vasarraibumi viņas sejā bija uz deguna, bet, ieskatoties ciešāk, tie klāja lielāko daļu no viņas sejas kā tikko pamanāmu punktiņu galaktika. Mana blakussēdētāja strauji ievilka elpu, kas lika krūtīm noviļņoties, un sagrozījās uz manu pusi. Es aizgriezos, kad viņas galva nogūla uz mana pleca.
Mēs palikām tādā pozā kādu laiciņu, vismaz stundu. Mana roka, kuru es nevēlējos kustināt, sāka sāpēt, tad notirpa un kļuva nejutīga, it kā tās tur nemaz nebūtu. Es pasūtīju vēl vienu džinu ar toniku, domājot par to, ko viņa bija teikusi par slepkavību. Tas likās prātīgi. Kāpēc gan dzīvības atņemšana tika uzskatīta par kaut ko briesmīgu? Nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad uz šīs planētas dzīvos gluži citi cilvēki, un visi tie, kas uz tās dzīvoja tagad, būs nomiruši – daži lēnā, briesmīgā nāvē, bet citi vienā acumirklī, kā pagriežot slēdzi. Patiesais iemesls, kāpēc slepkavība tika uzskatīta par noziegumu, slēpās palikušajos. Viņu mīļajos. Bet ja kāds netika patiesi mīlēts? Mirandai bija ģimene un draugi, taču trīs gadu laikā, kamēr bijām precējušies, es biju sācis aptvert, ka viņi visi sirds dziļumos zina, kāda Miranda ir patiesībā. Viņa bija sekla izmantotāja, kas labprāt tika uz priekšu dzīvē ar sava izskata palīdzību. Viņai viss tika pasniegts uz paplātes. Cilvēki sēros, taču bija grūti iztēloties, ka kādam viņas patiešām varētu pietrūkt.
Lidmašīna bija sākusi mazliet planēt, un skaļruņos atskanēja pilota caurcaurēm amerikāniskā balss. – Cienītie, mēs esam iekļuvuši nelielā turbulences zonā! Man jālūdz jūs atgriezties savās vietās un piesprādzēt drošības jostas līdz brīdim, kad būsim tikuši cauri šai zonai. – Es izdzēru savu glāzi mirklī, kad lidmašīna piepeši pazemināja augstumu, gluži kā automašīna, kas pārāk ātri brauc pāri kalnam. Sieviete man aiz muguras izgrūda strauju elsienu, un mana jaunā sabiedrotā piepeši pamodās, uzlūkodama mani ar savām zaļajām acīm. Nezinu, vai viņa jutās vairāk pārsteigta par lidmašīnas spējo lēcienu vai savu pozu, kad aptvēra, ka ir piekļāvusies manai rokai.
– Tā ir tikai turbulence, – es noteicu, lai gan mans kuņģis, kas jau no pirmajām lidmašīnas kustībām bija sažņaudzies aiz bailēm.
– Ak tā. – Viņa iztaisnojās, saberzēdama abas acis ar plaukstām. – Man bija sapnis.
– Par ko tu sapņoji?
– Es vairs neatceros.
Lidmašīna salēcās vēl dažas reizes un tad sāka izlīdzināt gaitu. – Es domāju par mūsu sarunu, – es sacīju.
– Un?
Ceturtā nodaļa
Gadu pirms Četa ierašanās, kad mana skaistā oranžā kaķene Besa vēl bija dzīva, kādu rītu es atradu viņu pie sakņu dārza žoga, pie kura kaķeni bija piespiedis milzīgs, matēti melns klaiņojošs runcis. Besa šņāca, sabozusi spalvu, taču acīmredzami atkāpās. Noskatījos, kā runcis uzlec viņai mugurā, ielaižot nagus Besas pakaļkājās. Zinu, ka kaķi patiesībā nemaz nekliedz, taču tā ir vienīgā iespēja, kā aprakstīt Besas izdoto skaņu. Tas bija teju cilvēcisks šausmu kliedziens. Es metos uz priekšu, sizdama plaukstas, un klaiņojošais runcis aizbēga. Ienesu Besu atpakaļ mājā un pārmeklēju viņas kažoku, lai redzētu, vai tur nav palikušas asiņu pēdas. Tādu nebija, taču es zināju, ka briesmīgais runcis atgriezīsies.
– Nelaid Besu ārā, – māte teica.
Es mēģināju, taču Besa ņaudēja pie durvīm, un tas bija semestris, kad mans tēvs rīkoja mājā semināru; katru otrdienas un ceturtdienas vakaru nāca un gāja studenti, virinādami ārdurvis, lai izietu uzsmēķēt ārā uz mājas kāpnēm. Besa viegli varēja izbēgt.
