dūres. Pat ja līgava jau sen ir tikai simbols, nevis dzīvs cilvēks… Es nogalinātu Stefu, bet tas nav iespējams. Vārdi radās paši no sevis:
– Princis rūpējas. Ej ārā, Stefan.
Man rūp. Drēbnieks atkāpās un izlēca no guļamistabas, pirms es paspēju viņu ietriekt sienā. Amālija noskatījās, kā viņš aiziet, un tad pēkšņi nogrima uz grīdas un sāka skaļi raudāt. Es sastingu pārsteigumā.
Es nekad nevarēju paskatīties uz viņas asarām.
– Neraudi, mīļā Amālija.
Mani vārdi lika meitenei raudāt vēl stiprāk un izmisīgāk. Tad viņa pēkšņi apstājās, ar dūrēm noslaucīja asaras, skatījās man tieši acīs un atkārtoja to, ko es negaidīju dzirdēt:
"Es neesmu Amālija, princi."
Un viņa
Man bija neticami bail – kā jebkurai meitenei būtu bail. Jā, es biju gatavs spārdīt booru bumbiņās un kliegt vēl skaļāk. Bet kur ir garantijas, ka mani uzklausīs? Ko viņi nāktu glābt? Galu galā princim, kā teica Stefans, ir vienalga… Viņam es esmu tikai lelle, tāpat kā tās, kuras tiek sadedzinātas uz Masļeņicas. Puff – un nav ziemas.
Tāds es esmu šajā pasaulē.
Ir šausmīgi justies bezpalīdzīgam, jo, lai cik nejauks būtu Stefans, viņš ir pieaudzis vīrietis, garāks un stiprāks par mani. Un acīmredzot bez kleitu šūšanas viņam ierasta lieta ir arī sekss ar uzticamo līgavu. Parastas meitenes noteikti nepadodas tādam stulbumam. Un, ja tas nebūtu princis… Es nodrebēju. Asaras tecēja dabiski. Un tad vīrietis mēģināja mani mierināt ar savu maģisko balsi.
– Neraudi, mīļā Amālija.
Un es jutos divtik aizvainota, ka viņš mierināja nevis mani. Un šī ir jūsu ikgadējā lelle, kuru jūs nevarat apbēdināt, jo tā ir maģija un kaut kādas muļķības ar kalniem. Viņam par mani vienalga.
"Es neesmu Amālija, princi." "Es domāju, ka tas ir svarīgi." Visā šajā skaistajā svešu svētku trakumā, lai pierādītu, ka esmu Inna Kamņeva, bārene, ģeologu meita, kura sapņoja kļūt par juvelieri, bet galu galā iestājās Politehnikumā. Pat ja šajā pasaulē ir problēmas ar izrunu un Simone mani sauc par Jonu, vismaz tā!
"Jā, jūs neesat Amālija," princis aizsmacis sacīja, "Meistars Matei katru gadu atjauno Amālijas ķermeni no akmens, un ar katru gadu tas kļūst arvien skaistāks." Iesprauž rubīnu sirdī, atdzīvina un ieelpo kalnu vēja dvēseli. Jūs esat vējš, pēkšņi apzinoties sevi.
– Es neesmu vējš! Mani sauc Inna, un es…
Viņš paraustīja plecus.
– Tas neko nemaina. Līdz nākamajai ziemai vēl būs jaunas kāzas. Un jauna līgava. Tagad ej gulēt. No rīta mums ir trešā ceremonijas diena. Guli, mīļā Amālija.
Es atkal nevarēju pretoties viņa balsij. Vīrietis noguldīja mani uz gultas un klusi teica:
"Pat ja tu esi vējš, guļamistabas ir savienotas caur ģērbtuvi, es vairs neaizvēršu durvis." Bet neviens cits nenāks. Nebaidies un neraudi. Neraudi… Guli, mana Amālija.
* * *
Es pamodos no tā, ka Simona maigi pieskaras manam plecam.
– Labrīt, princese Džona.
Vai tas ir labs? Pa logiem un siltumnīcu varēja redzēt apmākušās debesis, no kurām kā mūris sniga sniegs, ar baltu plīvuru paslēpjot ainavas. Vai šodien arī vajadzēs kaut kur aizbraukt? Es nodrebēju.
