbūt kāds nelegālais kanāls bagātajiem? Tādu, kur viss ir īsts? Dalībnieki tiek pakļauti pārbaudījumiem, kurus ne visi izdzīvos. Skatītāji liek likmes uz favorītiem. Viņi balso par to, kuru paturēt un kuru izmest. Tiešā nozīmē.
Es iztēlojos naudasmaisus, kas balso ar īsziņām, skatoties ekrānā. Ja tā, tad man līdz šim ir paveicies. Varbūt mans dibens ir skaistāks par citiem dalībniekiem.
Starp citu, kā viņi atlasa tādus cilvēkus kā es? Vai viņi vienkārši kādu sagrābj uz ielas? Vai… Ak nē! Kā būtu, ja es pats parakstītu kaut kādu viltīgu līgumu? Protams, tur ir mānīga piezīme sīkā drukā, kas saka, ka neviens nav atbildīgs par manu dzīvību un veselību…
Versija bija pretīga, un tomēr kļuva vieglāk, kad dīvainībām tika atrasts vismaz kāds racionāls izskaidrojums. Un, ja man ir taisnība, mums ir jārīkojas. Ja tu apgulsies, viņi tevi pamodinās. Un tas nav fakts, ka tas ir humāni.
Viņa uzmanīgi apsēdās un paskatījās apkārt.
Dekors tiešām atsauca atmiņā viduslaiku pili, kurā profesionāli dekoratori bija radījuši tādu kā dabisku nekārtību. Un putekļi un zirnekļu tīkli stūros šķiet īsti…
Es biju ietīts ādā ar garu sudrabaini baltu kažokādu, pārsteidzoši tīru šai vietai. Ādai nebija galvas, tāpēc bija grūti identificēt dzīvnieku, kuram tā piederēja. Varbūt polārlācis?
Pieceļoties, sirdī biju gandrīz pārliecināta, ka, tiklīdz pamodīšos, turpat blakus atkal atradīsies tas pats karstais puisis apkaklītē, ar kuru tik negaidīti bijām šķīrušies interesantākajā vietā. Un man bija gandrīz taisnība.
Pa labi virs lielā nodzisušā kamīna atklājās svinīgs portrets. Mans vecais paziņa, paldies Dievam, tērpies kaut kā baltā militārā uniformā, skatījās uz viņu bargi un karaliski. Ar savu vīrišķīgo žokli augstprātīgi izstiepts uz priekšu, viņš sēdēja tronī. Acīmredzot, lai neviens neapjuktu par to, kurš šeit ir atbildīgs.
– Dzīvespriecīgi! – viņa skaļi atzīmēja, neviļus pavelkot ādas malu augstāk uz krūtīm.
Iespaidu miglāja tas, ka portrets bija šķībs.
Viņa iesmējās un paskatījās apkārt, bet neredzēja tuvumā nevienu dzīvu dvēseli. Tikai es uz grīdas starp visu šo postu. Vai tiešām visā pilī nebija nevienas rezerves guļamistabas?
Cerībā uzzināt nedaudz vairāk par vietu, kur atradusies, viņa pastiepa roku pēc tuvākās lapas. Viņa apgrieza to pirkstos, skatoties no visām pusēm. Biezs dzeltenīgs papīrs, visādas monogrammas. Lapa klāta gludā, glītā rokrakstā. Par laimi, burti neizskatās pēc hieroglifiem vai arābu rakstības. Bet tie pat neiederas kirilicā un latīņu alfabētā. Šī valoda man ir pilnīgi sveša.
Nopūšoties, viņa no papīra lapas izveidoja lidmašīnu un palaida to gaisā. Pabeidzis cilpu, viņš lidoja uz pretējo telpas galu. Atcerējos, ka varētu uztaisīt arī vardi, laivu un celtni. Un ja tu piespiedies, tad kaut kas cits…
– Lieliski, es zinu origami!
Jaunā atmiņa nonāca krājkasītē kopā ar pārējām, taču tā nedeva lielu labumu. Es vēlreiz paskatījos uz portretu. Vīrietis izsmejoši skatījās uz mani ar dzintarainu skatienu, it kā jau iepriekš zinātu visas manas domas. Tas bija negaidīti satriecoši.
Es to noraušu no sienas un sasitīšu! Tas joprojām ir viltojums. Plakāts.
Viņa
