as debesîm
Prologs
Meitene dejoja.
Labā kāja, pas de chat. Labā kāja, petit jeté.
– Emma, vecmāmiņa tev uzdeva jautājumu.
– Hmm? – Kreisā kāja, pas de chat. Kreisā kāja, petit jeté. Vēl un vēlreiz pāri parketa grīdai, no viena saulstara līdz otram. Viņai patika vecmāmiņas māja, it īpaši mūzikas istaba, kur cauri vieglajiem aizkariem iespīdēja saule un kur bija pietiekoši daudz vietas, lai dejotu un dejotu.
– Emma, es teicu…
– Lai nu paliek, mīļā, – vecmāmiņa atbildēja savā klusajā, melodiskajā balsī. – Man patīk vērot, kā viņa dejo.
Labā kāja, pas de chat…
– Ja viņa trenētu pieklājību tikpat cītīgi kā dejošanu, viņa nebūtu izmesta jau no divām skolām.
Labâ kâja, petit jeté…
Vecmāmiņa iesmējās.
– Viņai ir tikai vienpadsmit gadu. Pietiekoši daudz laika apgūt labu uzvedību, kad viņa būs lielāka. Un tu visu laiku gribi iedabūt viņu tajās smalkajās skolās.
Kreisā kāja, pas de chat…
– Nē, nē, nē! – Emma piecirta kāju. Dziļa ieelpa. Sâc no sâkuma. Kreisā kāja, pas de chat. Kreisā kāja, petit jeté… Viņa sajuta telpā valdošo klusumu un pacēla galvu, domādama, ka būs palikusi viena. Taču vecmāmiņa vēl aizvien bija tepat, dziļajā dīvānā līdzās lielajām klavierēm, un vēroja viņu. Emma nopurinājās, izslēja muguru ļoti taisni un palūkojās pretī. Virs vecmāmiņas galvas karājās liela glezna, kurā bija redzams eikalipts saulrietā: vecmāmiņas mīļākā glezna. Emma īsti nesaprata, kā cilvēku var tā interesēt koks, taču viņai glezna patika tāpēc, ka tā patika vecmāmiņai.
– Man likās, ka tu būsi aizgājusi, – Emma beidzot noteica.
– Nē, es tevi vēroju. Tava māte aizgāja pirms desmit minūtēm. Domāju, ka viņa ir kopā ar vectētiņu dārzā. – Vecmāmiņa pasmaidīja. – Tev pilnīgi noteikti patīk dejot, vai ne? Emma spēja vienīgi pamāt. Viņa vēl nebija apguvusi vārdu, kas spētu izteikt to, ko viņa juta pret dejošanu. Tā nebija mīlestība: tas bija kas lielāks un nozīmīgāks.
Vecmāmiņa uzplāja pa dīvānu sev līdzās.
– Apsēdies uz mazu brītiņu. Pat primabalerīnai ir jāatpūšas.
Emmai nācās atzīt, ka viņai smeldz kāju muskuļi, taču tam nebija nozīmes. Viņa ilgojās pēc smeldzošiem muskuļiem un asiņainiem pirkstgaliem. Tie liecināja, ka viņa uzlabo savu sniegumu. Vecmāmiņa bija izturējusies ļoti laipni, visu šo laiku vērodama, tāpēc Emma šķērsoja istabu un apsēdās. Kaut kur mājas dziļumā skanēja mūzika: veca bigbenda dziesma, kas patika vectētiņam. Emmai nesalīdzināmi labāk patika vecmāmiņa nekā vectētiņš. Vectētiņš visu laiku runāja, it īpaši par savu dārzu. Emma zināja, ka viņas vecvecāki ir svarīgi cilvēki, kam pieder kaudzēm naudas, taču viņa tikpat kā neinteresējās par to, ko viņi darīja vai ir darījuši. Ar vecmāmiņu bija jautri, bet vectētiņš bija garlaicīgs, un tur vairs nebija, ko piebilst.
– Pastāsti man par savu dejošanu, – sacīja vecmāmiņa, saņemdama Emmas mazo rociņu savā mīkstajā plaukstā. – Vai tu kļūsi par balerīnu?
Emma pamāja.
