style="font-size:15px;"> Un velns mani pavilka, lai es atgrieztos citu ceļu. Kungs, atbrīvo mani no šīs zagšanas apsēstības! Es pats nesaprotu, kā tas notiek. It kā mani kāds apsēstu, manas smadzenes sāk domāt pavisam citādi, kad ieraugu koptu, bagāta izskata vīrieti. It īpaši, ja ir redzams viņa sasodītais maks!
Pāris minūšu adrenalīna pieplūdums, no maka nozagtas dažas mazas banknotes, un es atdodu nozagtās mantas ar labi apmācītu frāzi "iespējams, jūs nometāt maku." Un neviens nedomā, ka meitene ar tik mīļu seju ir pieredzējusi zagle.
Un tad visi atkal iet pa to pašu nolietoto ceļu, atdodot nozagtās mantas kādam, kam tās vajadzīgas. Tikai ne tie, kas stāv pie metro, jo strādā pie sava onkuļa. Jā, es iedošu kādam ākstam pensu. Rezultātā desmitos vakarā es nonāku pasaules dupsī, kurā pavadīju gandrīz gadu, un pasniedzu naudu pirmajam novājētajam un netīrajam zēnam, kuru satiku.
Garastāvoklis momentā noslīd zem nulles un putras burciņa dvēseli vairs nemaz nesilda. Eju uz pieturu, nemaz neskatoties uz savām kājām. Es saprotu, ka man tas viss ir jāpārtrauc, bet tas nedarbojas. Es neatceros, kad pēdējo reizi raudāju, bet tagad tas ir viss, ko es vēlos. Asaras uzreiz aizmiglo manas acis, un tāpat kā es gribu noslaucīt šo mitrumu, tās pēkšņi satver mani no aizmugures un aizsedz manu muti ar roku. No visa spēka mehāniski uzkāpju uzbrucējam uz kājas un mēģinu izlauzties, bet tā vietā kāda kuce saspiež man krūtis. Nevarētu teikt, ka sāp, bet nez kāpēc sāk aizrīties. Šajā brīdī viņi mani atlaida, un es nokrītu ceļos, satverot savu saules pinumu.
"Veiksmei ir tendence izsīkt, Sņežana Viktorovna," dzirdu ausī Krotova balsi. "Nākamreiz, kad nolemsiet kādam kaut ko nozagt, paturiet prātā, ka varat sastapties ar kādu, kurš vispirms jūs kārtīgi izdrāzīs, pēc tam izdrāzīs visās tavās bedrēs un desertā ļaus iet pa apli." Meitenes ar jaukām un mīļām sejām ir ļoti populāras. Un, tiklīdz zilumi pazudīs, viņi jūs nodos lētā midzenī, kur jūs dienā pasniegsiet baru peļu. Un kaut kas man saka, ka tev tas nemaz nepatiks. Vai tas ir tas, ko tu gribi, muļķis?
Es klusēju, nezinot, ko teikt. Bet šķiet, ka atbilde no manis netiek prasīta. Kā nerātns bērns Krotovs satver mani aiz vējjakas apkakles un noceļ no asfalta. Es paķeru savu mugursomu, kas ir nokritusi, un tajā brīdī dupsis, kurš man tikko uzmeta dažus sirmus matiņus uz galvas, iegrūž mani aizmugurē.
"Ejam," rupji saka Krotovs, vēlreiz stumdams mani, kā izrādījās, mašīnas virzienā.
Steidzīgi noslauku slapjos vaigus ar plaukstu un… es nemaz nezinu, kā man uzvesties. Dīvaini, ka viņš ar mani pat runāja, ņemot vērā, ka viņš kaut kā bija liecinieks manai pēdējai zādzībai. Bet nezagt bija viņa skaidrs darba nosacījums. Tev šādi jāķeras, kad tikko parakstīji šo stulbo līgumu. Sliktākais ir tas, ka, tiklīdz mēs pārvietojamies, Krotovs it kā ņem mutē ūdeni.
Ar acs kaktiņu pamanu viņa sarauku purniņu un uz pieres izvirzītu grumbu un saprotu, ka viņš ir ārkārtīgi dusmīgs. Turklāt viņš saspiež rokas dūrēs. Un tad tas nāk pie manis. Kā viņš vispār varēja zināt, kur es esmu? Vai tu man sekoji? Nu, kāpēc viņam tas vajadzīgs?
– Kāpēc pie velna tu to dari? – Kaut es to varētu sev paskaidrot. – Varbūt vajadzētu apmeklēt psihiatru?
– Tikai ar tevi. Cilvēkiem, kas izspiego citus, arī būtu labi, ja viņi saņemtu ārstēšanu.
