nomierināja tikai viena doma: spriežot pēc Simonas vārdiem, neviena Amalia netika nodarīta līdz viņas gada beigām. Nolēmu taupīt nervus un ceļu neturpināju vērot.
Kādā brīdī putenis beidzās un kļuva manāmi gaišāks. Ramanas apstājās, un princis palīdzēja man izkļūt. Mēs stāvējām klinšaina, sniegota plato virsotnē. Tikai parasto akmeņu vietā te gulēja malahīta un lapis lazuli bluķi. Ja skatāmies uz leju, tad zem mums kā mākonis plosījās putenis, kas slēpa mežu, ceļu un citas kalnainas nogāzes.
Un šeit saule caur mākoņiem apgaismoja akmeņaino plankumu, apžilbinot sniega spīdumu. Bet es pilnībā ignorēju pārējo drūmo un puteņa pasauli.
"Dod man savu roku, Amālija," es jau uzminēju un uzreiz iedevu viņam to ar rozā turmalīnu. Princis paņēma manu roku un mēs pacēlām rokas uz augšu.
– Aizveriet acis. Klausieties kalnus un garīgi lūdziet, lai saule noriet un nāk siltums. Lūdziet savām māsām, kalnu vēju dvēselēm, atnest pavasari. Lūdziet akmeņus mūžīgi stāvēt.
Es jutu auksto vēju un saules gaismu uz savas ādas, tajā bija kaut kas dīvains, it kā abi būtu dzīvi. Es atkārtoju prinča teikto. Un tad es ļoti gribēju mājās. Uz vietu, kur jūtos ērti un labi, kur atkal varu būt es pati. Lūdzu, vai? Zeme zem manām kājām atbildēja ar vieglu trīci, vējš raustīja matu šķipsnas, saule sāka sildīt spēcīgāk. Vai arī man tā šķita?
"Shhh… Esi kluss," čukstēja princis. Viņš pievilka mani sev klāt, cieši apskāva, un es jutu vieglu viņa lūpu pieskārienu. Tas bija neticami maigi un aizraujoši, it kā viņš mani patiešām mīlētu. Taču šis brīdis nebija ilgs.
Kad es atvēru acis, šķita, ka mākoņi un sniega vētra lejā pazūd, un princis teica:
– Paldies, Amālija.
Un šis akmens bluķis mani tiešām aizrāva. Un es gribēju viņam parādīt, kā tas ir, kad tevi neuztver nopietni. Es piecēlos uz pirkstgaliem un pati viņu noskūpstīju, ne tik bezsvara. Es gribēju viegli atkāpties, bet viņš pievilka mani sev tuvāk un izbrauca ar roku man cauri matiem. Sasodīts, es gribēju viņam pierādīt, kas šeit ir dzīvs, nevis sev! Es atkāpos un, neskatoties uz to, ka mana sirds mežonīgi dauzījās krūtīs, es apzināti viegli teicu:
“Lūdzu, Aleš”, kad saproti, ka šie “paldies, dārgais” man netiek teikti, tad atbildēt kļūst vieglāk. – Tagad atpakaļ uz pili, vai ne?
Man jādodas pie sava vectēva Mateija, bet es negrasījos to apspriest ar to, kurš vakar pēc tiešā vārda “Es neesmu Amālija” turpināja uzskatīt mani par lelli.
Bet mēs neatgriezāmies pilī uzreiz – princis mūs steidzināja tālāk, nokāpa uz pilsētu, un mēs atkal staigājām pa laukumu, dažādi cilvēki pienāca pie mums, paklanījās, noskūpstīja apakšmalu. Saule izgaismoja žilbinoši koši rozā ziedu virs akmeņainas arkas, mūs apsveica Jaunajās kāzās, un pirmo reizi man likās, ka, spriežot pēc prinča sejas, viņš ir ne mazāk īgns kā es.
Bet atšķirībā no viņa es nedomāju to visu izturēt!
6. Kalnrūpniecības meistars
Un viņa
Kad atgriezāmies, princis nekavējoties devās uz savu guļamistabu, neteicis ne vārda. Tiklīdz paliku viena, halāta vietā palūdzu meitenēm ikdienišķu kleitu. Vai nolādētajam Stefanam bez kāzu kleitām būtu jāšuj arī parastas lietas?
