kas pat man likās mazliet pārspīlēta. – Esmu gan, – es sacīju.
– Tavai zināšanai, es ar tevi negulēšu tikai tāpēc vien, ka tu esi bagāts. – Viņa smaidīja visai izaicinoši.
– Ņemšu vērā, – es noteicu, un šie vārdi izklausījās neveikli pat manām ausīm. – Taču varu derēt, ka tu mani apprecētu.
Viņa atmeta galvu atpakaļ un guldzoši iesmējās. Tieši tādu es biju viņu redzējis pirmīt smejamies par kādu Čada asprātību, taču tuvumā šis žests nelikās nedabisks. Pētīju viņas zoda līniju, iztēlojoties, kāda būtu sajūta, piespiežot lūpas pie viņas maigā kakla.
– Skaidrs, ka es tevi apprecētu, – viņa noteica. – Vai tu mani bildini?
– Kāpēc ne, – es sacīju.
– Un kad mums vajadzētu apprecēties?
– Varbūt nākamajā nedēļas nogalē. Nedomāju, ka to vajadzētu sasteigt.
– Es piekrītu. Tās ir nopietnas saistības.
– Tikai aiz ziņkārības, – es sacīju. – Zinu, ko es ienesu šajās attiecībās, bet ko ienesīsi tu? Vai tu proti gatavot?
– Neprotu gatavot. Neprotu šūt. Vai tu esi drošs, ka gribi mani precēt?
– Jutīšos pagodināts.
Mēs papļāpājām vēl kādu laiku un tad turpat mauriņā neveikli saskūpstījāmies, zobiem saskaroties un zodiem saduroties. Viņa atkal skaļi iesmējās, un es viņai sacīju, ka atceļu kāzas.
Taču tās netika atceltas. Mēs apprecējāmies. Nevis pēc nedēļas, bet pēc gada.
– Kā tu domā, vai viņa spēlējās ar mani no jau paša sākuma? – es jautāju Lilijai. Lidmašīna bija pacēlusies, un mēs atradāmies tajā savādajā burbulī, ko dēvē par ceļošanu ar lidmašīnu, tomēr mūs iemidzināja mākslīgais gaiss un mīkstie sēdekļi, un pastāvīgā motoru rūkšana.
– Iespējams.
– Taču tas, kā viņa man tuvojās… tas, kā viņa pašā sākumā ieminējās par manu bagātību… Izskatījās, ka viņai tas ir joks, kas tāds, ko viņa nemūžam neteiktu, ja gribētu tikt pie vīra.
– Apgrieztā psiholoģija. Ierunājies par to uzreiz, un tu izskatīsies nevainīga.
Es apklusu, apdomādams viņas teikto.
– Klau, – viņa turpināja. – Tas vien, ka viņa tevi izmantoja, nenozīmē, ka viņa pret tevi neko nejuta, ka jums nav labi kopā.
– Mums bija labi kopā. Un tagad viņai ir labi ar kādu citu.
– Kā tu domā, ko viņa saņem no Breda?
– Ko tu ar to gribi teikt? – es jautāju.
– Kāds viņai no tā labums? Viņa riskē ar laulību. Pat ja viņa dabūs pusi tavas naudas, tad droši vien tāpat netiks pie savas sapņu mājas, kas tur šobrīd top. Saiešanās ar Bredu var pārvilkt tam pāri svītru.
– Esmu daudz par to domājis. Sākumā domāju, ka viņa ir Bredā iemīlējusies, taču tagad man neliekas, ka Miranda vispār kādu mīlētu. Man šķiet, ka viņai ir garlaicīgi. Viņa acīmredzami ir izsmēlusi mani, ja neskaita ienākumu avotu. Viņa negrib mainīties un vēl aizvien ir pietiekami jauna un skaista, lai nodarītu pāri neskaitāmiem cilvēkiem. Varbūt man patiešām vajadzētu Mirandu nogalināt, lai atbrīvotu pasauli no viņas.
Pagriezos pret savu kaimiņieni, taču izvairījos skatīties acīs. Viņas rokas bija sakrustotas klēpī, un es redzēju zosādu, kas bija parādījusies uz sievietes ādas. Vai viņai metās auksti lidmašīnas vai manis dēļ?
