Hmmm, ideja joprojām ir tāda. Vladislava mobilais telefons sāk zvanīt tieši tad, kad viņš saslapina manu galvu. Neņem. Ar savu piekto punktu jūtu, ka kaza sauc.
– Es klausos, Daniil Leonidovič.
– Kur tu esi? – neskatoties uz vilciena troksni, skaidri dzirdu Krotova aizkaitināmo balsi.
"Ak, esi uzmanīgs," es kliedzu, kad ūdens skar manu kaklu. – Nespļauj man tā.
"Es būšu brīvs pēc piecām minūtēm." Esmu tualetē…
Vladislavam nav laika pabeigt, viņi tik skaļi klauvē pie durvīm, šķiet, ar kāju, ka mēs abi sastingam no bailēm.
– Vai tu tur esi traks?! Vācies prom no turienes, citādi es viņus abus izmetīšu no vilciena ar plikajiem ēzeļiem. Kuces.
Vairs nevarēs nesadusmot Krotovu un pēc iespējas izpildīt viņa norādījumus. Vladislavs atver durvis un uzreiz sāk atvainoties.
"Tas nav tas, ko jūs domājāt, Daniil Leonidovič," un tikai tad, kad es satieku Krotova skatienu, tas man atausa. Viņš domāja, ka mēs esam šeit… kāds dupsis. "Es laistu viņas matus, lai viņa varētu tos mazgāt." Šeit ir šampūns. Pirms vēl paspējām ieziepēt, no tualetes iznāk Vladislavs, bet es stāvu kā nejēga, no matiem pilot ūdenim. Es tos izspiežu un metu uz sāniem. Matu mazgāšana tiek atcelta, spriežot pēc gumijas izstrādājuma numur divi izskata. Kas noticis?
– Nē, labi, šis puņķis bez smadzenēm divdesmit gadu vecumā.
"Gandrīz divdesmit divi," es uzreiz iejaucos, izžāvējot matus ar dvieli.
"Aizver muti," Krotovs uzreiz rupji atcirta. – Bet kur tu dosies, pieaudzis bērns?
– Nu viņa prasīja ūdeni. Tas no manis nepazudīs.
– Vai jums neienāca prātā, ka vilcienā ir maksas duša?
"Tas nedarbojas, es jautāju diriģentam: "Nē, nu ko, mums jātiek ārā no situācijas." "Tu pats man uzdevāt izskatīties labi." Es centos izpildīt jūsu norādījumus, jo pēc ierašanās mums nebūs laika sagatavoties. Kā man vajadzēja tikt ārā?
– Ej uz kupeju. "Dzīvo," Krotovs nomurmina caur zobiem.
Cerēju, ka kupenā turpināšu būt viena, vismaz ar Vladislavu, taču būtu dīvaini, ja otrais rīts pēc kārtas turpinātos debešķīgi. Krotovs atgriežas kupenā viens. Tikai tagad saprotu, ka viņš ir ģērbies citādāk. Gaiši balts džemperis un džinsi. Apģērbs, maigi izsakoties, nav piemērots biznesa tikšanām.
– Tev pietiks laika savest sevi kārtībā. Sanāksme tiek pārcelta uz rītdien plkst. Apmetīsimies viesnīcā, kurā notiks tikšanās. "Šeit," viņš pasniedz man papīra lapu. – Atšķirībā no līguma, tas būs jāizlasa un jāievēro. Pirmais un pēdējais brīdinājums: ja es atkal redzēšu vai uzzināšu, ka jūs izmantojat savu skaisto seju, lai iegūtu kāda no maniem cilvēkiem labvēlību, es tikšu izsists pa dupsi. Ja es redzu tevi flirtējam ar dupsi…
– Divreiz iespēriet pa dupsi. Es atceros, ka man ir jānodarbina stulbā palaistuve ar parastām sievišķīgām sarunām un nedaudz jāpiesaista dupša uzmanība. Bet šeit mums ir problēma.
– Kurš?
– Kleita, ko tu man iedevi. Tam ir šķēlums. Un, ja mēs tīri teorētiski pieņemam, ka šis vīrietis man pievērsīs uzmanību, vai jūs to neuztvertu kā flirtu no manas puses?
