mātei par notikušo, taču domāju, ka viņa būs Četa pusē un nesapratīs, kāpēc es no tā visa izpūšu nez kādu ziloni. Mans tēvs vēl aizvien bija projām kopā ar dzejnieci Rozi, un, spriežot pēc tā, kā mana māte dažreiz vēlu vakaros par to runāja, viņš negrasījās atgriezties. Reiz, kamēr māte gatavoja milzīgu humosa porciju virtuvē, es viņai pavaicāju:
– Vai tētis nav zvanījis?
– Tavs tētis nav zvanījis, – viņa noteica, uzsvērdama katru vārdu, lai panāktu maksimālu efektu. – Pēdējais, ko dzirdēju, bija tas, ka tavs tētis esot pataisījis sevi par izsmieklu Ņujorkā, tāpēc domāju, ka pieredzēsim viņa atgriešanos visai drīz. Tu taču neesi noraizējusies, mīļā, ko?
– Nē. Es tikai iedomājos. Un kā ir ar Četu? Vai viņš ir aizbraucis projām?
– Čets? Nē, viņš vēl aizvien ir tepat. Kāpēc tu jautā par viņu?
– Es tikai neesmu viņu redzējusi. Domāju, ka varbūt viņš ir izvācies no dzīvokļa un es varētu atkal iet turp. – Man patika mazais dzīvoklītis virs mātes darbnīcas – tā balti krāsotās sienas un milzīgie logi. Tur bija novietots vecs, sarkans lupatu krēsls, kas agrāk atradās mūsu mājā, bet tad pārceļoja uz dzīvokli. Apakšā tas bija mazliet ieplēsts un palēnām zaudēja pildījumu, taču es pēc tā ilgojos. Kad dzīvoklis stāvēja tukšs, es nesu turp grāmatas un lasīju.
– Tu tāpat vari turp iet. Čets nekož.
– Vai viņam ir mašīna?
– Vai viņam ir mašīna? Ak kungs, nedomāju vis! Nedomāju pat, ka viņam šobrīd būtu kur dzīvot, ja neskaita mūsu māju.
– Kā viņš šurp nokļuva, ja viņam nav mašīnas?
Viņa iesmējās un tad nolaizīja no pirksta humosu. – Mana izlutinātā meita. Mīļā, ne visiem ir mašīna. Viņš atbrauca no pilsētas ar vilcienu. Kāpēc tu uzdod tik daudz jautājumu par Četu? Vai viņš tev patīk?
– Nē, viņš ir rupjš.
– Ha, nu tu patiešām runā gluži kā tavs tēvs. Nu, lai ko jūs abi domātu, Čets ir īsts mākslinieks, un mēs izdarām mākslas pasaulei lielu pakalpojumu, šovasar atvēlot viņam vietu, kur koncentrēties. Paturi to prātā, Lilij, – ne vienmēr tu esi pati galvenā.
Biju uzzinājusi no mātes visu, kas man bija vajadzīgs. Četam nebija mašīnas, un viņš bija ieradies ar vilcienu, kas nozīmēja, ka viņš mierīgi varēja sakravāt mantiņas un aizbraukt uz visiem laikiem. Tas padarīja manu uzdevumu daudz vienkāršāku. Sāku gatavoties, pavadot laiku pļaviņā netālu no vecās fermas, kur vācu kopā lielākos akmeņus, kādus vien spēju panest. Vēl es pacentos trāpīties acīs Četam, iznesot vienu no vecajiem zviļņiem ārā un novietojot to saulainā pagalma pleķītī starp galveno ēku un darbnīcu. Negribēju, lai viņš turpinātu izvairīties no manis, jo bija būtiski, lai viņš man zināmā mērā uzticētos, lai mēs izveidotu kaut kādas attiecības. Dažas pirmās dienas, kad es gulēju saulē un lasīju, uzlikusi austiņas, Čets neuzradās. Vienu vai divas reizes man likās, ka redzu viņa siluetu parādāmies dzīvokļa durvīs un vērojam mani. Taču kādu dienu viņš iznāca ārā izsmēķēt cigareti, stāvot uz kāpņu augšējā laukumiņa savā ar krāsu notraipītajā kombinezonā, bez krekla apakšā. Pavēros pāri Agatas Kristi romāna malai, un viņš pamāja manā virzienā. Man gribējās Četu ignorēt, nesagādājot viņam gandarījumu, ko sniegtu mana atbilde, tomēr es liku sev pacelt roku un pamāt pretī.
