koledžā. Esmu arhivāre.
Vinslova bija sieviešu koledža zaļā priekšpilsētā aptuveni divdesmit jūdzes uz rietumiem no Bostonas. Pajautāju viņai, ar ko arhivāri nodarbojas, un viņa man sniedza īso versiju par savu darbu, par to, kā viņa vāc un saglabā koledžas dokumentus. – Un jūs dzīvojat Vinslovā? – es jautāju.
– Jā.
– Precējusies? – Nē. Un jūs?
Kad viņa izteica šo jautājumu, es sajutu vieglu acu iezibēšanos – sieviete palūkojās uz manu kreiso roku. – Jā, diemžēl, – es noteicu. Tad pacēlu savu plaukstu, lai viņa redzētu manu neapgredzenoto zeltnesi. – Un nē, es nenoņemu laulības gredzenu lidostu bāros, gaidot, ka man līdzās varētu apsēsties tāda sieviete kā jūs. Es nekad neesmu valkājis gredzenu. Neciešu to sajūtu.
– Kāpēc diemžēl? – viņa jautāja.
– Tas ir garš stāsts.
– Lidmašīna kavējas.
– Jūs tiešām gribat dzirdēt par manu nejauko dzīvi?
– Kā lai noraidu tādu piedāvājumu?
– Ja man tas jums ir jāpastāsta, man vajadzēs vēl vienu tādu. – Es pacēlu augšup savu tukšo glāzi. – Un jums?
– Nē, pateicos. Divi mēriņi ir mans limits. – Viņa noslidināja vienu olīvu no zobu bakstāmā un iekodās tajā. Uz mirkli pamanīju viņas sārto mēles galiņu.
– Es vienmēr esmu teicis, ka divi mēriņi ir par daudz, bet trīs par maz.
– Tas ir savādi. Vai to nesaka arī Džeimss Tērbers?
– Nekad neesmu par viņu dzirdējis, – es noteicu un pasmīnēju, lai gan jutos mazliet neveikli, ka biju centies uzdot slavenu citātu par savējo. Piepeši manā priekšā atradās bārmenis, un es pasūtīju nākamo dzērienu. Āda ap manu muti bija patīkami notirpusi, kā tas parasti notiek, dzerot džinu, un es zināju, ka man draud briesmas iedzert par daudz un aizpļāpāties par daudz. Taču galu galā tādi bija lidostu noteikumi, un, lai arī mana ceļabiedre dzīvoja tikai divdesmit jūdžu attālumā no manis, es jau biju aizmirsis viņas vārdu un zināju, ka iespēja viņu vēl kādreiz mūžā satikt ir pavisam niecīga. Un bija patīkami sarunāties un sadzert ar svešinieci. Jau vārdu izrunāšana skaļi vien lika daļai no manām dusmām pagaist.
Tā nu es viņai pavēstīju savu stāstu. Pavēstīju, ka mēs ar sievu esam precējušies piecus gadus un ka mēs dzīvojam Bostonā. Pastāstīju viņai par to nedēļu septembrī Kenevikas viesu namā Menas dienvidu piekrastē un to, kā es biju iemīlējies šajā apkārtnē un iegādājies pārmērīgi dārgu piejūras īpašumu. Pastāstīju viņai, kā mana sieva – tāpēc vien, ka viņai bija maģistra grāds mākslas zinātnē un sabiedrības mācībā, – bija nospriedusi, ka ir pietiekami izglītota, lai piedalītos mājas apdares darbos kopā ar arhitektu firmu, un pēdējos mēnešos lielāko daļu laika pavadīja Kenevikā, sadarbojoties ar būvuzņēmēju, vārdā Breds Dagets.
– Un viņa ar Bredu…? – sieviete apjautājās, ieslidinādama mutē otru olīvu.
– Aha.
– Vai jūs esat pārliecināts?