– Es skatos? – Krotovs smīnot saka un tajā pašā laikā skatās uz mani ar sev raksturīgo izvēlīgo skatienu. – Nē, mīļā. Es tev vēl nesekoju. Es tikko nolēmu jūs personīgi informēt par izmaiņām plānos un kaut ko nodot. Bet būtu grēks palaist garām filmu ar tevi galvenajā lomā. Ja jūs to darīsit vēlreiz, jūs beigsies tā, kā es paredzēju. Tu redzēsi. Mums rīt pulksten septiņpadsmitos ir vilciens,” viņš pēkšņi maina tēmu, uz kuru es palieku bez vārda. Kāds vēl vilciens? Vai viņš joprojām piekrīt, ka esmu asistents? – Jūsu tikšanās ar apģērbu konsultantu ir atcelta. Bet es negribu tevi redzēt savās neglītajās drēbēs nodalījumā. Tātad, paturi vismaz kaut ko,” viņš pasniedz man lielu paku ar kādu nezināmu vārdu. – Paņemiet līdzi visu nepieciešamo. Visticamāk, mēs ceļosim ilgu laiku.
Nākamā lieta, kas man nonāk rokā, ir biļete kopā ar manu pasi. Vai es to nepaņēmu? Hmm… labi, mums kaut kā jālabo situācija. Kas viņam tur patīk? Mieži? Nu, jūs varat ziedot. Izņemu no mugursomas burku un pasniedzu Krotovam.
– Gribi? Tā ir grūbu putra ar liellopu gaļu,” Krotovs sarauc pieri vēl vairāk. Vai Tanja mani maldināja? Vai arī viņš čīkst par bundžu? – Viņa ir baltkrieviete. Tētis neko sliktu nedarīs.
Eh, es nebiju, tiklīdz es to atvēršu, siekalas sāks pilēt šeit. Izņemu no mugursomas nazi un caurduru ar to burku. Es to atveru ar grūtībām un saprotu, ka kaut kas nav kārtībā. Tā noteikti nav, spriežot pēc specifiskās zivju smakas mašīnā. Kas tas par muļķībām? Ielūkojos burkā – zivju konservi. Kāda stulba pārdevēja!
"Apstājieties šeit," Krotovs pamāj savam šoferim, kad viņš apstājas netālu no manas mājas. – Sņežana Viktorovna, viņa var noiet simts metrus ar kājām.
– Vai jūs vēlētos kādu zivi… vai jūs vēlētos kādu zivi?
– Ej prom no šejienes kopā ar kannu. Un lai rīt nebūtu kavēšanās.
10. nodaļa
Viens, divi, trīs četri, pieci… klusums sāk kaitināt. Hipnotizētam tālrunim kļūst diezgan garlaicīgi. Kur tu esi, mans mīļais zagli? Nu, vai tiešām neatvērāt drēbju maisu? Kāpēc, pie velna, tad rodas jautājums, vai es vispār tērēju laiku personīgai piegādei? Lai gan, ja es nebūtu nolēmis viņai personīgi piezagties, es nebūtu noķēris tik interesantu epizodi. Arī man Robina Huda sievietes formā.
Un kāds no augšas man vienkārši drosmīgi dod mājienu – atstāt šo meiteni mierā un neiesaistīties tik apšaubāmā lietā. Tas ir fakts, ka viņai ir problēmas ar galvu. Pašsaglabāšanās instinkta un veselā saprāta pilnīgi nav. Ar viņas zagšanas ieradumiem jūs patiešām varat iekļūt nepatikšanās un pat iegūt naudu. Bet… tas ir interesanti. Bet procentus nevar nopirkt par naudu.
Un tajā pašā laikā es pats nevaru izskaidrot, ko es sagaidu no viņas aicinājuma. Nu, ko viņa man var pateikt? Es šo nenēsāšu? Galu galā tas ir tikpat vienkārši kā piecas kapeikas. No otras puses, tas ir nereāli sarežģīti kā spēka pierādījums, atpūtiniet viņa zemo dvēseli. Jūs uzminēsit, ko viņš izpļāpās, atbildot.
Skatos uz vibrējošo mobilo telefonu un piedzīvoju kaut kādu nereālu prieku, kad displejā ieraugu pazīstamu vārdu. Pievēršu skatienu spogulim. Dievs, kad es pēdējo reizi redzēju tik stulbu smaidu savā sejā?
"Vai jums nešķiet, Sņežana Viktorovna, ka zvanīšana tik vēlā stundā, kad es varētu nebūt viena un ar kaut ko aizņemta, nav labākais risinājums?"
"Esmu pārliecināts, ka, ja jūs būtu aizņemts vai nebūtu viens, jūs neatbildētu uz tālruni." Secinājums: jūs domājat, kāpēc es zvanu. Gribēju pajautāt par ēdienu. Tā kā manos pienākumos ietilpst pārtikas piegāde jūsu birojā, vai tas nozīmē, ka esmu atbildīgs arī par pārtiku vilcienā? Kas man būtu jāņem tev?
– Nekas. Es ēdīšu restorāna karietē. Vai tas nav acīmredzami?
