atkal un atkal atgriezās pie vēstules, un, kad vējš kļuva spēcīgāks un bija pietiekoši vēsi, lai iekurtu uguni, viņas bailes pieauga ģeometriskā progresijā. Mollija. Īru vilkusuns. Sieviete, kuru viņa nekad nebija satikusi un ar kuru izrādījās neatšķetināmi saistīta. Bītija bija aizvīlusi Mollijas vīru. Nu viņa atļāva sev tā domāt. Un kas notika ar vīru aizvīlējām?
Bītijai radās nojausma, ka viņa to drīz uzzinās.
Pulkstenis rādīja desmit, kad Bītija padevās. Pat ja Henrijs tagad atgrieztos mājās, viņš nebūtu pietiekoši skaidrā, lai ar viņu varētu aprunāties. Viņa uzvilka naktskreklu un iekāpa gultā. Vēja brāzmas periodiski sadrebināja logus, un Bītija gulēja nemierīgi, svaidīdamās starp saraustītiem sapņiem un baiļpilnām iedomām.
Agrā rītā, stundā, kad pasaule likās atrodamies vistālāk no saules, viņa sadzirdēja balsis.
Bītija pietrūkās sēdus, juzdama, kā miegs nozūd vienā mirklī. Tas bija Henrijs. Vai viņš jau bija redzējis vēstuli? Viņa piecēlās un pavēra durvis nelielā spraugā. Dzīvojamajā istabā bija ieslēgta gaisma un kūrās uguns. Viņi runāja kaut kādas blēņas par bagātu klientu, pārmija neķītrus jokus un skaļi smējās. Bītija sadzirdēja glāžu šķindoņu. Viņi dzēra. Bītija cerēja, ka alkoholu būs nopircis Billijs, jo Henrijam nebija tam naudas.
Bītija atgriezās gultā, atstādama durvis pusviru, lai varētu ieklausīties. Viņu sarunas brīžam kļuva skaļākas un brīžam klusākas. Tad atskanēja skaļa smieklu šalts, un pēc īsa brīža atvērās Lūsijas guļamistabas durvis. Viņi bija pamodinājuši bērnu.
Kamēr Bītija vilka mugurā rītakleitu, viņa sadzirdēja ārpusē Lūsijas miegaino balstiņu.
– Tēti?
– Mana mazā meitenīte! – Henrijs nošļupstēja. – Nāc šurp, dārgā. Nāc, sasveicinies ar tēvoci Billiju.
Bītijai uzmetās zosāda, iedomājoties par to, ka “tēvocis Billijs” varētu atrasties meitas tuvumā, un viņa izsteidzās ārā, lai pārķertu Lūsiju pie dzīvojamās istabas durvīm.
– Nāc, mīļā. Iesim atpakaļ gultiņā.
Henrijs nikni pablenza uz viņu.
– Neesmu viņu redzējis visu dienu. Ļauj man sasveicināties, sieviete.
Bītija iekoda mēlē, lai nepateiktu, ka tā ir Henrija paša vaina, jo viņš bija aizdzēries. Varbūt pat spēlējis kārtis.
Lūsija metās Henrija apskāvienos. Viņš to pacēla augšup un piespieda sev klāt.
– Ak, viņa ir tev tik līdzīga kā izlieta, – Billijs noteica.
– Kamēr nesmaida. Tad viņa kļūst līdzīga Bītijai.
Billijs paraudzījās uz Bītiju, neatraujot acis no viņas naktskrekla. Bītija savilka rītakleitu ciešāk pie kakla. Billijs ciniski pasmaidīja – patiesībā viņa nekad nebija to redzējusi smaidām citādi – un pastiepa uz viņas pusi tukšu viskija glāzi.
– Iedzersi?
– Pulkstenis ir viens naktī.
– Tas tev palīdzēs aizmigt.
Bītija neatbildēja. Viņas skatiens aizklīda līdz kamīna dzegai. Vēstule vēl aizvien nebija atvērta.
