tu izklausies pēc anglietes. Mums vajadzēs tevi atbrīvot no tā akcenta.
Sadzirdēju soļus uz kāpņu paklāja. Mamma nāca mani glābt. Viņa iesteidzās virtuvē, izskatīdamās savaldīgāka un spožāka par jebkuru citu cilvēku pēc drēbju gludināšanas.
Ieraugot tēvoci Maiku, viņas ķermenis saspringa.
Šajā brīdī es sāku nojaust, ka viņa man nav pateikusi visu.
– Maik, – viņa noteica.
– Lūize, – viņš atbildēja.
– Es tev lūdzu dot Emmai laiku.
– Laiku? Es esmu viņas tēvocis. Gribēju atnākt un palūkoties, kā viņa jūtas.
– Nemelo. Es zinu, kāpēc tu te esi.
– Kādam tas ir jāpasaka. Tu acīmredzot neesi to izdarījusi.
– Tu esi patmīlīgs muļķis. Mana meita nupat ir pārcietusi divas operācijas un uzzinājusi, ka vairs nekad nevarēs dejot. Pārējais var pagaidīt.
Tēvocis Maiks iespurdzās.
– Neizliecies, ka tu viņu pasargā, Lūize. Tu esi tikpat ziņkārīga kā es.
Vēroju šo vārdu apmaiņu pieaugošā samulsumā.
– Vai kāds var man pateikt, kas te notiek? – apjautājos ar sausu rīkli.
Mamma pagriezās pret mani un ar grūtībām pasmaidīja.
– Viss kārtībā, varam aprunāties par to vēlāk.
– Nesaprotu, kāpēc mums vajadzētu gaidīt līdz vēlākam laikam, – tēvocis Maiks sacīja. – Mēs esam gaidījuši jau gadiem ilgi.
Es paraustīju plecus.
– Tagad mani moka ziņkārība. Es gribu uzzināt.
Mamma paraudzījās uz tēvoci Maiku. Viņas nāsis viegli iedrebējās: tā bija zīme, ka viņa cenšas savaldīt emocijas.
– Mēs padzersim tēju dārzā. Tas ir jāizdara pienācīgā veidā.
Bez šaubām, es nojautu, ka tam ir kāds sakars ar vecmāmiņas īpašumiem. Mamma un tēvocis Maiks tā arī nebija atguvušies no šoka par to, ka viņiem nekas nav atstāts. Vai viņa būtu kaut ko atstājusi man? Nebija nekāds noslēpums, ka viņa mani dievināja. Starp mums allaž bija valdījusi īpaša saprašanās. Dažreiz es pat prātoju, vai tikai mana māte nejūtas greizsirdīga par manām attiecībām ar vecmāmiņu: viņas bija tik asas viena pret otru. Jutos ieintriģēta, bet ne sajūsmināta, iedomājoties par mantojumu. Vienīgais, ko vēlējos, bija atkal dejot. Un varbūt arī atgūt Džošu, taču tikai tad, ja viņš mani nekrāptu. Materiālās vērtības man nekad nebija likušās pārāk svarīgas.
Bija vēlīna pēcpusdiena. Tālumā dūca zāles pļāvējs, un gaisā valdīja svaigi pļautas zāles smarža. Saulei pārvietojoties debesīs, parādījās vakara priekšnojauta, un manā ceļgalā sāka pulsēt trulas sāpes. Gaidīju mammu un tēvoci Maiku, kuri droši vien ķīvējās, kamēr mamma piepildīja tējkannu un salika uz paplātes tases. Tas izskaidrotu, kāpēc tēja jāgaida tik ilgi. Atzvilu savā krēslā un izstiepu uz priekšu savainoto kāju. Virs galvas aizspurdza putnu bars, neskaidras melnas aprises. Nez kāda iemesla dēļ vakars allaž uzvēdīja nožēlojamas, bezcerīgas izjūtas. Es ilgojos pēc Londonas, pēc Džoša, pēc mēģinājumu zāles. Nenācās grūti atradināties no pretsāpju zālēm un miegazāļu tabletēm, bet no visa pārējā – no tā, kas tik daudzus gadus bija atradies manas laimes pamatā, atradināties bija neiespējami. Mani pārņēma skumjas, un man nebija iespēju tās nekādi izpaust. Allaž biju sevi izteikusi ar ķermeņa kustībām. Visu savu pieauguša cilvēka dzīvi, ja ne vēl agrāk. Biju ievadījusi visas savas spēcīgākās izjūtas muskuļos un dzīslās un tad tās izdejojusi. Nu man bija atlikušas vienīgi asaras, un tās mani garlaikoja līdz nelabumam.
