biju dzirdējusi māti sakām, ka viņai šis romāns nepatīk, ka tas esot tikai literāri noformēts mēsls. Tas manī radīja vēlēšanos romānu izlasīt, taču arī man tas īsti nepatika. Grāmatā bija stāstīts par kādu angli, kuram ir attiecības ar dēla draudzeni. Man nekas tajā nepatika. Es padevos un izvilku no sava grāmatplaukta Nensiju Drū. Desmitais sējums: “Parole iekļūšanai Lārkspurleinā”. Zināju, ka esmu mazliet par lielu, lai lasītu Nensiju Drū, taču tā bija mana iemīļotākā grāmata. Es iemigu, to lasot.
Pamodos, jo kāds atvēra manas guļamistabas durvis. No gaiteņa iespīdēja gaisma, un pirmajā stāvā es sadzirdēju skaļu rokmūziku. Biju saritinājusies uz sāniem un apsegusies līdz viduklim ar plānu palagu. Atvēru acis un ieraudzīju Četu stāvam durvju ailā. Gaisma krita viņam aiz muguras, taču viņu varēja viegli atpazīt pēc bārdas un brillēm tumšajos ietvaros, kuru mala atstaroja dzeltenīgo gaismu no gaiteņa. Viņš mazliet šūpojās, gluži kā koks stiprā vējā. Es nekustējos cerībā, ka viņš aizies. Varbūt tā nebiju es, ko viņš meklēja, lai arī es zināju, ka biju gan. Iedomājos, vai nevajadzētu sākt kliegt vai mēģināt izskriet no istabas, taču visā mājā dunēja skaļa mūzika, un es nospriedu, ka neviens mani nedzirdēs. Un tad Čets mani noteikti nogalinās. Tāpēc es aizvēru acis, cerēdama, ka viņš aizies, bet izdzirdēju, kā viņš ienāk istabā un klusi aizver aiz sevis durvis.
Nolēmu turēt acis aizvērtas, izliekoties, ka esmu aizmigusi. Sirds sitās krūtīs kā lēkājoša bumbiņa, taču es centos elpot ritmiski. Ieelpot caur degunu un izelpot caur muti.
Klausījos, kā Čets pasper dažus soļus uz priekšu. Zināju, ka viņš stāv tieši man līdzās. Dzirdēju viņa elpu, kas bija saraustīta un gārdzoša, un sajutu viņa smaku. Tā bija iepuvušu augļu smaka, kas sajaucās ar cigarešu un alkohola dvingu.
– Lilij, – viņš nočukstēja.
Es nepakustējos.
Viņš pieliecās tuvāk. Atkal atkārtoja manu vārdu, šoreiz mazliet klusāk.
Izlikos, ka esmu cieši aizmigusi un neko nedzirdu. Pievilku ceļgalus mazliet ciešāk pie ķermeņa, kustēdamās tā, kā, manuprāt, varētu kustēties aizmidzis cilvēks. Es zināju, ko viņš dara manā istabā, un zināju, ko viņš grib. Viņš gribēja mīlēties ar mani. Taču, cik zināju, viņš to varēja darīt tikai tad, ja es biju nomodā, tāpēc biju iecerējusi palikt guļam, lai ko arī viņš pasāktu.
Dzirdēju, kā noknakšķ viņa ceļgali un sakrokojas džinsi, un tad sajutu viņa skāņo elpu, kas oda pēc alus. Viņš bija notupies pie manas gultas. Pirmajā stāvā dunošā mūzika rimās, un sākās cita dziesma, kas izklausījās gluži tāda pati. Sadzirdēju, kā lēnām tiek atvilkts rāvējslēdzējs: pa īsam, metāliskam rāvienam, un tad ritmiska skaņa, it kā viņš ātri berzētu plaukstu gar svīteri. Viņš to darīja ar sevi, nevis ar mani. Mans plāns bija iedarbojies. Skaņa kļuva straujāka un skaļāka, un viņš vēl dažas reizes skaļā, aizsmakušā čukstā atkārtoja manu vārdu. Man likās, ka viņš man nepieskarsies, taču tad sajutu, kā gaiss man pie krūtīm noviļņojas, un sajutu pirkstu pieskaramies pidžamas audumam, kas stiepās pāri manām krūtīm. Istabā bija silti, taču man pār ādu pārskrēja auksti drebuļi. Pavēlēju sev turēt acis aizvērtas. Čets piespieda pirkstus pie manām krūtīm, tā ka viņa asie nagi iedūrās man miesā, un tad izdvesa kaut ko starp vaidu un elpas vilcienu un atvilka plaukstu no mana krūtsgala. Klausījos, kā viņš aizvelk bikšu rāvējslēdzēju un aši iziet no istabas. Atpakaļceļā viņš ietriecās durvju stenderē un tad aizvēra aiz sevis durvis, nemaz nemēģinot izturēties klusi.