– Jūs redzēsiet, kāds griezums ir uz prošmandovkas.
Gribu viņam pajautāt par nedēļas nogali un vēl vairāk, bet Krotovs liek saprast, ka mūsu saruna ir beigusies, kad viņš man uzmet ar jaku.
"Maniem cilvēkiem ir hronisks seksa trūkums, nav vajadzības viņu priekšā dižoties slapjā T-kreklā, idiot." Es valkāju krūšturi, un nekas īsti neparādās. – Kādi jautājumi?
– Jā. Vai jums nav mūsu līguma ar jums?
– Nē. Vai jūs gribējāt lasīt?
– Ne īsti. Bet es gribētu zināt, vai man ir brīva diena.
– Mans ar holesterīnu bagātais beļašiks, vai tu to jau esi apstrādājis? – Krotovs sarkastiski saka. Vai es esmu tik resna viņa acīs? Dzeltenis. Tas nepārprotami ir par daudz.
– Nē. Bet mēs būsim pie jūras, un es gribētu… peldēties, kad iespējams.
– Jums būs viena brīvdiena ik pēc desmit dienām. Bet ne šeit, bet Sanktpēterburgā. Ja uzvedaties labi, kad ierodamies mūsu objektā, brīvajā laikā ar manu atļauju varat iziet ārā un organizēt peldes.
– Kā ar darba dienu no deviņiem?
– Jums tas ir divdesmit četras stundas.
– Skaisti.
– Citādi.
* * *
Viesnīcā ierodamies trijos pēcpusdienā. Ieraugot šo greznību, man gribas sajūsmā čīkstēt. Kamēr tiek gatavotas mūsu istabas, es, cenšoties sevi neatdot, uzmanīgi izeju uz ielas caur galveno zāli, kuras marmora grīda spīd tik ļoti, ka baidos uz tās kāpt, lai nenotiktu. jebkādas skrambas.
To esmu redzējis tikai televīzijā un tikai ārzemēs. Nepieredzēta skaistuma dārzs, peldbaseini, ko ieskauj sauļošanās krēsli. Tagad es vienkārši ielīstu baseinā.
"Pirmo reizi es redzu patiesu smaidu jūsu sejā." Vai tev šeit patīk būt? – tas nav skaidrs, neuzdodot jautājumu, idiot?
– Patīk.
– Man būs daudz labāk. "Mana viesnīca," viņš paskaidro, pasniedzot man karti. – Mūsu numuri ir gatavi.
– Labi. Kad viņi tev iedos atslēgas?
– Viņi to nedos. Karte ir atslēga. Nāc, es jums parādīšu, kā to izmantot.
Kurš no mums ir palīgs? Hmm, smieklīgi. Kopumā man tas nav jāzina. Lai gan, kāpēc es esmu stulba? Filmās šī karte tika ievietota mantā durvīs.
Pārsteidzoši, Krotovs nesmejas, klusībā paceļas kopā ar mani uz otro stāvu un iebāž šo sūdu bedrē. Nečīkst! Mana māte ir sieviete, nečīkst! O-la-la… kāda gulta. Kāda telpa! Vai tā tiešām ir Krievija?! Cik daudz naudas šeit ir ieguldīts?! Un vai viņš darīs kaut ko labāku? Nopietni?
"Drīz viss šeit būs pilnīgi novecojis, nemaz nerunājot par kvalitāti." Bilde jauka tikai pēc izskata. Turklāt tā nav visizdevīgākā vieta. Jūra šeit jau ir piesārņota, jo visapkārt ir viesnīcas. Tomēr meitenes smadzenēm tā ir nevajadzīga informācija. Es sazināšos ar jums, kad jums mani vajadzēs.
Līdz vakaram es nebiju vajadzīga. Cūku varēja palaist jūrā. Bet es arī esmu labs, esmu šeit, lai strādātu, nevis atpūsties.
Tiesa, “asistenta” darbs kaut kā ir saspringts, ņemot vērā, ka Krotovam mani vajadzēja kā medmāsu.
– Visa
