Mirandai bija neskaitāmas idejas saistībā ar Menas mājas iekārtošanu. Mums bibliotēkā bija senatnīgs kāršu galdiņš, un viņa bija pārklājusi to ar izgriezumiem no katalogiem un interneta izdrukām. Kamēr Miranda man pa vienai vien rādīja visas tās lietas, kas mājai bija absolūti nepieciešamas, centos nedomāt par viņu un Bredu Dagetu. Es visam piekritu: apsildāmajām grīdas flīzēm visās vannas istabās, divdesmit tūkstošus dolāru vērtajiem virtuves skapīšiem un iekštelpu viļņu baseinam. Piekrītot es smēlos spēku apziņā, ka viņa mirs un ka es būšu tas, kas to noorganizēs. Domāju par to nepārtraukti, apgrozīdams šo ideju prātā gluži kā briljantu, kas tiek aplūkots no visām iespējamajām perspektīvām, meklējot trūkumus un plīsumus, meklējot vainas apziņu vai nožēlu. Taču to neatrodot. Es atradu tikai aizvien spēcīgāku pārliecību par to, ka Miranda ir briesmone, kura man ir jāiznīcina.
Viņa atgriezās Menā ceturtdien, likdama man apsolīt, ka nedēļas nogalē es viņai pievienošos. Pirms aizbraukšanas viņa mani aizveda uz bibliotēku, lai nodemonstrētu vēl dažas lietas, ko vēlējās pasūtīt no katalogu kaudzes. Tad Miranda sameklēja attēlu savā mobilajā telefonā: gleznu, kas, viņasprāt, būšot ideāla ēdamistabai.
– Izmērs ir sešas reiz deviņas pēdas, – viņa sacīja. – Tā ideāli iederēsies pie dienvidu sienas.
Palūkojos uz mazītiņo attēlu. Man izskatījās, ka tur attēlota vīrieša galva ar degošām ausīm.
– Tas ir Meta Kristija pašportrets, – viņa sacīja. – Tas uz galvošanu būs labs ieguldījums. Paskaties pats, ja netici man. – Tad viņa nosauca smieklīgi lielu summu teikumā, kurā tika pieminēti arī vārdi “izdevīga cena”.
– Es par to padomāšu, – es teicu.
Viņa mazliet palēcās, īsti neatraudama kājas no zemes, un tad noskūpstīja mani.
– Paldies, paldies! – Viņa piespieda plaukstu pie manas bikšupriekšas un pārbrauca ar pirkstu pāri džinsu rāvējslēdzējam. Par spīti savam noskaņojumam, es sajutu erekciju.
– Kad tu atbrauksi uz Menu, es tev kārtīgi pateikšos, labi? – Miranda noteica pieklusinātā balsī.
Sajutu spēcīgu vēlēšanos pagriezt viņu otrādi un noguldīt uz kāršu galdiņa, tieši tāpat, kā to bija darījis Breds Dagets, taču man bija bail sevi nodot. Baidījos, ka varētu ietriekt viņu ar seju katalogos vai nosaukt par maitu un krāpnieci. Tāpēc pavēstīju Mirandai, ka es, visticamāk, nebraukšu uz Menu ātrāk par sestdienas vakaru. Viņa neizskatījās pārlieku vīlusies.
Kad Miranda bija sakravājusi mantas garai nedēļas nogalei, es pavadīju viņu uz garāžu, kur mēs turējām automašīnas. Iekrāvis bagāžu Mini Cooper, es viņai sacīju: – Ceru, ka Breds tev nesagādā nekādas raizes, ņemot vērā, cik daudz laika jums jāpavada kopā.
– Ko tu ar to gribi teikt?
– Viņš taču nav tev uzmācies, ko?
Miranda pagriezās un likās aizdomājusies. – Breds? Nē, viņš ir absolūts profesionālis. Kas ir? Vai tu esi greizsirdīgs? Viņa norunāja savu tekstu ideāli: tas bija pārsteiguma, pārdomu un nevērības sajaukums. Ja es nebūtu redzējis viņus kopā, tad nemūžam nenoticētu, ka starp manu sievu un manu būvuzņēmēju ir izveidojušās tamlīdzīgas attiecības. Pirmajos mūsu pazīšanās gados ar Mirandu es uzskatīju viņu par cilvēku, kurš brīvi pauž savas emocijas un nespēj melot. Kā es varēju tā kļūdīties?
Viņa apsēdās šofera sēdeklī un pa logu nosūtīja man gaisa skūpstu, lai pēc tam izbrauktu no garāžas. Mani pārņēma pārliecība, ka viss ir pareizi. Ar šiem nedaudzajiem vārdiem – noliedzot savas attiecības ar Bredu – viņa bija izdzēsusi jebkādas šaubas.