Bija pavasaris, sāka kļūt siltāks, un es gulēju pie atvērta loga. Kādu rītu, neilgi pēc saullēkta, izdzirdēju, kā Besa ārpusē izgrūž skaļu, izbiedētu ņaudienu. Uzvilku kedas un izskrēju ārā dārzā. Pelēcīgajā agra rīta gaismā es uzreiz viņus pamanīju. Besa atkal bija atkāpusies līdz žogam, bet briesmīgais melnais runcis bija uzmetis kūkumu un gatavojās uzbrukt. Abi bija sastinguši, gluži kā eksponāti dabas vēstures muzejā. Es sasitu plaukstas un iekliedzos, bet runcis tikai pagrieza uz manu pusi savu neglīto, pinkaino galvu, vienaldzīgi mani nopētīja un atkal pievērsās Besai. Šajā brīdī es sapratu, ka runcis nogalinās Besu, ja vien viņam radīsies izdevība – varbūt ne šajā rītā, bet kādā citā rītā, – un es nekādi nespēšu to apturēt.
Mūsu nepabeigtā iekšpagalma malā bija kaudze ar bruģakmeņiem. Tie tur atradās tik ilgi, ka dažus jau bija pārklājušas sūnas. Es paņēmu lielāko bruģakmeni, ko spēju pacelt; tā malas bija asas, un tas bija mitrs no rasas. Klusi un aši devos atpakaļ, lai nostātos aiz runča. Man nevajadzēja nopūlēties un censties izturēties klusi. Viņš nebaidījās no manis, jo bija apņēmies turpināt terorizēt Besu. Daudz nedomādama, es pacēlu akmeni un triecu to lejup, cik stipri vien spēdama. Runcis pagriezās pēdējā brīdī un izgrūda ķērcienu, kad mana improvizētā ieroča asā mala trāpīja viņam pa galvu, bet pārējais akmens uzgāzās uz ķermeņa. Besa metās projām, šķērsodama pagalmu tik ātri kā vēl nekad. Runča ķermenis noraustījās un tad sastinga. Es pagriezos pret māju, gaidīdama, ka guļamistabā iedegsies gaisma, ka māja būs pamodusies no slepkavības skaņām, taču neatskanēja itin nekas.
Tas bija izrādījies vienkārši.
Pagraba piebūve nebija aizslēgta. Es nolavījos lejā tumsā pa lapām apbirušajiem pakāpieniem un pagrābstījos gar sienu, pie kuras bija pieslietas sniega lāpstas. Ar plastmasas lāpstas malu aizstūmu akmeni un tad pabāzu lāpstu kā liekšķeri zem nekustīgā ķermeņa. Es neredzēju nekādus ievainojumus uz pinkainās galvas; man bija bail, ka kaķis varētu nebūt miris, tikai zaudējis samaņu, un kuru katru brīdi var pielēkt kājās, lai, šņākdams un alkdams pēc atriebības, mestos man virsū. Taču, kad es runci pacēlu, viņš nokrita zemē kā beigts, un piepeši man nāsīs iesitās nejauka smaka, izkārnījumi, ko tas bija izdalījis nāves brīdī. Es biju gaidījusi asinis, bet ne mēslus. Smaka uzdzina man nelabumu, taču es jutos priecīga par to, ka esmu nogalinājusi riebīgo runci.
Dzīvnieks nebija tik smags, kā man bija licies; viņa savēlusies spalva radīja iespaidu, ka viņš ir lielāks nekā patiesībā, tomēr viņš bija pietiekami smags. Man izdevās aizstiept runci kādas desmit pēdas tālāk, līdz mežmalai, kur es nometu viņu sapuvušu lapu kaudzē. Nākamās piecas minūtes es pavadīju, rokoties pa lapām un metot tās viņam virsū, līdz viņš bija apsegts. Ar to pietika. Tāpat neviens no manas ģimenes nekad negāja uz mežu.
Ierāpusies atpakaļ gultā un drebinādamās no aukstuma, es nedomāju, ka vēlreiz iemigšu, tomēr man tas izdevās pavisam viegli.
Nākamajās dienās pārbaudīju runča līķi. Tas tur gulēja neskarts, mušu aplidots, līdz kādu rītu izrādījās pazudis. Iedomājos, ka to droši vien aizvilcis kāds koijots vai lapsa.
Besa turpināja dzīvot savu kaķa dzīvi, nākdama un iedama, kad pašai iepatīkas, un dažreiz, kad viņa pieglaudās man pie potītēm vai murrāja manā klēpī, es iedomājos, ka viņa man pateicas par to, ko tiku izdarījusi. Viņa bija atguvusi savu karaļvalsti, un pasaulē viss bija kārtībā.
Pēc atgadījuma ar Četu viesību naktī es uzreiz atcerējos par gadījumu ar klaiņojošo runci. Tas man lika domāt par to, kā vīrieti nogalināt un palikt nesodītai. Likās būtiski, lai līķis nekad netiktu atrasts. Un, ja es grasījos rīkoties, tad man vajadzēja šo to uzzināt
