kustību augstajā logā, aiz kura atradās dzīvojamā istaba. Pacēlu augšup binokli un pievērsos logam: Breds un Miranda nupat bija ienākuši. Es viņus saskatīju visai skaidri, jo rietošā pēcpusdienas saule apspīdēja logu izdevīgā leņķī, izgaismojot iekštelpas bez apžilbināšanas. Noskatījos, kā Breds pieiet pie improvizētā galda, kuru tur bija novietojuši namdari. Viņš paņēma koka gabalu, kas atgādināja griestu veidnes gabalu, un parādīja to manai sievai. Viņš pārvilka ar pirkstu pāri tā gropēm, un viņa darīja to pašu. Breda lūpas kustējās, un Miranda māja ar galvu, piekrītot viņa teiktajam.
Kādu brīdi es sajutos kā smieklīgs, aizdomīgs vīrs, kurš, pārģērbies maskēšanās tērpā, izspiego savu sievu un savu būvuzņēmēju. Taču pēc tam, kad Breds nolika veidni, es noskatījos, kā Miranda ieslīd viņa apskāvienos, atmet galvu un noskūpsta viņu uz lūpām. Ar vienu lielo plaukstu viņš pasniedzās un piespieda Mirandas gurnu pie savējā, bet ar otru sagrāba viņas nesukātos matus. Es liku sev pārstāt skatīties, taču nezin kāpēc nespēju. Skatījos vismaz desmit minūtes: skatījos, kā Breds liek manai sievai pārliekties pāri galdam, paceļ viņas tumši violetos svārkus, novelk mazītiņas, baltas biksītes un paņem viņu no aizmugures. Noskatījos, kā Miranda nostājas pie galda, uzlikusi vienu plaukstu uz tā malas, bet otru sev starp kājām, vadīdama viņa kustības. Viņi acīmredzami bija to darījuši jau agrāk.
Es atkāpos un pieslējos sēdus. Ticis līdz taciņai, atbīdīju kapuci un izvēmu savas pusdienas tumšā, vēja plosītā peļķē.
– Cik sen tas notika? – apjautājās mana ceļabiedre, kad biju viņai pavēstījis šo stāstu.
– Mazliet vairāk nekā pirms nedēļas.
Viņa samirkšķināja acis un iekoda apakšlūpā. Viņas plakstiņi bija bāli gluži kā ietinamais papīrs.
– Un ko jūs grasāties iesākt šajā sakarībā? – viņa jautāja. Tas bija jautājums, kuru es sev uzdevu visu nedēļu.
– Patiesībā es vēlētos viņu nogalināt. – Uzsmaidīju svešiniecei ar savām džina sastindzinātajām lūpām un mēģināju pamāt, lai dotu viņai iespēju man nenoticēt, taču viņas seja vēl aizvien bija nopietna. Sieviete sarauca rūsganās uzacis.
– Domāju, ka jums vajadzētu to izdarīt, – viņa noteica, un es gaidīju kādu norādi par to, ka viņa joko, taču tāda nenāca. Svešinieces skatiens nemainījās. Palūkojies pretī, es atskārtu, ka viņa ir daudz skaistāka, nekā man bija licies sākumā. Tas bija ēterisks skaistums, mūžīgs, it kā viņa būtu izkāpusi no kādas renesanses laikmeta gleznas. Pavisam atšķirīgs no manas sievas, kura drīzāk būtu iederējusies uz kādas piecdesmito gadu lubenes vāka. Es jau gribēju ierunāties, kad sieviete piešķieba galvu, lai ieklausītos skaļruņa sprakšķos. Pa to nupat tika paziņots, ka iekāpšana mūsu lidmašīnā ir sākusies.
Otrā nodaļa
Tovasar, kad man apritēja četrpadsmit gadu, mana māte uzaicināja mākslinieku vārdā Čets apmesties pie mums. Es neatceros viņa uzvārdu, patiesībā neesmu pārliecināta, vai jebkad esmu to zinājusi. Čets ieradās un apmetās nelielajā dzīvoklītī virs mātes darbnīcas. Viņam bija biezas brilles tumšos ietvaros, kupla bārda, kas allaž bija notraipīta ar krāsām, un viņš oda pēc iepuvuša augļa. Atceros, kā viņa skatiens zaglīgi pārslīdēja pār manām krūtīm brīdī, kad mēs tikām iepazīstināti. Vasara jau bija karsta, un man mugurā bija džinsi ar nogrieztiem galiem un īss krekliņš. Manas krūtis nebija lielākas par moskīta kodumiem, bet viņš tās nopētīja tik un tā.
– Sveika, Lilij, – viņš sacīja. – Sauc mani par tēvoci Četu.
– Kāpēc? Vai jūs esat mans tēvocis?
