jāteic, – Dorisa sacīja, ielejot tēju, – nebiju domājusi, ka kādreiz ieraudzīšu tevi savā dzīvojamajā istabā.
– Man ļoti žēl, – Bītija sacīja. – Mēs ar vīru esam bijuši visai noslēgti. – Tā nebija patiesība. Henrijs bija labi pazīstams bāros. Jādomā, ka tieši tādēļ Mollija spēja viņu uzmeklēt.
– Tev nevajag man neko paskaidrot, – Dorisa noteica, apsēzdamās Bītijai līdzās uz dīvāna ar augsto atzveltni. – Man prieks, ka esi atnākusi. Jūtos ļoti vientuļa kopš vīra nāves. – Viņa ātri samirkšķināja acis un tad ar pūlēm pasmaidīja.
– Ceru, ka tu atnāksi vēl kādu reizi.
– Nu, tas ir viens no iemesliem, kāpēc vēlējos ar jums parunāt. Man gribētos sameklēt kādu darbu: varbūt uzkopšanā? Vai ēdiena gatavošanā? Man labi padodas šūšana, ja jums ir kas lāpāms.
Dorisa papurināja galvu.
– Ak, nē. Man patīk to visu darīt pašai. Tas mani notur formā. Un man arī īsti nav naudas, lai kādu algotu. Kopš Toma nāves man nākas taupīgi apieties ar to, kas man ir.
Tagad Lūsija lēnām apstaigāja istabu, apbrīnodama nieciņus uz visām virsmām. Bītija centās noslēpt savu vilšanos.
– Žēl, ka jūs nedzīvojat mazliet tālāk uz ziemeļiem. Mana māsīca Mārgareta Levinfordā ir baltveļas šuvēja, un viņai allaž ir vairāk darba, nekā viņa spēj padarīt. Viņa bieži ņem palīgos tādas jaunas sievietes kā tu.
– Levinfordā? Cik tālu tas ir?
– Piecdesmit jūdzes, mīļā. Par tālu, lai izbraukātu. Jo īpaši ar bērnu. – Viņas skatiens pievērsās Lūsijai, un viņa pasmaidīja. – Viņa ir burvīga, vai ne? Ar tik skaisti rudiem matiem.
– Viņa ir līdzīga tēvam. Viņš allaž bijis izskatīgs puisis. – Pieminot to, Bītija nobrīnījās, kur palikusi viņas aizraušanās ar Henriju. Laiki, kad viņa gaišo acu skatiens vien spēja likt Bītijas sirdij iepukstēties straujāk, bija sen pagājuši.
Bītija dzēra tēju, cik ātri vien varēja, gribēdama drīzāk atgriezties mājās, ja reiz Dorisa nevarēja viņai palīdzēt. Ja Henrijs uzzinās, viņa būs ķezā. Taču Dorisa bija uzsākusi nebeidzamu stāstu par savu vīru, par to, kā viņi iepazinušies, par trīsdesmit pieciem kopā pavadītajiem gadiem, par viņu sešiem bērniem, kuri dzīvoja dažādās Austrālijas malās. Visbeidzot viņa pārtrauca stāstījumu, lai piedāvātu vēl vienu tējas tasi.
– Nē, man nevajadzētu ilgāk kavēties, – Bītija sacīja.
– Man mājās ir daudz darāmā.
– Tev jāatnāk rīt atkal. Vai parīt. Ir tik jauki, ja ir sabiedrība.
Bītija centās izlocīties.
– Paldies, ka uzaicinājāt. Esmu pārliecināta, ka drīz atkal iegriezīšos.
Dorisa pavadīja viņas līdz durvīm un pietupās, lai atvadītos no Lūsijas. Bītija vēroja, kā Dorisa apliek rokas Lūsijai apkārt un tad parakņājas viņas kombinezonā. Kad Bītija jau grasījās iejaukties, Dorisa izņēma ārā no kombinezona kabatas nelielu stikla statueti ar peli.
– Domāju, ka tas nepieder tev, mazā, – viņa laipni noteica un piecēlās.
Bītijas sejā iekvēlojās kauns.
– Lūsij! Tu to nozagi! Kā tu varēji?
Lūsija likās samulsusi.
