divas ēnas? No kurienes radās divi?
Manā prātā iešāvās prātā doma: galu galā es neesmu savvaļā, bet kaut kur uz šosejas. Un tie ir tikai spilgti prožektori, kas var konkurēt ar sauli.
Bet es jau sapratu, ka tas tā nav. Neviens prožektors nevar pārpludināt tik bezgalīgu telpu ar gaismu.
Iztaisnojusies, viņa aizsedza acis ar plaukstu kā vizieri un skatījās uz neticami zilajām debesīm. Divi veseli saules diski: lielāks un mazāks tuvumā, lika man pārstāt elpot.
– Kā tas ir? Kā?!
Pilnīgi aizmirstot par aukstumu, par kailumu, par divām saulēm, es lēnām griezos ap savu asi.
Cik sevi atceros, es esmu mīlējis kalnus vairāk par visu pasaulē. Man izdevās apmeklēt dažādas vietas: Kaukāzu, Karpatus, pat Alpus, bet tādus kalnus vēl nekur nebiju redzējis. Es pat nedomāju, ka tādas lietas pastāv uz Zemes.
Es vēl neesmu bijis Everestā, bet nez kāpēc man šķita, ka tur tās virsotnes ir mūsu Everests līdz viduklim…
Ar asu, pārsteigtu izelpu no manas mutes izplūda tvaika mākonis, kas atgādināja, ka patiesībā esmu salst. Šķiet, ka hipotermija jau ir sasniegusi neatgriešanās punktu, jo aukstumu nemaz nejūtu. Man tas pat nemaz nesāp. Un saule… Tas ir, saule ir silta, it kā es jūlijā atrastos jūras piekrastē. Kaut kur ap Puketu…
Es vēlreiz paskatījos uz virsotnēm, virs kurām pēkšņi parādījās tumšs punkts. Sākumā gandrīz neredzams, tuvojoties tas kļuva arvien lielāks un lielāks.
Lidmašīna? Nē. Tas izskatās pēc putna. Liels…
Nav putns. Augstu debesīs virs manis, ar izplestiem spārniem, lidoja īsts pūķis!
____________________________
4Piliens – stāvas klintis ar klinti kulārā, no kuras var nokrist.
5Tie negriežas pāri malām, brauc uz slīdņa* – snovbordam ir malas (sānu daļas pastiprinātas ar metālu. Tās palīdz noturēties nogāzē un manevrēt) un slīdnis – dēļa apakšējā plakanā daļa. Lai brauktu, jāpārvietojas no vienas malas uz otru, it kā ar tām pieķeroties pie nogāzes. Pretējā gadījumā braukšana kļūs gandrīz nekontrolējama. Uz vienas čības uz nogāzes ilgi noturēties nevarēs.
6Traverss – nogāzē ir virziens uz augšu un uz leju, un ir traverss (tas ir, pa nogāzi, piemēram, paralēli korei)
3. nodaļa. Atmiņu tēja
Vai nu tāpēc, ka pārāk ilgi stāvēju ar atstutētu galvu, vai arī tāpēc, ka redzēju, šī pati galva sāka griezties. Troksnis ausīs un vieglprātības lēkme pasliktināja situāciju. Satriecot, es pat nesapratu, kā zeme tika izrauta no manām kājām.
Es piezemējos tieši uz zobena roktura, sāpīgi atsitoties pret plecu.
– Mēness!
Man uzreiz negribējās noģībt. Viņa steidzīgi uzlēca, nokratīdama no ķermeņa iestrēgušo sniegu. Dīvaini, bet tas izkusa ātrāk, nekā es to varēju izdarīt, bet es joprojām nejutu aukstu.
Esmu daudz dzirdējis par hipotermiju. Nosalstot, cilvēks vispirms saraujas un trīc. Asinis plūst uz iekšējiem orgāniem, sasildot tos. Siltuma pārnese samazinās. Bet tas ir tikai pirmais posms. Otrkārt, procesi tiek izkropļoti. Palielinās siltuma pārnese, paplašinās asinsvadi, un cilvēks sāk sajust, ka viņš sasilst. Ka viņš ir ļoti karsts. Tāpēc nosalušie cilvēki bieži tiek atrasti neizģērbti. Viņi norauj savas drēbes…
Stop!