– Mamma teica, ka tikpat kā neviena meitene nekļūstot par balerīnu un ka man vajadzētu darīt kaut ko citu katram gadījumam. Taču tad man neatliktu pietiekoši daudz laika dejošanai.
– Nu, es pazīstu tavu mammu visu mūžu. – Vecmāmiņa pasmaidīja, un viņas zilo acu kaktiņos parādījās krunciņas.
– Un ne vienmēr viņai ir taisnība.
Emma iesmējās, sajuzdamās patīkami nebēdnīga.
– Tomēr tev vajadzēs daudz strādāt, – vecmāmiņa piebilda.
Emma kļuva nopietna un izslēja zodu.
– Es jau to daru.
– Jā, jā, katrā ziņā dejošanai tu esi pievērsusies tik nopietni, ka tev tikpat kā neatliek laika nekam citam. Tai skaitā draugiem. – Vecmāmiņas sejā parādījās izteiksme, kuru Emma nespēja atšifrēt. Vai tās bija raizes? Vai kas cits? Kādu brīdi viņas sēdēja klusēdamas. Ārpusē rudens saule apspīdēja vēja pluinītos zarus. Taču iekšpusē bija ļoti mierīgi un silti.
– Vai zini, – vecmāmiņa sacīja, sakustēdamās uz dīvāna un saspiezdama ciešāk Emmas plaukstu, pirms to atlaist, – es gribētu tev kaut ko apsolīt.
– Ko tieši?
– Tas būs neliels stimuls.
Emma gaidīja, īsti nezinādama, ko šis vārds nozīmē.
– Ja tu kļūsi par balerīnu, es tev pasniegšu dāvanu. Ļoti vērtīgu dāvanu.
Emmai negribējās izturēties rupji, taču viņa nespēja izlikties sajūsmināta. Viņa pieklājīgi pasmaidīja un pateicās, kā to būtu vēlējusies māte.
Tas lika vecmāmiņai izplūst smieklos.
– Ak, mīļā, tas tevi nepavisam nesajūsmina, ko?
Emma papurināja galvu.
– Redzi, vecmāmiņ, ja es kļūšu par balerīnu, tad man jau būs viss, ko es vēlos.
Vecmāmiņa pamāja.
– Piepildījies sapnis.
– Jā.
– Tik un tā es turēšu savu solījumu, – vecmāmiņa sacīja.
– Tāpēc ka tev būs vajadzīgs kaut kas vēlākam laikam. Balerīnas nevar dejot mūžīgi.
Taču Emma jau bija aiztraukusies. Doma par sapņa piepildīšanos bija iesvēlusi viņas nervos un muskuļos izmisīgu enerģiju: viņai vajadzēja kustēties. Pas de chat. Petit jeté.
– Emma, – vecmāmiņa klusi noteica, – mēģini atcerēties, ka panākumi vēl nenozīmē visu. – Viņa izklausījās skumja, tāpēc Emma pat nepalūkojās apkārt.
Viņa tikai turpināja dejot.
Pirmā nodaļa
Bītijai Blakslendai bija sapņi. Lieli sapņi.
Tie nebija saraustītie un mulsinošie sapņi, kas pazib miegā. Nē, ar šiem sapņiem viņa sevi mierināja pirms gulētiešanas saliekamajā gultā vecāku vēsajā īres dzīvoklī. Spoži, ilgpilni sapņi. Dzīve starp modi un audumiem, un, bez šaubām, bagātībā. Dzīve, kurā nejaukā patiesība par viņas nejauko ģimeni izbalēs, sarausies un izgaisīs. Tas, par ko Bītija nekad netika sapņojusi, bija situācija, kurā viņa izrādītos stāvoklī no precētā mīļākā īsi pirms savas deviņpadsmitās dzimšanas dienas.
Visu februāri viņa izmisīgi skaitīja un pārskaitīja nedēļas, domās atgriezdamās pagātnē un cenzdamās salīdzināt datumus. Viņas kuņģis sarāvās no ēdiena smaržas, krūtis kļuva jutīgas, un, pienākot martam, Bītija beidzot bija sapratusi, ka viņā aug bērns – Henrija Makonela bērns.