Lilija kavējās, un, kamēr lēni sūcu savu alu, mani pārņēma pārliecība, ka viņa neparādīsies. Sajutu vienlaikus atvieglojumu un vilšanos. Ja es vairs nekad nesatiktu Liliju, mana dzīve atkal kļūtu normāla. Vai es varēju godīgi apgalvot, ka arī bez viņas palīdzības un uzmundrinājuma nogalināšu sievu? Vai es vispār būšu gatavs mēģināt? Ja man tas izdotos, kas gan atturētu Liliju nodot mani policijai, pavēstot, ka es dzērumā esmu atzinies viņai vēlmē izdarīt slepkavību? Nē, ja Lilija neparādīsies, es izrunāšos ar sievu, pateikšu viņai, ka zinu par viņas dēku, un pieprasīšu šķiršanos. Tam sekotu nebeidzamas juridiskas klapatas un rituāla pazemošana, taču es izdzīvotu. Miranda atņemtu man daudz naudas, pat neskatoties uz laulību līgumu, taču es katrā laikā varētu nopelnīt vēl. Un Breds dabūtu to, ko bija pelnījis. Manu sievu.
Taču vilšanās, ko es sajutu, vientuļi sēžot Konkordas “Upmalas viesnīcā”, nu jau būdams pilnīgi pārliecināts, ka vairs nekad nesatikšu Liliju, cēlās no manas slepenās cerības, ka pa daļai mūsu tikšanās iemesls ir romantisks. Nebiju spējis atbrīvoties no domas par viņas bālo, skaisto seju un no sajūtas, ko radīja viņas slaidās rokas pieskāriens manējai. Varbūt dēka ar Liliju kļūtu par patieso atriebību, ko celt priekšā Mirandai un Bredam. Aci pret aci. Un es nevarēju nepamanīt, ka mūsu izraudzītā satikšanās vieta bija viesnīca. Sajutu visu šo tukšo gultu klātbūtni tieši virs bāra koka sijām.
Tāpat kā biju darījis visu nedēļu, sāku kā apsēsts atsaukt atmiņā nakts lidojumu uz Bostonu, kad tik piepeši uzradās sieviete, kura bija ar mieru man palīdzēt nogalināt manu sievu. Par spīti džinam, es šo vakaru atcerējos gluži labi. Patiesībā nevainojami – vārdu pa vārdam. Taču tas atgādināja mazliet nereāla sapņa atminēšanos. Nejutos pārliecināts, ka pilnībā varu uzticēties savai atmiņai, jo varbūt uz šī notikuma fona biju sācis projicēt savas alkas un cerības. Skaidrs, ka pēc ierašanās mājās biju centies sameklēt kādu informāciju par Liliju. Apmeklēju Vinslovas koledžas mājaslapu, sameklēju sadaļu, kurā bija apkopoti visi Vinslovas arhīva mērķi un sasniegumi. Te bija minēti divi vārdi. Oto Lemke, koledžas arhivārs, un Lilija Heivorda, arhivāre. Pie katra bija minēts telefona numurs, bet viņu kopīgā elektroniskā pasta adrese bija vienāda: [email protected]. Pārmeklēju tīmekli, meklējot vēl kaut ko par Liliju Heivordu, bet neatradu neko, kas liktos saistīts ar viņu. Izskatījās, ka viņa pieder pie tiem cilvēkiem, kuri neparādās tīmeklī. Un, pat ja viņa tajā parādītos, es šaubos, vai tas būtu man pavēstījis to, ko es patiesībā vēlējos zināt. Kāpēc lai svešiniece piekristu palīdzēt kādam nogalināt viņa sievu? Kāds viņai no tā labums?
Tikko biju izdzēris savu pinti, kad pamanīju viņu. Lilija lēnām nāca uz izliektā gaiteņa pusi, ielūkodamās durvīs, un es apgriezos uz ķebļa, lai pamātu viņai, aicinot ienākt bārā.
– Tu esi te, – viņa noteica, izskatīdamās pārsteigta.
– Tu arī esi te, – es atbildēju. – Iesim apsēsties pie kāda no tiem galdiņiem. Ko tu gribēsi?
Viņa palūdza glāzi baltvīna. Es pasūtīju viņai Sauvignon Blanc, paņēmu sev vēl vienu alu un aiznesu abas glāzes pie stūra galdiņa, kuru viņa bija izraudzījusies. Lilija izskatījās tāda pati, kādu es viņu atcerējos, tikai viņas garie, rudie mati bija saņemti vienkāršā copē. Kad novietoju uz galdiņa vīnu, viņa vilka nost pelēku vējjaku. Zem tā Lilija bija tērpusies smilškrāsas jakā un tumšzilā blūzē. Viņas vaigi bija piesārtuši no āra vēsuma.
Uz mirkli iestājās neveikls klusums. Mēs abi iedzērām pa malkam katrs no savas glāzes.
– Tas atgādina sliktu