Spriežot pēc izskata, jau sen esmu sasniegusi otro posmu, tikai… Nav tādu pazīmju kā pulsa pavājināšanās un kustību koordinācijas zudums. Es nejūtos letarģiska vai vāja savos muskuļos. Ir sāpes no pārtrenēšanās, bet nav vājuma. Un nav apātijas, un garastāvoklis nemainās. Drīzāk situācijai atbilst… Es to raksturotu kā drūmi izšķirošu.
Vai arī man tikai šķiet, ka viss ir kārtībā?
No otras puses, neticami kalni un pūķis debesīs smalki norāda, ka beidzot esmu sasniegusi trešo hipotermijas stadiju – delīriju un komu. Varbūt mana ķermeņa slēptās rezerves ir atvērušās? Vai arī šī apziņa sevi aizsargā, sniedzot man patīkamus skatus.
Ak, tas nav svarīgi!
Vai man nevajadzētu sēdēt šeit mūžīgi kaut kādas komas dēļ? Pat ja man tas viss tikai šķiet, es darīšu, kā veselais saprāts liek. Un viņš man saka, ka man ir jāiet pie cilvēkiem un jālūdz palīdzība.
Galu galā cilvēks ir dīvaina būtne. Pat uz nāves robežas viņš spēj novērtēt skaistumu. Tā nu es, katram gadījumam paķērusi zobenu, devos lejup pa nogāzi, nebeidzot apbrīnot skatus. Tagad, kad snigšana bija beigusies, es pamanīju apmetni tālu lejā. Tā ir vai nu pilsēta, vai ciems. No šejienes tas nebija skaidrs. Es atklāju arī ceļu lentes, kas vijas ap mazākiem kalniem.
Un, protams, kalni! Visur bija kalni!
Satriecoši, neticami, skaistākie kalni, ko jebkad esmu redzējis! Tāda veida, par kuru jūs neiebilstu mirt, kāda velna pēc ir Parīze!
Pārsteidzošā kārtā sniegs zem kājām drīz apstājās, un manas basas kājas staigāja pa vēl sasalušo zemi, no kuras vietām jau iznira zaļa zāle! Gaiss bija garšīgs un tīrs. Godīgi sakot, tas smaržoja pēc pavasara. Un, neskatoties uz noieto attālumu un šķita, ka esmu staigājis vismaz trīs stundas, man joprojām nebija auksti.
Es uzreiz neredzēju veco būdu apaļā ezera krastā. Likās, ka viņas pat nebija, un tad viņa pamirkšķināja, un tur viņa bija!
Viņa steidzās uz būdiņu, jo tur varētu būt kāds, kas varētu izsaukt palīdzību. Nu ja tur neviena nav, tad ar prieku atradīšu vismaz drēbes un iespēju uztaisīt tasi siltas tējas…
Īpaši gribējās tēju…
Būdā neviena dzīva nebija, tikai vējš svilpoja zem jumta, bet iekšā nebija nevienas plaisas. Apzinīgi aizlīmēts. Izskatās, ka kāds šeit nakšņo diezgan bieži.
Vējš…
Dīvaini. Kad gāju, vējš mani netraucēja. Kaut kādas muļķības…
Izlēmusi nepiešķirt nozīmi šādai neatbilstībai, viņa sāka vadīt veco bufeti, meklējot pārtiku. Lielgabarīta, koka, it kā steigā samestas, tās čīkstošās atvilktnes man negribīgi atklāja savus noslēpumus zālīšu ķekaru, dažu šaubīga izskata krekeru un nez kāpēc lupatiņā ietītu dzeltenu saberzta cukura gabaliņu veidā. laikraksts.
Nekad neatradu tēju, tikai kādu nepazīstamu zālīti, kuru baidījos uzvārīt. Un es nolēmu, ka cukurs ar verdošu ūdeni joprojām ir labāks par neko. Tomēr vismaz daži ogļhidrāti.
Es biju ļoti izslāpusi, un es ļāvu sev remdēt slāpes. Tad, piepildījusi nolietotu, bet šķietami tīru katlu ar ūdeni, viņa nolika to uz plīts un atkal sāka šķirot garšaugus, kas bija piekārti pie griestiem uz auklas. Viens ķekars man atgādināja timiānu pēc izskata un smaržas, un es riskēju