Pacēlu galvu un ieraudzīju tuvojamies mammu un tēvoci Maiku. Vai mantrausīgais spīdums viņu acīs bija tikai mana iedoma? Viņi bija neprātīgi. Nekāds naudas daudzums nespēs atdot atpakaļ manu laimi: apdrošināšanas maksājums to jau bija pierādījis.
Ar izkoptu pieklājību, kas noslēpa viņu saspringumu, abi iekārtojās pie kaļamās dzelzs galdiņa, man abās pusēs. Mamma ielēja tēju sev un man: tēvocis Maiks apmierinājās ar alu. Sekoja saviesīga papļāpāšana. Es to vēroju gluži kā no attāluma. Tad es beidzot iejautājos:
– Cik?
Mamma un tēvocis Maiks pārmija skatienus.
– Nesaprotu, kāpēc jūs man to nevarējāt pateikt jau agrāk, – es sacīju.
– Mēs nezinām, cik, – mamma izgrūda. – Tur tas joks. Hibērda kungs teica…
– Mēs tev nevarējām pateikt, tāpēc ka tava omīte Bītija bija iekļāvusi testamentā muļķīgu noteikumu.
– Viņa pastāvēja uz to, mīļā, ka tev jāatgriežas Austrālijā, pirms tu kaut ko saņemsi. Vai kaut vai uzzināsi par mantojumu. – Mamma enerģiski maisīja savu tēju. – Tas bija domāts kā dāvana pēc tavas… aiziešanas pensijā.
Manī atdzīvojās atmiņas. Kā es sēdēju kopā ar vecmāmiņu viņas lielās mājas mūzikas istabā Pointpaiperā. Balerīnas nedejo mūžīgi. Visi nervi manā ķermenī sacēlās sašutumā.
– Es neeju pensijā, – nikni noteicu. – Un es negribu neko saņemt no vecmāmiņas. Tas šā vai tā būs kaut kas mazs. Viņa atdeva naudu labdarībai, un jums abiem nāksies ar to samierināties. Es nebūšu nekāda mantiniece. Man kļūs labāk, un es atgriezīšos Londonā, lai turpinātu dejot.
Manai tirādei sekoja klusums. Tēvocis Maikls sastinga ar alus skārdeni pusceļā uz lūpām. Ja vien es to fiziski spētu, tad mestos projām. Tagad atlika vienīgi uzmanīgi piecelties no krēsla un aizklibot.
– Nāc atpakaļ, Emma, – mamma sacīja.
– Lai viņa nomierinās, Lūize, – tēvocis Maiks noteica.
– Mums tiešām vajadzētu par to parunāt, – mamma uzsauca.
Taču es nepagriezos un neatskatījos. Ja es to izdarītu, viņi būtu ieraudzījuši manas asaras.
Ieslēdzos savā istabā. It kā man atkal būtu četrpadsmit gadu. Nenokāpu lejā, izdzirdot tēta automašīnu piebraucam pie mājas, un arī ne tad, kad sajutu ķiploku smaržu, un pat ne tad, kad mamma pieklauvēja pie durvīm un uzsauca:
– Vai tu ēdīsi?
Mana klusēšana lika viņai doties projām.
Vakars pārvērtās naktī, un es sēdēju uz gultas pie puspavērta loga, ieklausīdamās cikāžu sisināšanā, no šosejas skanošajā tālīnajā riepu švīkstoņā un pie strauta paralēli ielai augošo milzīgo lauru koku lapu čaboņā. Aizvien tumšāks un vēsāks. Es neieslēdzu gaismu. Tā vien likās,