Henrijs nolika Lūsiju zemē un iejautājās:
– Vai tu nodziedāsi dziesmiņu tēvocim Billijam? To par putniņiem, kuru tu pati izgudroji? – Viņš pagriezās pret Billiju. – Viņa ir gudra meitene, Billij, tu nemaz neticēsi.
Bītija iejaucās.
– Viņai vajadzētu būt gultā, Henrij.
– Es gribu palikt nomodā kopā ar tēti.
Henrijs padevās.
– Tavai mammai ir taisnība. Man bija prieks tevi redzēt, maziņā. – Viņš viegli noglāstīja meitas matus. – Aiziet, gultiņā. Varēsi man padziedāt no rīta.
Bītija aizveda Lūsiju atpakaļ uz guļamistabu un nolika gulēt. Nu jau bērns bija pamodies un nemierīgs, un Bītija šaubījās, vai viņa varēs aizmigt.
– Aizver actiņas, – Bītija sacīja. – Uz čučumuižu. Satiksimies tur zem liela kastaņkoka. Mēs sarīkosim pikniku.
Lūsija pasmaidīja.
– Vai varam dabūt kūku?
– Jā, kūku ar ievārījumu pa vidu.
Mazā meitene notēloja, ka ēd milzu gabalu, tad pagriezās un aizvēra acis. Bītija viņu atstāja, klusītēm aizvērdama durvis, un tad nostājās uz dzīvojamās istabas sliekšņa. Tagad Henrijs likās nomākts, bet Billijs vai plīsa aiz smiekliem par kādu nekautrīgu joku. Bītija nogaidīja, lai viņš apklust, un tad pieklājīgi pasmaidīja.
– Vai esi saņēmis kādas ziņas no sava brāļa, Billij? Vai Korai jau piedzimis mazais?
– Jā, jā, Tedijs kļuvis par lepnu tēvu. Viņi nosauca mazo puiku par Frenku. Pārcēlušies uz Edinburgu un nopirkuši māju ar dārzu. Ģimenes svētlaime.
Bītijai nācās grūti apspiest skaudību.
– Pasveicini viņus no manis, labi? – Viņa pievērsās Henrijam. – Un, Henrij, tev ir pienākusi vēstule. – Viņa pamāja uz kamīna dzegas pusi. – Varētu būt svarīga. Es eju gulēt.
Bītija pagriezās ar strauji pukstošu sirdi un devās atpakaļ uz savu istabu. Atstāja durvīs spraugu un paraudzījās laukā. Ilgstošs klusums. Henrijs lasīja vēstuli.
– Kas vainas, Makonel? Sliktas ziņas?
– Tas nav nekas, – Henrijs ātri noteica. Bītija redzēja, kā viņš šķērso istabu un pieiet pie kamīna. Viņš gatavojās sadedzināt vēstuli. – Gatavās blēņas. Vēl vienu glāzi?
Bītija apgūlās gultā un aizvēra acis. Viņš to sadedzināja. Tas nozīmēja, ka viņš to nevēlas. Tas nozīmēja, ka viss ir kārtībā. Vai ne? Miegs nenāca. Pēc pusstundas Billijs aizcirta ārdurvis un Henrijs ieslīdēja gultā viņai līdzās, cenzdamies viņu nepamodināt.
Bītija pagriezās pret viņu.
– Henrij, tā vēstule…
– Nejautā.
– Bet ko viņa grib? Ko…
– Es teicu, nejautā! – viņš nokliedzās, un apkārtējā klusumā kliedziens bija tik skaļš, ka Bītijas ķermenis pārsteigumā nodrebēja.
Viņa pavēra muti, lai kaut ko teiktu, lai lūgtu kādu mierinājumu, taču nevēlējās, lai viņš iekliegtos atkal. Viņš bija vēstuli sadedzinājis. Viņš gribēja to aizmirst. Ar to vajadzēja pietikt.
Dažkārt