Nākamajā dienā, kad devos uz savu parasto lasīšanas vietu, laiks bija karsts un spiedīgs: tāda diena, kad tu pamosties nosvīdis un ieej aukstā dušā, un atkal sāc svīst, tiklīdz esi izgājis no dušas. Uzvilku savu zaļo bikini. Man tas bija jau divus gadus, taču mans ķermenis nebija daudz attīstījies. Augšdaļā bikini derēja, bet bija mazliet par ciešu apakšdaļā, kur man tagad bija gurni. Uzvilku arī šortus, kurus vasaras sākumā biju lūgusi mātei man nopirkt. Tie bija svītraini un padarīja mani līdzīgu Kenedijam, tomēr viņa man tos nopirka. Paņēmu grāmatu, saules aizsargkrēma tūbiņu un apsēdos krēslā ar seju pret Četa dzīvokli. Es ienīdu sauli un ienīdu karstumu. Man bija rudi mati un vasarraibumaina āda, tāpēc saule tikai padarīja manus vasarraibumus tumšākus. Ieziedos ar aizsargkrēmu, cenzdamās atminēties, vai lielais cipars uz tūbiņas ir labi vai slikti. Ar vienu aci es vēroju dzīvokli un visai drīz ieraudzīju, kā Čets palūr ārā pa logu. Saskatīju viņa cigaretes oranžo oglīti. Pagāja piecpadsmit minūtes, es klausījos Les Mis ierakstu un lasīju “Slepkavību miegā”, kad Čets iznāca ārā ar kafijas krūzi, nokāpa lejā pa kāpnēm un nevērīgi tuvojās manam krēslam.
– Sveika, Lilij, – viņš noteica, nostājies aptuveni piecu pēdu attālumā. Augstu uzkāpusī saule apgaismoja matiņus uz viņa kailajām rokām un pleciem – viņš gandrīz vai spīdēja. Čets oda tā, it kā nebūtu mazgājies vairākas dienas.
Es atbildēju uz sveicienu.
– Ko tu lasi?
Grasījos jau noraidoši pacelt grāmatu, lai viņš varētu pats apskatīt vāku, kad atcerējos, ka man ir jāizturas jauki, lai viņš neko nenojaustu, kad es vēlāk aiziešu uz viņa dzīvokli. – Agatu Kristi, – es sacīju. – Par Mis Mārplu.
– Vareni, – viņš noteica un iedzēra kafiju. Tāpat kā viss pārējais, kas viņam piederēja, arī kafijas krūze bija notraipīta ar krāsu. – Vai ar tevi viss kārtībā? – viņš jautāja.
Zināju, ka viņš vēlas pajautāt, vai viss ir kārtībā ar mums, ņemot vērā to, kas bija noticis tonakt, kad viņš ienāca manā istabā. Viņš gribēja zināt, vai es atceros, ka viņš tur bijis. – Jā, – es atteicu.
Viņš pašūpoja galvu. – Mīļo cilvēk, te ir sasodīti karsti!
Es paraustīju plecus un atkal pievērsos grāmatai. Biju izdarījusi pietiekami daudz un patiešām nevēlējos vairs sarunāties ar Četu. Izlikos lasām, taču jutu, ka viņš turpina mani vērot. Vietā, kur savienojās abi mana peldkostīma augšdaļas trijstūrīši, bija sakrājušies sviedri, un viena pile slīdēja lejup pāri krūškurvim. Liku sev nenotraukt sviedrus Četa klātbūtnē, lai arī piliena neciešamā slīdēšana lejup radīja sajūtu, it kā Četa acis pāršķeltu mani ar žileti.
Viņš vēlreiz skaļi iestrēba kafiju un aizgāja.
Atgriezās mans tēvs. Sekoja liela klaigāšana un neliela raudāšana. Krievs aizbrauca, un kādu laiku mani vecāki pastāvīgi pavadīja laiku viens otra sabiedrībā, tāpat kā parasti, iedzerdami un klausīdamies džeza albumus. Par tēva atgriešanos es priecājos vairāku iemeslu dēļ, un viens bija tāds, ka vecāku uzmanība bija aizņemta vienam ar otru, tāpēc es varēju kaldināt plānu, kā atbrīvoties no Četa. Pļaviņā, kur akmeņu kaudze auga ar katru dienu arvien lielāka, biju visu nevainojami izkārtojusi, un savā vietā vecajā akā bija nolikta virve. Tagad tikai atlika izraudzīties vislabāko dienu, kad neviens mani neredzēs šķērsojam pagalmu un ieejam Četa dzīvoklī. Tāpat kā neredzēs mūs abus kopā ieejam mežā.
Šī diena pienāca kādā klusā ceturtdienā neilgi pēc tēva atgriešanās. Pavadīju pēcpusdienu savā istabā, pārlasīdama “Sašķiebto māju” un klausīdamās apslāpētajās skaņās, ko izklaidējoties radīja mani vecāki. Viņi bija sākuši agri, pie pusdienām iztukšojot vīna
