šeit nav neviena radinieka… Vai arī es vienkārši neatceros," es uzreiz izlaboju.
"Es pat nevaru to dabūt galvā, kā tu nonāci kalnos, dārgais?"
"Es neatceros," es izteicu savu labāko attaisnojumu.
Ļaujiet viņam turpināt ticēt, ka viņam ir bijusi tāda ietekme uz mani… kā viņu sauc? Mousemaker?
– Vai esat pārliecināts, ka neesat viens no Nirfiem? – vecā sieviete aizdomīgi samiedza acis.
Nedaudz agrāk laipna vecmāmiņa stāstīja, kā vietējais valdnieks kara laikā slēdza robežu un noķēra visus pretiniekus, kas palika viņa zemēs, un pat sodīja ar nāvi. Un kuru viņš neizpildīja, to iesēdināja cietumā. Kopumā es negribēju, lai mani piemeklētu tāds pats liktenis.
– Tieši tā! – ar pārliecību noteicu.
– Ak! “Vecā sieviete kratīja man ar pirkstu, viltīgi šķieldama. "Bet es teicu, ka jūs neko neatceraties." Bet tev taisnība, es esmu nirfeatov par steras7Es to smaržoju. Jums nav nekāda sakara ar šiem dēmoniem.
Es garīgi izelpoju.
Un kāpēc šie nirfeats tik ļoti nepatīk?
Es iedomājos karu starp kaimiņiem. Šeit acīmredzot ir feodālā sadrumstalotība. Gribētos ticēt, ka vismaz galvas netiek nocirstas kvadrātos un nemētājas ar akmeņiem kādu nejēdzību dēļ.
– Kafiza, saki, vai man ir kāds darbs Šarotē? Un cik maksā jūsu mājoklis?
– Nu, ja pieklājīgā apkaimē, tad divas vai trīs sudraba ledus nedēļā.
Man nebija neviena sudraba ledus. Ne kādu citu.
– Ko darīt, ja tas nav pārāk pieklājīgi? – piesardzīgi jautāju.
– Nepiedienīgi? Kāpēc jūs dodaties uz nabadzīgo rajonu? – Vecā sieviete sarauca pieri un pamāja ar galvu.
– Pirmkārt, man vismaz kaut kas jānopelna. Man nav pilnīgi nekā…
To pateicis, es pēkšņi nodomāju, ka varētu zobenu pārdot. Protams, ierocis ir dārgs, un man pietiks naudas pirmajai reizei. Bet es to neizteicu. Vecmāmiņa zobenu vēl nebija redzējusi, jo tas gulēja netālu, apsegts ar segu. Jums to vēl nevajadzētu rādīt, pretējā gadījumā viņi to vai nu atņems, vai nozags. Tu nekad nezini. Un arī es vēl pārāk neuzticējos Kafizam.
– Tas, ko tu saki, ir pareizi. Es tev iedošu vara ledus. Ar tiem nepietiks, lai izīrētu pat nožēlojamu skapi, bet vismaz trīs dienas jūs nepaliksit izsalkuši.
Es jutos apmulsusi. Man tikko radās aizdomas par šo laipno sievieti, ko Dievs zina, un viņa man piedāvā naudu…
– Bet ko mēs varam darīt? Varbūt kāds man ļaus dzīvot uz kredīta?
– Maz ticams. Maksājums parasti tiek veikts avansā.
"Viss ir tāpat kā pie mums," es nodomāju.
"Bet, ja jūs dabūjat darbu par mazgātāju vai apkalpotāju krodziņā vai kādā ēstuvē, viņi var jums dot skapi kopā ar viņu." Tas bieži tiek darīts. Atkal, kalpi vienmēr ir pie rokas. Ērti. Bet tas ir tikai… – vecā sieviete sarauca seju, kļūstot kā vecs kartupelis.
– Kas?
– Jums būs grūti strādāt par serveri. Pārāk skaista…
Man kaut kā uzreiz nepatika iespēja strādāt par viesmīli vietējā rygalovkā, un tagad vēl mazāk. Ir skaidrs, ka viņi jūs uzmāksies.
