Līdz nāve mūs šķirs. Pīters Svonsons
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Līdz nāve mūs šķirs - Pīters Svonsons страница 13
– Vairāk nekā jebkad, – es atbildēju.
– Tad es varu tev palīdzēt. Ja tu vēl aizvien gribi manu palīdzību.
– Tāpēc jau esmu šurp atbraucis.
Noskatījos, kā Lilija ieslīgst mazliet dziļāk krēslā un viņas skatiens atraujas no manis, lai palūkotos apkārt uz nelielo bāru. Izsekoju viņas skatienam, aplūkojot nekrāsoto koka grīdu un griestus, kas nevarēja būt daudz augstāki par septiņām pēdām. Bārā bez mums bija tikai viens apmeklētājs – vīrs uzvalkā –, kurš bija ieņēmis manis atbrīvoto ķebli un dzēra īru kafiju ar putukrējumu. – Vai šī vieta derēs? – es jautāju.
– Te neviens tevi nepazīst, vai ne?
– Esmu te bijis jau agrāk, bet nē, Konkordā es nevienu nepazīstu.
Iedomājos par savu māti, par gadu, ko viņa bija nodzīvojusi šajā pilsētā. Prātoju, vai viņa bieži nākusi uz šo bāru. Vai te viņa nāca meklēt savu otro vīru? Vai te viņa bija iepazinusies ar Kītu Donaldsonu, šķirteni, kurš pierunāja viņu pārcelties uz Kaliforniju? Viņi nebija apprecējušies, taču viņa vēl aizvien atradās Kalifornijā, nu jau ar citu vīrieti. Es māti satiku retāk nekā reizi gadā.
– Tu izskaties nervozs, – Lilija sacīja.
– Es tāds esmu. Vai tev nešķiet, ka būtu dīvaini, ja es nebūtu nervozs?
– Vai tu nervozē par to, ko mēs esam iecerējuši darīt, vai arī nervozē manis dēļ?
– Abi. Šobrīd es prātoju, kāpēc tu esi te. Pa daļai man šķiet, ka tu esi likuma pārstāve un gribi slepus ierakstīt lentē, kā es saku, ka vēlos nogalināt savu sievu.
Lilija iesmējās. – Man nav mikrofona. Ja mēs neatrastos sabiedriskā vietā, es tev ļautu sevi pārmeklēt. Bet, pat tad, ja man būtu mikrofons, vai es varētu tevi apcietināt par to, ka tu esi iecerējis nogalināt savu sievu? Vai tā nebūtu ievilināšana lamatās?
– Varbūt. Droši vien es varētu teikt, ka, runājot par savas sievas nogalināšanu, mēģināju tevi pavedināt.
– Tas būtu kas jauns. Vai tu to dari?
– Ko? Mēģinu tevi pavedināt?
– Jā.
– Vai mēs turpinām spēlēt to pašu spēli, ko lidmašīnā? Pilnīga patiesība? Tad es nemelošu un neteikšu, ka neesmu par to iedomājies, taču nē, viss, ko es teicu par savu sievu un to, kā es uztveru situāciju, ir patiesība. Es biju godīgs pret tevi.
– Un es biju godīga pret tevi. Es gribu palīdzēt.
– Es tev ticu, – sacīju. – Es tikai nesaprotu tavus motīvus. Saprotu, ko es iegūšu no tā…
– Ātru šķiršanos, – Lilija noteica un iedzēra malku vīna.
– Jā, ļoti ātru šķiršanos…
– Bet tu netiec gudrs, ko iegūšu es?
– Jā. Tieši to es gribētu zināt.
– Man jau likās, ka tu par to brīnīsies, – viņa sacīja. – Es justos mazliet nobažījusies, ja tā nebūtu. – Viņa pievērsa man savu ciešo acu skatienu. – Atceries, kad es tev stāstīju, ko domāju par slepkavību? Ka es neuzskatu to par tik amorālu kā visi pārējie. Es tam patiešām ticu. Cilvēki piešķir pārāk lielu nozīmi dzīvības svētumam, taču dzīve nozīmē daudz ko vairāk par šo pasauli, un, ja kāds ļaunprātīgi izmanto savas iespējas, kā to darīja Miranda, ļaunprātīgi izmantojot tavu mīlestību, tāds cilvēks ir pelnījis nāvi. Tas var izklausīties pēc ekstremāla soda, taču es par to domāju citādāk. Ikviens nodzīvo pilnvērtīgu dzīvi, pat ja tā ātri beidzas. Visas dzīves ir pilnvērtīga pieredze. Vai tu zini to Tomasa Eljota citātu?