– Man tā patika.
– Man ļoti žēl, es…
– Tas nekas. Redzēju, kā viņa to paslēpj zem kleitas, un gribēju dot viņai iespēju nolikt to atpakaļ. – Dorisa pavēra savu laipno acu skatienu pret Lūsiju. – Nedrīkst ņemt citu cilvēku mantas. Jēzus vienmēr tevi vēro.
– Kas ir Jēzus?
Bītija pavilka Lūsiju aiz rokas.
– Mums jāiet…
– Ja tev kādreiz vajadzīgs kāds, kas pieskata bērnu, droši ved viņu šurp. Labprāt viņu izklaidēšu.
Bītija aizvilka Lūsiju mājās, nožēlodama, ka nav rīkojusies tā, kā licis Henrijs, nemēģinot dibināt kontaktus ar ārpasauli.
Viņi pārcieta ziemu, kurinādami kamīnu ar atkritumiem, gatavodami aizvien vājākus tējas uzlējumus, izlūgdamies Billijam atlikt īres maksājumus par mēnesi, lai arī tas viņiem lika vēl dziļāk ieslīgt parādos. Billijs allaž labprāt pagarināja maksājumu termiņu, un Bītija nezināja, vai tas ir tāpēc, ka viņš nespēj iztēloties, cik izmisīgā situācijā viņi atrodas, vai arī viņš priecājās par papildu kredīta procentiem. Visādi citādi viņš bija Henrija labākais draugs. Dažkārt vienīgā pārtika, ko viņa varēja atļauties, bija auzu pārslu biezputra, maize, piens un medus. Viņa ievēroja, ka drēbes kļūst vaļīgākas viduklī, lai arī Bītija vienmēr parūpējās par to, lai Lūsijai allaž būtu pietiekoši daudz ēdamā. Tā kā Henrijam bija darbs, viņi nevarēja lūgt pabalstus no valsts. Taču viņa nauda bija izbeigusies, vēl pirms viņš pie tās tika, un Henrijs nevarēja vai negribēja saskatīt tuvojošos katastrofu.
Citiem klājās vēl daudz grūtāk: kādu dienu Bītija bija atgriezusies no pastaigas ar Lūsiju un ieraudzījusi otrpus ceļam ģimeni – izdēdējušu sievieti ar pelēku seju, pāris raudošus mazuļus un iztrūcinātu vīrieti sēžam uz saviem netīrajiem matračiem ceļa malā. Viņi bija izlikti no mājām.
Vīrietis bija viņu uzlūkojis un uzrunājis piesmakušā balsī.
– Lūdzu? Vai jums nav nekā, ko mums iedot? Mani bērni šodien nav ēduši, un mums nav, kur palikt. – Bītija bija turpinājusi ceļu ar noliektu galvu. Ja viņai būtu, ko iedot, viņa to darītu. Taču viņa nebija turējusi rokās ne graša veselas četras dienas.
– Mums nekā nav, – viņš sauca tai pakaļ. – Pat mazāk par to.
Bītija iestūma Lūsiju iekšā un aizvēra durvis ar strauji pukstošu sirdi.
– Ko tie cilvēki tur darīja? – Lūsija jautāja. – Ko viņi iesāks, ja sāks līt?
Taču Bītija neatbildēja, novērsa viņas uzmanību ar rotaļu un mēģināja aizmirst redzēto un dzirdēto. Nākamajā rītā cilvēki bija pazuduši.
Ziemas aukstums žēlsirdīgi atkāpās, un Bītija centās noturēties, nesakot Henrijam, ka viņam jāatmet dzeršana un azartspēles, jo viņa pacietība kļuva aizvien plānāka un plānāka un viņš varēja tai uzkliegt vismazākā iemesla dēļ. Taču tuvojās Lūsijas ceturtā dzimšanas diena, un Bītija baiļojās, ka viņiem nebūs naudas dāvanai vai kaut cukura un olas tortei, tāpēc viņa vairs nespēja turēt mēli aiz zobiem.
Nakts bija lietaina, un lietus sišanās pret jumtu padarīja Bītiju nemierīgu. Griesti Lūsijas istabā tecēja, un ritmiskā pakšķēšana