– Varbūt ko īpašu jūs varat darīt? – vecā sieviete atcirta.
– Es varu dejot, es varu spēlēt… tamburīnu. Man arī labi padodas zīmēšana.
Pirms diviem gadiem pabeidzu Interjera dizaina fakultāti un strādāju savā specialitātē, kā hobijs spēlēju bungas un pat piederēju mazpazīstamai mazpilsētas grupai ar šokējošu nosaukumu “Elfs iztaisno bērzu”. Un nejautājiet, kāpēc tas tā ir. Nu, dejošana… Man vienmēr ir paticis dejot, un pēdējos gados esmu aizrāvies ar pole un strip dance. Man palīdzēja uzturēt formu.
– Nu, tu noteikti esi viens no dižciltīgajiem nieriem! – Kafiza pasludināja spriedumu. "Es jums pateikšu, mēģiniet pieņemt darbā njērus un iemācīt saviem bērniem mākslu." Šeit jums būs gan galds, gan mājvieta. Un labu atalgojumu. Un tad tu paskaties un atceries par sevi. Vai arī kurš tevi atpazīs.
Un tā jau ir doma. Ja citi mani talanti ir apšaubāmi, tad zīmēšana man patiešām var palīdzēt.
"Bet… Nyers jūs pat tagad nelaidīs pa durvīm, tādās un tādās lupatās," zālājs skumji nopūtās, lūkodamies uz lādes saturu.
_________________________
7Steras ir garuma mērs, kas vienāds ar pieci simti metru.
5. nodaļa. Lielisks darbs! Godīgi sakot, man bija bail…
Finbar Frost, Draklord no Kirfarong Reach
Dragon Peak, pašreizējā laika ezers, Drakendort Reach
Saka, ka Pašreizējā laika ezers parāda, kas notiek ar cilvēku tieši tajā brīdī, kad tu ieskaties ūdenī.
Šo apbrīnojamo ezeru apsargāja harpijas, kuru ciemats atradās netālu. Abi atradās Drakendortas teritorijā, tāpēc man nācās piesaistīt dimanta pūķa palīdzību. Par laimi, ar Reginhardu Berliānu nodibinājām draudzīgas attiecības, un harpijas laipni piekrita man palīdzēt, atļaujot mani uz svētnīcu.
Un tā es stāvēju neliela, perfekti apaļa ūdenskrātuves krastā, ko kā rāmi norobežo akmens krasts. Melnajos ūdeņos neatspīdēja pilnīgi nekas. Ne pelēkās debesis, ne sniega mākoņi, pat ne es pati. Ielūkojoties necaurlaidīgajā tintes virsmā, es jautāju:
– Parādi man manu Ēnu. Ja tā pastāv kādā no pasaulēm. Parādi viņai, lūdzu!
Izteicis savu vēlēšanos, viņš sažņaudza žokli, baidīdamies ieraudzīt Anioru.
Mana iztēle uzreiz iztēlojās matus baltus kā sniegs. Caurspīdīgas, kā ledus, zilas acis ar dziļumā slēptām skumjām. Klusa, padevīga, pašaizliedzīgi man veltīta… Mana Ēna…
Sāpīgs dūriens iedūra manu sirdi. Dūres sažņaugtas no atmiņu steigas un vainas sajūtas. Aniora nomira manis dēļ. Manas dēļ… Ja tā nebūtu viņas, es būtu piemeklējis tādu pašu likteni kā pārējie draklordi. Bet viņa paspēja brīdināt, par ko viņa samaksāja. Es viņu mīlēju, un tagad man šķita, ka es zinu iemeslu, kāpēc es nevaru atrast sev citu Ēnu. Viņai vienkārši nav vietas manā sasalušajā sirdī…
Ezera ūdens joprojām palika necaurlaidīgs. Es dziļi ievilku elpu, koncentrējoties. Noraidot savas emocijas, viņš pastiepa roku ar atvērtu plaukstu uz leju un pavēlēja vēlreiz, kā harpijas mācīja:
– Parādiet man Safīra pūķa ēnu!