– Nē.
– “Rozes patiesā dzīve un īves patiesā dzīve ir vienādi ilga.” Es zinu, ka tas neattaisno slepkavību, taču, manuprāt, tas uzsver to, cik daudzi cilvēki uzskata, ka ikviens ir pelnījis ilgu mūžu, lai gan patiesībā katra dzīve ir vairāk, nekā ikviens no mums ir pelnījis. Man šķiet, ka vairums cilvēku ieceļ dzīvību fetiša kārtā, atļaujot citiem sevi izmantot. Piedošanu, to nu es nespēju saprast. Kad mēs satikāmies lidostas bārā un pēc tam sarunājāmies lidmašīnā, tu izlēmi man pastāstīt, ka fantazē par savas sievas slepkavību, un tas ļāva man pastāstīt tev par savu slepkavības filozofiju. Tas arī viss, patiešām. Man patīk sarunāties ar tevi, un, ja tu nopietni apsver Mirandas nogalināšanu, tad es tev palīdzēšu, kā vien varēšu.
Vēroju, kā Lilija savas īsās runas laikā uz mirkli aizraujas, kā viņas seja pavēršas pret mani gluži kā saulespuķe, kas tiecas pretī saulei, lai tiktu pie tās stariem. Tad noskatījos, kā viņa atkal atkāpjas, itin kā būtu atklājusi par daudz. Viņa grozīja pirkstos vīna glāzi. Uz mirkli iedomājos, vai viņa nav neprātīga, un, tiklīdz šī doma mani piemeklēja, es nolēmu tik un tā mesties nezināmajā. Es labi pazinu šo sajūtu. Tādā veidā – uzņemoties muļķīgu risku – biju nopelnījis milzīgas naudas summas.
– Es gribu to darīt, – es sacīju. – Un es gribu, lai tu man palīdzētu.
– Es to darīšu.
Lilija iedzēra vēl vienu malku vīna, un misiņa svečturis pie sienas viņai virs galvas lika stiklam iemirdzēties, atstarojoties sievietes bālajā sejā. Nodomāju, ka ar atpakaļ atglaustiem matiem viņa izskatās vēl skaistāka, bet arī bargāka. Viņa atgādināja modeles no tiem katalogiem, kurus saņēma mana sieva. Tie bija pilni ar gara auguma bagātām meitenēm, tērptām tvīdā un džinsos, kuras pozēja līdzās zirgiem vai pie lauku mājām ar mūra sienām. Modeles šajos katalogos nekad nesmaidīja.
– Man ir viens jautājums, – es sacīju. – Cik cilvēkus tu esi nogalinājusi? – Man gribējās to izteikt kā joku, lai ļautu Lilijai izvairīties no jautājuma, taču reizē gribējās uzzināt, vai viņa pati piekopj to, ko sludina.
– Uz to es neatbildēšu, – viņa sacīja. – Taču tikai tāpēc, ka mēs vēl pagaidām nepazīstam viens otru pietiekami labi. Taču apsolu tev, ka pēc tavas sievas nāves es tev izstāstīšu visu, ko tu vēlēsies zināt. Mums nebūs nekādu noslēpumu. Tieši pēc tā es ilgojos.
To sakot, viņas seja atmaiga, un es sajutos tā, it kā klusajā telpā novējotu seksa apsolījums. Mana glāze bija tukša.
– Vai tu esi domājusi par to, kā to izdarīt? – es jautāju.
– Jā, krietni daudz, – viņa noteica un atbīdīja vīna glāzi tālāk, tā ka tā atradās līdzās manai alus glāzei. – Mums ir liela priekšrocība, un šī priekšrocība esmu es. Es varu tev palīdzēt, un neviens neuzzinās, ka mēs kādreiz esam tikušies. Varu tev nodrošināt alibi, un, tā kā neviens nezinās, ka mēs viens otru pazīstam, policija