Viņš atlaida manu plaukstu un iesmējās: tas bija aizžņaugts troksnis, kas atgādināja aizrijušos motoru. – Klau, pateicoties tam, kā tavi vecāki pret mani izturas, es jau tagad jūtos kā ģimenes loceklis. Vesela vasara, ko veltīt gleznošanai. Neticami!
Es devos projām, neko nesakot.
Tovasar viņš nebija vienīgais viesis. Patiesībā “Mūku mājā” nekad neuzturējās tikai viens viesis, it īpaši vasarās, kad manu vecāku pienākumi skolā bija beigušies un viņi varēja pievērsties tam, kas abiem patiešām patika, – dzeršanai un laulības pārkāpšanai. Nesaku to tāpēc, lai padarītu savu bērnību par tādu kā traģēdiju. Saku to tāpēc, ka tā ir patiesība. Un tajā vasarā, Četa vasarā, pa māju grozījās visdažādākie piedzīvotāji – absolventi, izbijuši mīļākie –, kuri nāca un gāja gluži kā naktstauriņi, kas riņķo ap raustīgu verandas lampu. Un tie bija tikai pastāvīgie mājas viesi. Mani vecāki, kā allaž, rīkoja nebeidzamas ballītes – guļot gultā, es caur guļamistabas sienām dzirdēju dūkoņu un dārdoņu. Tās bija pazīstamas simfonijas, kas sākās ar smieklu šaltīm, neskanīgu džezu un verandas durvju klaudzēšanu un beidzās agrā rīta stundā ar klaigām, dažreiz šņukstēšanu un vienmēr ar guļamistabas durvju aizciršanos.
Čets piederēja pie mazliet atšķirīgas sugas nekā visi pārējie mājas viesi. Mana māte viņu dēvēja par mākslinieku vientuļnieku, kas droši vien nozīmēja, ka viņš nav saistīts ar viņas koledžu – nav nedz students, nedz iebraucis mākslinieks. Atceros, kā tēvs viņu dēvēja par “klaiņojošu deģenerātu, kuru tava māte ir izmitinājusi savā mājā. Izvairies no viņa, Lilij, man šķiet, ka viņam ir lepra. Un dievs vien zina, kas dzīvo viņa bārdā”. Nedomāju, ka tas bija nopietni domāts padoms no mana tēva – māte atradās turpat netālu, un viņš tā runāja mātes dēļ, – taču šis padoms izrādījās pravietisks.
Visu savu mūžu biju pavadījusi “Mūku mājā”, kā mans tēvs bija nodēvējis plašo, trūdošo, simtgadīgo karalienes Viktorijas stila savrupmāju dziļos Konektikutas mežos, stundas brauciena attālumā no Ņujorkas. Deivids Kintners – mans tēvs – bija angļu romānists, kurš lielāko daļu naudas bija nopelnījis par savas pirmās un visveiksmīgākās grāmatas scenāriju: internātskolas seksa farsu, kas sešdesmito gadu beigās izraisīja īsu sensāciju. Tēvs bija ieradies Amerikā kā pagaidu mācībspēks Šepogas universitātē un palicis, kad bija iepazinies ar Šēronu Hendersoni, manu māti, abstraktu ekspresionisti, kurai bija pastāvīgs darbs skolas glezniecības fakultātē. Viņi kopā nopirka “Mūku māju”. Tai nebija vārda, kad viņi to iegādājās – tajā pašā gadā, kad tiku ieņemta es, – taču mans tēvs, kurš sešas guļamistabas attaisnoja ar plāniem piepildīt tās ar radošiem un gudriem (un jauniem, un sievieškārtas) viesiem, iedomājās, ka gribētu to nodēvēt tāpat kā māju, kurā bija dzīvojuši Virdžīnija un Leonards Vulfi. Tā bija arī atsauce uz Teloniju Monku, mana tēva iemīļotāko mūziķi.
“Mūku mājai” piemita daudz savādību, ieskaitot dažus neizmantotus saules paneļus, kas bija pārklāti ar vīteņaugiem, kino istabu ar vecu filmu projektoru, vīna pagrabu ar netīru grīdu un nelielu peldbaseinu nierītes formā pagalmā, kas reti kad tika tīrīts. Gadu gaitā baseins bija pārvērties duļķainā dīķī, tā malas un dibenu klāja aļģes, virsmu bieži vien sedza pūstošas lapas, un nelietoto filtru aizdambēja peļu un vāveru līķi. Šīs konkrētās vasaras sākumā kādā pavēsā jūnija dienā es pati biju mēģinājusi iztīrīt līdz pusei piepildīto baseinu, noceļot appelējušo segumu, sameklējot tauriņu ķeramo tīkliņu, kas noderēja lapu noņemšanai, un piepildot baseinu ar ūdeni. Abiem vecākiem pēc kārtas apjautājos, vai viņi varētu nopirkt baseina ķīmiju nākamajā reizē,
