style="font-size:15px;"> Bītijas prātā sāka veidoties ideja, kuru viņa negribēja akceptēt. Henrija te nebija. Viņš droši vien gulēja uz Billija dīvāna un pēc tam visu dienu atradīsies darbā. Paies daudzas stundas, līdz viņš atgriezīsies. Bija pietiekoši daudz laika, lai aizbēgtu.
Lai kā viņš vārdos apzvērēja mīlestību meitai, viņš izturējās nežēlīgi arī pret Lūsiju. Viņš notērēja naudu, pirms vēl bija to nopelnījis, viņa dēļ Lūsijai vajadzēja ikdienā iztikt bez visnepieciešamākā, un tad viņš nopirka tai smieklīgas dāvanas. Un cik ilgi vajadzēs gaidīt, lai Lūsija viņu nokaitinātu pietiekoši, lai iesistu arī viņai, tāpat kā Bītijai? Būdams iedzēris, viņš nespēja sevi kontrolēt. Bītiju pārņēma paštaisns sašutums. Labākais, ko viņa varēja darīt meitas labā, bija nošķirt viņu no tēva. Lai arī Lūsija tēvu neprātīgi dievināja.
Bītija zināja, ka tas būs gandrīz neiespējami. Taču tikai gandrīz. Viņa atcerējās Koras padomu pirms visiem šiem gadiem, kad viņa devās prom no Glāzgovas: pasaulē ir divu veidu sievietes, Bītij, tās, kuras rīkojas pašas, un tās, kuras ļauj, lai citi visu izdara viņu vietā. Vai viņa bija ieklausījusies? Nē. Kora bija mēģinājusi viņu brīdināt par Henriju, taču Bītija bija apņēmusies kļūt par nepareizo sievieti: viņa bija apņēmusies pieļaut, lai citi visu izlemj viņas vietā.
Nu Bītija gaidīja rītausmu, ienirdama saraustītos sapņos un atkal iznirdama no tiem. Gaidīja, kad pienāks rīts, lai varētu doties pie kaimiņiem un pajautāt Dorisai par viņas māsīcu baltveļas šuvēju, par jaunas dzīves iespēju vietā, kur Henrijs nevarēs viņu atrast.
Pie brokastu galda Lūsija bija gražīga un neapmierināta un plānās biezputras vietā pieprasīja torti. Bītija viņai to iedeva, juzdamās pārāk nogurusi un norūpējusies, lai par to satrauktos. Lūsija ilgojās pēc tēva, itin kā nojaustu, ka viņš visu nakti nav bijis mājās, un justos satraukta par viņa prombūtni. Izskatījās, ka tas nebūs tik vienkārši.
Kad Bītija nokopa galdu, viņa sadzirdēja ritmiskus būkšķus, Dorisai izdauzot paklājus uz verandas mājas priekšā. Atstājusi ēdamrīkus izlietnē, Bītija noslaucīja rokas priekšautā un piesteidzās pie durvīm, lai atrautu tās vaļā.
– Dorisa? – Tā. Viņa bija iedarbinājusi notikumu ķēdi.
Dorisa ziņkārīgi pacēla galvu. Viņas vairs nebija sarunājušās kopš tās dienas, kad Lūsija bija mēģinājusi nozagt Dorisai statueti.
– Jā, dārgā?
Bītija nokremšļojās un centās runāt mierīgi.
– Vai jūs… lūdzu, negribētu atnākt uz tasi tējas?
Dorisa pasmaidīja.
– Labprāt. Man ir daži darbiņi, ko…
– Lūdzu, tagad, – Bītija sacīja. – Piedošanu. Tas nav atliekams.
Vecākā sieviete pamāja, pārmeta paklāju pāri koka margām un devās uz priekšu pa celiņu. Bītijas sirds strauji pukstēja, ielaižot Dorisu iekšā, un viņa centās to savaldīt. Šis bija tikai pirmais solis. Šodien vajadzēja izturēt vēl daudz vairāk.
– Nāciet uz virtuvi, – Bītija sacīja. – Baidos, ka tur vēl ir nekārtība pēc brokastīm. – Viņa izcēla Lūsiju no krēsliņa un mudināja bērnu iet spēlēties ar Henrieti savā istabā. Kad viņas bija palikušas divatā, Bītija iemeta peniju gāzes skaitītājā un uzlika uz plīts tējkannu.
– Vai viss ir kārtībā, dārgā? – Dorisa apjautājās, vēl aizvien piesardzīgi stāvēdama kājās.
– Lūdzu, apsēdieties, – Bītija sacīja. – Šķiet, šorīt es nespēju padomāt loģiski.
Dorisa apsēdās pie galda, palūkodamās apkārt. Bītija mēģināja paskatīties uz savu virtuvi ar Dorisas acīm. Nokvēpušās sienas, apgrieztās augļu kastes, kas kalpoja par sēdekļiem, tukšums visapkārt. Dorisas pašas virtuve bija nokrāsota zaļā krāsā, visos plauktos bija porcelāna kārbiņas cukuram, miltiem, garšvielām, rīsiem un pat cepumiem. Bītija iedomājās, vai Dorisai maz bijusi kāda nojausma par to, cik viņi ir nabadzīgi.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