Atklāju viņai vēl dažus sīkumus. Pastāstīju, ka Mirandai bija apnikusi mūsu dzīve Bostonā. Pirmajā mūsu laulības gadā viņa bija metusies iekārtot mūsu brūno mūra māju Sautendā. Pēc tam viņa bija sameklējusi pusslodzes darbu draugu galerijā kādā kvartālā, bet pat tad es biju apjautis, ka viss sāk iet uz leju. Pie vakariņu galda mēs bijām pasākuši izsmelt sarunu tēmas un pamanījāmies doties pie miera dažādos laikos. Vēl vairāk, mēs bijām pazaudējuši identitātes, kas sākotnēji noteica mūsu attiecības. Sākumā es biju bagātais uzņēmējs, kas iepazīstināja viņu ar dārgiem vīniem un labdarības pasākumiem, un viņa bija bohēmiskā māksliniece, kas rezervēja ceļojumus uz Taizemes pludmalēm un labprāt kavējās nirēju bāros. Es zināju, ka tā ir novazāta klišeja, taču tā mums bija gana laba. Mēs saderējām visos līmeņos. Man pat patika tas, ka par spīti tam, ka vispārīgos vilcienos uzskatīju sevi par izskatīgu, viņas klātbūtnē neviens pat neskatījās uz mani. Mirandai bija garas kājas un lielas krūtis, sirdsveida seja un pilnīgas lūpas. Viņas mati bija tumši brūni, un viņa tos allaž krāsoja melnus. Tie tīšām bija saveidoti tā, lai izskatītos izspūruši, it kā viņa tikko būtu piecēlusies no gultas. Mirandas āda bija nevainojama, un viņai nebija vajadzīgs grims, lai arī viņa nekad neizgāja no mājas, neapvelkot acis ar melnu kontūrzīmuli. Biju vērojis, kā bāros un restorānos vīrieši viņai pievēršas. Varbūt es pārspīlēju, taču skatieni, ko vīrieši Mirandai veltīja, bija izsalkuši un dzīvnieciski. Tie man lika priecāties par to, ka mēs nedzīvojam laikā un vietā, kur vīrieši mēdz nēsāt ieročus.
Mūsu brauciens uz Keneviku Menas pavalstī bija spontāns – reakcija uz Mirandas sūrošanos par to, ka mēs vairāk nekā gadu neesam pavadījuši laiku divatā. Mēs devāmies ceļā septembra trešajā nedēļā. Dažas pirmās dienas bija skaidras un siltas, taču tās pašas nedēļas trešdienā no Kanādas atnāca lietavas, ieslogot mūs īrētajos apartamentos. Mēs izgājām ārā, tikai lai viesu nama pagrabstāva tavernā iedzertu Allagash White un ieēstu omāru. Kad lietusgāzes rimās, dienas kļuva vēsas un sausas, gaisma pelēkāka, krēslas stundas ilgākas. Mēs nopirkām svīterus un pētījām jūdzēm garo klinšu taku, kas sākās uz ziemeļiem no viesu nama un vijās starp bangojošo Atlantijas okeānu un tā klinšaino krastu. Gaiss, kas vēl nesen likās smags no mitruma un iedeguma losjona smaržas, nu bija kļuvis spirgts un sāļš. Mēs abi iemīlējāmies Kenevikā: tik ļoti, ka tad, kad uz augstas kraujas taciņas galā atradām pleķīti ar mežrozītēm apaugušas zemes, kas tika pārdota, es tūlīt pat piezvanīju pa numuru, kas bija norādīts uz pārdošanas zīmes, un izteicu piedāvājumu.
Pēc gada mežrozīšu krūmi bija izcirsti, pamati izrakti un astoņu guļamistabu mājas ārpuse bija gandrīz pabeigta. Par ģenerāluzņēmēju mēs nolīgām Bredu Dagetu, raupju šķirteni ar bieziem, melniem matiem, kazbārdiņu un līku degunu. Kamēr es pavadīju laiku Bostonā, konsultējot Masačūsetsas tehnoloģiju institūta absolventu grupiņu, kuri bija radījuši jaunu algoritmu uz blogiem bāzētai meklējumprogrammai, Miranda aizvien vairāk laika pavadīja Kenevikā. Viņa īrēja istabu viesu namā un uzraudzīja mājas būvniecības darbu, raizēdamās par katru flīzi un katru armatūras gabalu.
Septembra sākumā es nolēmu Mirandu pārsteigt ar savu ierašanos. Atstāju ziņu viņas mobilajā, jau atrazdamies uz I-95 šosejas Bostonas ziemeļos. Ierados Kenevikā īsi pirms pusdienām un meklēju sievu viesu namā. Tur man pateica, ka jau kopš rīta viņa esot izgājusi.
Es aizbraucu līdz mājas būvlaukumam un uz grantētā piebraucamā ceļa novietoju auto aiz Breda F-150. Mirandas sarkankrūtīša olas ziluma Mini Cooper arī bija turpat. Nebiju viesojies būvlaukumā vairākas nedēļas un nopriecājos par to, ka darbi bija pavirzījušies uz priekšu. Izskatījās, ka logi jau ir savās vietās, un bija saņemtas zilganās smilšakmens plāksnes, kuras tiku izvēlējies dārzam. Apgāju mājai otrā pusē, kur katrai otrā stāva guļamistabai bija atsevišķs balkons un kur apjumta veranda visa pirmā stāva garumā veda uz milzīgu akmens pagalmu. Pagalma vidū bija izrakta četrstūraina bedre baseinam. Pagājies uz priekšu pa pagalma akmens pakāpieniem, kas izgāja uz okeānu, pa augstajiem virtuves logiem es pamanīju Bredu un Mirandu. Es jau grasījos pieklauvēt