– Par ko? – Dajanka ar aizdomām jautāja. Es domāju: vai viņu Amālijas ir tikai lelles? Nekur neiet, tikai gulēt, peldēt un ēst?
– Vai tas ir aizliegts?
Meitene savilka lūpas.
– Nē, bet… Tas nav atļauts.
es pasmīnēju.
– Tā kā tas nav aizliegts, tas nozīmē, ka tas ir iespējams. Simona?
Jaunākā turpināja neapmierināti kurnēt, bet vecākā priecīga ieskrēja ģērbtuvē un atnesa vienkāršu kleitu un šalli. Nu cik vienkārši… Viegla, ar prasmīgu izšuvumu, bet tomēr ne tik smaga un bez korsetes. Apkakles un piedurknes bija savilktas kā zemnieku krekliem. Skatienu pabeidza plata gara josta, kuras malas nolaidās līdz zemei, bet vidu arī rotāja rozā kvarca, ahāta un mēnessakmens krelles.
– Ko tu gribi redzēt, princese? Varbūt siltumnīca? Vai var? Lūdzu?
– Ko, tu nekad tur neesi bijis?
Diāna īsi teica.
– Tikai jūs un princis varat iekļūt prinča istabā. Un Teodors Teitāns. Un tiem, kas viņus pavada.
Man ir pamatots jautājums.
– Kas tad rūpējas par augiem?
Meitenes saskatījās un vienlaikus atbildēja:
– Gluži kā aiz kopējām siltumnīcām, dārzniek.
– Tātad, ne tikai es un princis varam ienākt, vai ne?
– Nē, nu, kurš gan skaita dārzniekus? Ejam, princese Jona?
Kāds snobisms! Bet šķiet, ka Simona ļoti gribēja tur doties. Un man vajadzēja palīdzību no vienīgā cilvēka šajā kalnu pilī, kurš mani sauc vārdā.
Siltumnīca bija… skaista. Nav mana lieta kaut ko audzēt. Mamma mani mīlēja, un pat mani kaktusi nomira. Te ir rozes, tur ir rozes. Te ir ziedi, te ir ziedi. Aromātiskie augi… pēc smaržas atpazinu tikai piparmētras un dilles. Meitenes priecīgi pieskārās dažiem augiem un kaut ko čukstēja viena otrai. Pat pirmdzimtā Diāna ar manu atļauju novāca no dārza zemeni un sāka izskatīties pēc bērna, nevis pēc jaunas vecmāmiņas.
Rietošā saule spoži dega cauri stikla sienām. Bet tad tas nogrima pāri tālākajai nogāzei, un, neskatoties uz to, ka nebija par vēlu, iestājās tumsa. Siltumnīcā akmeņi gar takām maigi kvēloja, rādot atpakaļceļu.
Simone entuziastiski pasmaidīja un pat atceļā satvēra manu roku. Atcerējos, kā bērnībā mammai prasīju jaunāko māsu.
"Paldies, princese," Diāna sacīja, kad atgriezāmies, "un tagad, lūdzu, uzgaidiet istabā, mēs atnesīsim vakariņas."
Viņi iznāca, es nedaudz pagaidīju un sekoju viņiem ārā. No lielās zāles vairākas durvis pavērās pa kāpnēm. No vienas bija garšīga sautētas gaļas smarža un bija dzirdamas balsis. Noteikti darbnīcas citā vietā. Vēl bija palikušas divas durvis. Es devos nejauši. Es nebaidījos pazust – viss, kas man bija jādara, bija vienmēr piecelties, ja vēlējos atgriezties. Trešajā lidojumā kļuva manāmi vēsāks, es miglaini mēģināju atcerēties, kā Voight mani vadīja pirmajā dienā. Lejā veda akmens kāpnes, bet balss nebija dzirdamas. Sienas bija arī dekorētas ar malahītu, lapis lazuli, kaut kur varēja redzēt tirkīzu.
Viņa atgrūda vaļā vienas no durvīm – tur bija milzīga zāle. Dievs, ja vien tētis šo redzētu… Viņš vienmēr žēlojās, ka pēc ekspedīcijām nav kur glabāt paraugus, bet te bija milzīgi plaukti ar simtiem dažādu