– Tu izdarītu pasaulei pakalpojumu, – blakussēdētāja noteica tik klusā balsī, ka man nācās mazliet paliekties uz viņas pusi un ielūkoties viņai acīs. – Es tiešām tā domāju. Kā jau pirmīt teicu, ikviens galu galā nomirst. Ja tu nogalinātu savu sievu, tad nodarītu viņai tikai to, kas notiktu šā vai tā. Un tu paglābtu no viņas citus cilvēkus. Tas, ko viņa tev ir nodarījusi, ir ļaunāk par nāvi. Visi nomirst, bet ne visi redz mīļoto cilvēku kopā ar citu. Viņa deva pirmo triecienu.
Dzeltenās gaismas lokā, ko meta lasīšanai domātā spuldzīte, es saskatīju daudzkrāsainus lāsumus viņas gaiši zaļajās acīs. Sieviete samirkšķināja acis, un viņas papīram līdzīgie plakstiņi izrādījās sārtuma izraibināti. Mūsu seju tuvums likās vēl intīmāks par seksu, un par mūsu piepešo saskatīšanos es jutos tikpat pārsteigts kā tad, ja pēkšņi būtu atklājis, ka viņas roka ieslīdējusi manās biksēs.
– Kā es to varētu izdarīt? – pajautāju un sajutu, kā man uz rokām izsitas zosāda.
– Tā, lai netiktu notverts.
Es iesmējos, un īslaicīgā burvība pārtrūka. – Tik vienkārši?
– Tik vienkārši.
– Vēl vienu, ser? – Stjuarte, gara brunete ar slaidiem gurniem un koši sārtām vaigu ēnām, bija pastiepusi roku, lai paņemtu manu tukšo glāzi.
Man gribējās iedzert vēl, taču, pagriežot galvu uz stjuartes pusi, es sajutu piepešu nelabumu un atteicos, tā vietā palūgdams ūdeni. Kad pagriezos atpakaļ, mana kaimiņiene žāvājās, izstiepjot rokas un ar pirkstu spilventiņiem pieskaroties mīkstajam sēdeklim sev priekšā.
– Tu esi nogurusi, – es sacīju.
– Mazliet. Tomēr turpināsim runāt. Tā ir visinteresantākā saruna, kāda man jebkad bijusi lidmašīnā.
Manī ieperinājās šaubu velniņš. Vai es biju tikai interesanta saruna? Domās dzirdēju, kā nākamajā dienā viņa stāsta draudzenei: “Tu neticēsi, ja pastāstīšu, ko es vakar satiku lidostā… Tas stulbenis man izstāstīja, ka plānojot nogalināt savu sievu.” Gluži kā nolasījusi manas domas, viņa ar plaukstu pieskārās manam delmam.
– Piedod, – viņa sacīja. – Tas izklausījās muļķīgi. Es to uztveru nopietni vai vismaz tik nopietni, cik tu vēlies. Atceries, ka mēs spēlējam patiesības spēli un man patiešām nav nekādu morālu problēmu jautājumā par tavas sievas nogalināšanu. Viņa izlikās tavā priekšā. Viņa tevi izmantoja. Viņa savāca tevis nopelnīto naudu, un tagad viņa tevi krāpj ar vīrieti, kurš arī ņem no tevis naudu. Manuprāt, viņa ir pelnījusi visu, ko saņems.
– Jēzīt! Tu tiešām nejoko.
– Nē. Taču es esmu tikai svešiniece, kas sēž tev līdzās lidmašīnā. Tev tas ir jāizlemj pašam. Ir liela starpība starp vēlmi nogalināt savu sievu un reālu slepkavību, un vēl lielāka starpība ir starp kāda nogalināšanu un izvairīšanos no soda.
– Vai tu runā no personiskās pieredzes?
– Šajā jautājumā es atsaukšos uz Konstitūcijas piekto labojumu, – viņa noteica, atkal nožāvādamās. – Domāju, ka mazliet nosnaudīšos. Ja tev nav iebildumu. Turpini
