kāds izdarītu slepkavību un netiktu pieķerts, viņam ir jāpaslēpj līķis tik labi, lai neviens to nekad neatrastu. Ja nav notikusi slepkavība, tad nav arī slepkavas. Ir daudzas iespējas, kā paslēpt līķi. Var atstāt to acu priekšā, taču likt visam izskatīties tā, it kā būtu noticis negadījums. Tam ir jānotiek ar Mirandu, jo tad, ja viņa pazudīs, policija turpinās meklēt, līdz viņu atradīs. Kad policija uzlūkos līķi, tam ir jāpavēsta stāsts, kam nav nekā kopīga ar tevi. Tam ir jāuzvedina policija uz ceļa, uz kura tu nekad neatradīsies. Man tev ir jautājums. Ko tu jūti pret Bredu Dagetu?
– Kā tu to domā?
– Vai tev ir viedoklis par to, vai viņam vajadzētu dzīvot vai mirt?
– Man ir viedoklis. Es gribu, lai viņš mirst.
– Labi, – viņa noteica. – Tas krietni vien atvieglo uzdevumu.
Sestā nodaļa
Kad Čets iznāca ārā no dzīvokļa un pievienojās man pagalmā, es priecājos par to, ka viņš zem kombinezona ir uzvilcis kreklu. Viņš vēl aizvien oda nelāgi, pēc saskābuša ābolu sidra. Es viņam pateicu, ka meža pļaviņā esmu kaut ko atradusi un ka man ir vajadzīga viņa palīdzība. Pateicu, ka būtu to lūgusi savam tēvam, bet viņš izrādījies aizņemts. Čets kaut ko norūca, it kā zinātu, ka mani vecāki savā guļamistabā svin atkalsatikšanos.
Mēs iegājām šaurajā priežu meža strēlē, kas atdalīja manu vecāku īpašumu no kaimiņu nolaistās teritorijas. – Vai tu kādreiz esi bijis pļaviņā? – es apjautājos. Viņš gāja aiz manis, mazliet aizķerdamies un turēdams sev priekšā izstieptu roku, it kā zari varētu piepeši iecirst viņam sejā.
– Kad biju tikko te ieradies, aizgāju līdz vecajām dzelzceļa sliedēm, – viņš sacīja. Sliedes atradās pretējā virzienā tam, kurp mēs bijām devušies.
– Pļaviņa ir forša, – es sacīju. – Tā atrodas aiz vecas lauku mājas, kurā neviens vairs nedzīvo. Es turp eju katru dienu.
– Cik tālu tas ir?
– Tepat, tikai jāiziet cauri mežam. – Mēs pārkāpām pāri akmens sienai, kas norobežoja mežmalu. Rietošās saules spokainā gaisma savvaļas ziediem pļavā piešķīra elektriskas nokrāsas. Debesis virs galvas pārvērtās no sārtām tumši violetās.
– Skaisti, – Čets noteica, un es uz mirkli sajutu nepamatotu aizkaitinājumu par to, ka nākas dalīties ar viņu pļaviņā.
– Tur. – Sāku iet uz akas pusi.
– Tu arī. Tu arī esi skaista.
Piespiedu sevi pagriezties un palūkoties uz viņu.
– Piedod, – viņš noteica. – Es sev liku… Bet, mīļais dievs, tu tikai paskaties uz sevi. Tu pati nemaz nezini, cik esi skaista, vai ne, mazā Lilija? Tev taču nav iebildumu, ko? Ja es vienkārši paskatīšos. – Viņš mazliet salīgojās, iebraucis ar vienu roku savos izspūrušajos matos.
– Tas nekas, taču vispirms tev man ir jāpalīdz. Tur ir veca aka, un tur iekšā kaut kas ir piesiets pie virves. Es nespēju to izvilkt.
– Vareni! Iesim palūkoties. Kā tu te atradi aku?