Meitene mani aizveda uz pirti. Rozā turmalīns pamirkšķināja uz viņas plaukstas locītavas.
Godīgi sakot, pēc nakts histērijas es jutos labāk. Un vēl… Princis vakar teica, ka vectēvs Matejs mani ievietoja šajā ķermenī. Ja viņš mani atveda uz šejieni, varbūt viņš var arī ņemt atpakaļ? Un Amālijā ieliks… ko liks? Vējš. Tiesa, man pat bija žēl vēja, pieņemot, ka Stefanam tas būs. Lai gan tagad viņš diez vai uzdrošinās. Princim Alošam bija tāda balss, ka, ja drēbnieks nebūtu aizbēgis, viņš būtu dabūjis pelnīto.
– Simona… kā tikt pie vectēva Matija?
Meitene paraustīja plecus.
– Es nezinu. Viņš ir biedējošs, viņš nenāk ārā no savām telpām un darbnīcām, un princesei nav jādodas pie viņa. Mēs viņu redzam tikai reizi gadā, kad viņš pirms Ziemas kāzām nozog Amāliju, un tad Voits atņem viņam princesi.
Tā tas izskatās lielākajai daļai…
– Jā, bet kā pie tā tikt?
– No galvenās zāles ir durvis, kas ved lejup uz darbnīcām. Bet mēs ejam vistālāk pie Stefana. Scary Matey ir kaut kur zemāk. Bet jūs tur neejiet, princese Jona, pretējā gadījumā viņš jūs nolaupīs pirms laika.
Es pamāju ar galvu. Apbēdināt meiteni nozīmē necienīt sevi. Tagad atkal būs kaut kāda ceremonija, un pēc tam mums vajadzēs izlīst un atrast šo meistaru. Parastā pasaule ar mācībām un darbu arī nav nekāds šedevrs, bet tur mani neviens nemēģināja drāāt, tur man bija dzīves plāni. Grūti, grūti, bet sasodīts, tava dzīve! Bet tas vēl nav viss.
Brokastis jau bija pie kamīna, Diāna pat aizdedzināja svecītes – tik drūmi bija sniegputeņa dēļ. Tagad bez maizes un siera bija arī plānas, gandrīz caurspīdīgas kūpinātas gaļas šķēle un pāris vārītas olas. Un zemenes.
– Meitenes, kur jūs ņemat augļus ziemā?
Diāna pamāja ar galvu pret logu.
– Siltumnīcās daudz ko audzē kņazu galdam visu gadu. Un mūsu siers ir atvests no pakājē, tur ir pļavas un vasarā ir ļoti skaisti.
Baltā kleita mani atkal gaidīja. Un kāpēc es neesmu pārsteigts? Šoreiz atkal smags samts, bet kakla izgriezuma vietā pilna apkakle ar rozā izšuvumu. Un garš kažokādas apmetnis ar milzīgu kapuci. Meitenes tik tikko bija pabeigušas mani ģērbt, kad pieklauvēja pie durvīm, un tad ienāca Voits un lūdza man sekot viņam.
"Lai veicas, princese," Simone nomurmināja pēc viņa.
Manī parādījās zināms uztraukums, ierastais jautrs noskaņojums, kad ir mērķis un plāns. Tagad es iziešu cauri vēl vienam nesaprotamam rituālam, jo tas viņiem ir tik svarīgi, un tad, kad atgriezīšos, es sameklēšu vectēvu Matiju un pierunāšu viņu man palīdzēt!
Princis mani sagaidīja koptelpā. Šoreiz viņam bija arī smags apmetnis, kas izklāts ar tumši pelēku kažokādu. Es zinu, ka viņam esmu lelle. Bet viņš, infekcija, ir tik ideāls, ka, paņemot mani aiz rokas, mana sirds joprojām pārspēj pukstēšanu.
Lejā uz ielas mūs gaidīja kamanas ar apsegtu karieti. Un es nemaz negaidīju vētrainu vēju un sniega vētru. Vai šādos laikapstākļos ir vērts kaut kur doties? Ne princis, ne kalpi šo jautājumu neuzdeva.
Viņi man palīdzēja iekāpt vagonā, bet princis apsēdās, lai vadītu pāris līčus, nepievēršot uzmanību sniega vētrai. Puiši,