Es paliku saritinājusies vēl kādu minūti, tad izkāpu no gultas, paņēmu krēslu un mēģināju to iespiest zem durvju roktura. Tā rīkotos Nensija Drū. Krēsls tur īsti nenoderēja – tas bija mazliet par zemu, taču tas bija labāk nekā nekas. Ja Čets atgrieztos, viņam vismaz nenāktos viegli atvērt durvis, un krēsls nokristu un saceltu troksni.
Nebiju domājusi, ka šajā naktī aizmigšu, taču es aizmigu gan, un, kad pienāca rīts, es gulēju gultā, prātodama, ko iesākt.
Manas lielākās bailes bija no tā, ka tad, ja es pastāstītu mātei par notikušo, viņa man ieteiktu mīlēties ar Četu. Vai arī viņa varētu sadusmoties par to, ka esmu viņam ļāvusi ienākt manā istabā vai vērot mani baseinā. Zināju, ka par šo jautājumu man jāparūpējas pašai.
Un es zināju, kā to izdarīt.
Trešā nodaļa
Gandrīz pusnaktī es stāvēju pie savas un Mirandas brūnās mūra mājas kāpnēm, noskatoties, kā pa ielu attālinās taksometra sarkanās gaismas, un mēģināju atcerēties, kur iebāzu mājas atslēgas, pirms nedēļas aizlidojot uz Londonu.
Kad biju atvilcis ceļojumu somas ārējās kabatiņas rāvējslēdzēju, ārdurvis atsprāga vaļā. Miranda žāvājās. Viņa bija ģērbusies īsā naktskreklā un vilnas zeķēs. – Kā gāja Londonā? – viņa apjautājās, kad bija noskūpstījusi mani uz lūpām. Viņas elpa bija mazliet skābena, un es iedomājos, ka viņa droši vien aizmigusi pie televizora.
– Slapji.
– Ienesīgi?
– Jā, slapji un ienesīgi. – Aizvēru aiz sevis durvis un nometu bagāžu uz cietās grīdas. Māja smaržoja pēc līdzņemamā taizemiešu ēdiena. – Esmu pārsteigts, redzot tevi te, – es sacīju. – Domāju, ka esi Menā.
– Es gribēju tevi redzēt, Tedij! Ir pagājusi jau vesela nedēļa. Vai tu esi dzēris?
– Lidojums aizkavējās, un es izdzēru dažus kokteiļus. Vai es ožu?
– Jā. Iztīri zobus un tad nāc gultā. Esmu pārgurusi.
Noskatījos, kā Miranda kāpj pa stāvajām kāpnēm uz mūsu otrā stāva guļamistabu, vēroju, kā viņas slaido stilbu muskuļi saspringst un atbrīvojas, ievēroju, kā pie katras gurnu kustības nošūpojas naktskrekls, un tad iedomājos par Bredu Dagetu, kurš pārliec viņu pāri namdaru galdam, paceļ viņas svārkus…
Nogāju lejā pagraba līmenī, kur atradās mūsu virtuve un ēdamistaba. Sameklēju ledusskapī kastīti ar sarkanajām garnelēm karijā un apēdu tās aukstas, sēžot pie virtuves galda.
Man sāka sāpēt galva, un es biju izslāpis. Sapratu, ka pat bez aizmigšanas man jau ir sākušās paģiras no visa tā džina, ko biju izdzēris lidostas bārā un pēc tam lidmašīnā. Rudmate no bāra arī lidoja biznesa klasē un sēdēja man pretī, vienu rindu tālāk. Pēc iekāpšanas lidmašīnā mēs turpinājām sarunāties pāri ejai, lai gan uz laiku bijām pārstājuši apspriest manas sievas neuzticību. Vecā sieviete man blakus pie loga ievēroja mūsu sarunāšanos un sacīja: – Vai jūs ar sievu nevēlētos sēdēt līdzās?
– Pateicos, – es sacīju. – Mēs labprāt.
Tiklīdz viņa bija iekārtojusies un es pie stjuartes biju pasūtījis džinu ar toniku, es atkal apjautājos par to, kā viņu sauc.
– Lilija, – viņa sacīja.
– Un tālāk?
– Es tev pateikšu, taču vispirms uzspēlēsim spēlīti.
– Labi.