Nepievērsu uzmanību jautājumam un vedu viņu pāri pļaviņai. Biju zinājusi par aku jau gadiem ilgi. Tā nebija pārāk dziļa. Ar lukturīti varēja saskatīt tās dibenu, un lejā nebija nekā cita kā vien akmeņu atlūzas un dažreiz arī stāvošs ūdens, ja bija lijis. Es pat nebiju pilnīgi pārliecināta, vai tā vispār kādreiz bijusi aka – varbūt tikai dziļa bedre vai iesākta aka, kas nebija izrakta līdz galam. Biju to uzgājusi aptuveni deviņu gadu vecumā, skraidīdama pa pļaviņu. Skrienot biju sadzirdējusi dobju, kokainu skaņu un, atbīdot sausās, dzeltenīgās nezāles, biju atklājusi akas vāku: sapuvušu koka gabalu, kas, šķiet, bija tur novietots, lai neļautu tādiem kā es iekrist iekšā. Vāks tik tikko nosedza četrstūraino akas caurumu un bija viegli noņemams. Akas malas bija izliktas ar akmeņiem. Toreiz man līdzi nebija lukturīša, tāpēc iemetu iekšā akmeni, lai noteiktu akas dziļumu. Akmens trāpīja kaut kam stingram jau pēc kādas sekundes, tāpēc es sapratu, ka aka nav dziļa. Toreiz es nodomāju, ka varbūt tā ir dārgumu slēptuve vai atminējums kādam lielākam noslēpumam. Metos atpakaļ, lai sadabūtu lukturīti, taču tas man sagādāja vilšanos. Akas caurums nebija nekas vairāk par bedri zemē, kas bruka iekšā pati no sevis.
Kad parādīju Četam aku, viņš noteica: – Paskat tik! Kad tu to atradi?
– Pirms kādas nedēļas, – es meloju. – Vispirms pamanīju virvi un tad nocēlu akas vāku. Man šķiet, ka tā nav dziļa, taču es pati nevaru izvilkt virvi. Otrā galā tai piesiets kaut kas smags.
Virves nolaišana akā piederēja pie maniem sagatavošanas darbiem. Biju sameklējusi paplunītu virvi mūsu mājas pagrabā, kur atradās arī vecs metāla miets, un jau pirms vairākām dienām biju to visu aizstiepusi uz pļaviņu. Vienu virves galu cieši apsēju ap lielāko akmeni, ko biju sameklējusi pļaviņā, un nolaidu akmeni akā, bet otru virves galu pēc tam iespiedu dziļi zemē. Nedomāju, ka tas izskatījās īpaši ticami, taču tam nebija nozīmes. Mans mērķis bija panākt, lai Čets vēlētos noskaidrot, kas atrodas virves otrā galā. Torīt es biju iegājusi vecāku vannas istabā un sameklējusi skapītī nelielu tūbiņu, kurā atradās pomāde. Pirmīt biju atnesusi to uz aku un ieziedusi matiem domāto līdzekli uz virves dažu pēdu garumā, panākot, ka to būtu grūti noturēt. Biju raizējusies par to, ka virvi būs pārāk viegli izvilkt un ka Čets to izdarīs stāvus. Man vajadzēja, lai viņš pietuptos pie akas. Izrādījās, ka visas manas raizes bijušas liekas. Čets, kurš uzvedās gluži kā sapriecājies puika, nometās ceļos pie akas un saķēra virvi.
– Nu, kas tur ir?
– Nezinu, – es teicu. – Kaut kas ļoti liels.
Viņš pielika pirkstus pie deguna. – Tas nesmaržo dabiski. Smaržo pēc šampūna.
– Varbūt kāds negrib, lai mēs to izvilktu. – Biju pārvietojusies un tagad stāvēju tieši viņam aiz muguras. Čets piešķieba kaklu, lai uzlūkotu mani. Redzēju, kā viena no viņa miklajām, apsārtušajām acīm blenž uz manām krūtīm. Mana āda notirpa un uz rokām uzmetās zosāda.
– Vai tev patīk tauriņi? – viņš jautāja, ar acīm vēl aizvien piesūcies izšuvumam uz mana krekliņa.
– Laikam gan, – es noteicu un neviļus pakāpos atpakaļ. Sajutu piepešu pretīgumu, kam pievienojās dusmas uz sevi par to, ka esmu atvedusi šo vīrieti uz savu slepeno pļaviņu. Skaidrs, ka viņam bija vienalga, kas atradās akā. Skaidrs, ka viņš domāja tikai par seksu. Pirms uzvilkt augšup virvi, viņš gribēja iebāzt savu locekli manī. Es biju rīkojusies muļķīgi. Centos izdomāt kādu sakāmo, taču manas smadzenes bija kļuvušas tukšas un mute izkaltusi.
Bet tad Čets iejautājās: – Tu taču nepateici saviem vecākiem par mums?
– Nē, – es sacīju. – Viņi tikai sadusmotos uz mani, un, ja es atrastu tur lejā kaut ko labu, tad droši vien neļautu man to paturēt.
– Mēs varētu palūkoties, kas tur īsti ir, – viņš noteica un atkal pievērsa skatienu
