uz Spāniju, un es ne reizes nebiju viņus satikusi. – Vai viss kārtībā?
– Jā. Jā. – Viņš atkal palūkojās apkārt. Džošs par kaut ko nervozēja, tas nu bija skaidrs. – Viņi visi uz nedēļu ieradīsies Parīzē. Oktobra beigās. Mana mamma, tētis, māsa. Viņi grib, lai mēs visi tur satiktos.
– Lieliski, es… – Manas domas pievērsās darba grafikam. Sasodīts, kur bija Adelaide, mana privātsekretāre, kad man viņu vajadzēja? Ko es darīšu oktobrī? Vai “Žizele” būs beigusies? Un te bija Džošs, kurš man lūdza iepazīties ar viņa ģimeni. Tā bija nepārprotama zīme, ka viņš apsver kaut ko nopietnāku. Nedēļa Parīzē kopā ar viņu būtu lieliska ideja. Mēs nekad nebijām kopā nekur braukuši. Es vienmēr izrādījos pārāk aizņemta. Un tad es apķēros: atlase Ziemassvētkiem. Es nevarēju to palaist garām.
– Vai mums obligāti jābrauc uz visu nedēļu?
Viņa sejā parādījās aizkaitinājums.
– Vairumam cilvēku ir brīvdienas, Emma. Tas nav neiedomājami.
– Tas ir sarežģīti. Man ir līgums. Man vajadzēs būt drošai, ka pēc tā beigām mani gaidīs nākamais līgums. Šajā darbā…
– Tu vari paņemt pārtraukumu. Jā, es zinu, tu man to jau esi teikusi. Taču tev ir vajadzīgs pārtraukums, un man tevi jāiepazīstina ar savu ģimeni.
– Jāiepazīstina? Kāpēc?
– Tāpēc, ka viņi ir mana ģimene.
– Tu neesi iepazinies ar manējo.
– Viņi dzīvo Austrālijā. Un es varu tev apsolīt: ja viņi atrastos tepat pāri Lamanšam tikai nedēļas garumā, es papūlētos ar viņiem iepazīties.
– Paklau, Džoš, nedusmojies. Es pajautāšu Adelaidei:
mans grafiks ir pie viņas. Ja tu man pateiksi datumus, es…
Man par pārsteigumu, Džošs piecēlās, savilcis rokas dūrēs. Cilvēki pie blakus galdiņiem strauji pacēla skatienu; viņš saprata, ka piesaista uzmanību, un atkal apsēdās. Pieliecās uz priekšu un, acīmredzami valdīdams dusmas, noteica:
– Tā tas nevar turpināties.
Taču nu es sāku just aizkaitinājumu. Viņš pārspīlēja.
– Manuprāt, ir pietiekoši saprātīgi pieļaut, ka man ir jāieskatās grafikā, lai kaut ko apsolītu.
– Pirms kaut ko apsolītu man?
Es papurināju galvu.
– Ko tu man prasi? – Jutos tā, it kā mēs spēlētu kādu spēli un es nezinātu noteikumus. Džošam bija tik neraksturīgi izturēties nesaprātīgi, ka es sāku nojaust kādus apslēptus motīvus. Varētu padomāt, ka viņš vēlas uzvelt man vainu. – Ko tas viss nozīmē?
– Vai tu zini, ko es gribu no dzīves, Emma? – viņš noprasīja.
– Protams. Tu gribi… lai tev veiktos darbā un.. – Es apklusu. Vai es tiešām zināju, ko viņš grib no dzīves?
– Laulību? – viņš ieteicās. – Ģimeni?
– Tu nekad neesi to pieminējis.
Viņš skumji izelpoja.
– Esmu. Tu tikai neklausījies. – Džošs ielūkojās man cieši acīs un noteica: – Vai tu arī to gribi?
– Varbūt. Kādu dienu.
– Drīz tev apritēs trīsdesmit divi gadi.
– Man ir pietiekoši daudz laika. – Ko nozīmēja tā žņaudzošā sajūta krūtīs? – Vispirms man vēl ir daudz kas jānodejo.
Džošs izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, dziļi ievilka elpu un tad sacīja:
– Piedod. No šīm attiecībām nekas nesanāks. Es gribu tās izbeigt.
Mani ķēra zibens spēriens, un pasaule ieguva asus stūrus. Vakuums, ilgāks klusums. Man bija bail atvērt muti, lai nepateiktu ko nepareizu. Nekas nesanāks? Manuprāt, viss sanāca lieliski. Un, pieķērusies šim vārdam, es noteicu:
– Lieliski.
Džošs piešķieba galvu, un viņa sejā uz mirkli pavīdēja dusmas. Viņam likās, ka man vienalga. Tomēr man nebija vienalga. Es klusēju tāpēc, ka biju šokā. Cilvēki allaž mani pārprata: es nezināju, kā pareizi izteikties.
Džošs, atkal atguvis lietišķību, izlaida garas un nepatīkamas atvadas. Viņš paņēma savas atslēgas un telefonu un piecēlās.
– Es izvākšos. Šovakar noīrēšu istabu Bērklijas viesnīcā un rīt, kamēr tu būsi studijā, iegriezīšos dzīvoklī, lai paņemtu savas mantas. – Viņš gribēja pieskarties maniem matiem, taču es atrāvos. – Man ļoti žēl, Emma, – viņš klusi noteica tajā maigajā balsī, kuru es biju iemīlējusi. – Patiešām. Taču tu neesi tāda meitene, kāda man vajadzīga.
Man gribējās kliegt. Apgāzt galdiņu. Iespert viņam tik spēcīgi pa kājstarpi, lai viņa seja kļūtu zila. Taču es nedarīju neko no tā visa. Es biju pārāk labi pazīstama: es biju Emma Blakslenda–Hantere, Londonas baleta primabalerīna. “Blakslendas vilnas” impērijas īpašnieces mazmeita. Nesu uz saviem pleciem ģimenes reputāciju.
Džošs aizgāja. Es nogaidīju piecas minūtes un arī aizgāju, nepievērsdama uzmanību ziņkārīgajiem skatieniem, kas man sekoja.
Atteicos noticēt tam, ka Džošs neatgriezīsies. Protams, nākamajā dienā kamēr es biju mēģinājumā viņš savāca savas drēbes, tualetes piederumus un kompaktdiskus, taču viņš nepaņēma no terases podus ar istabas augiem, par kuriem bija tik maigi rūpējies. Jutos pārliecināta, ka viņš atgriezīsies, tāpēc nezvanīju. Gaidīju, kad viņš piezvanīs man. Viņš bija man parādā atvainošanos. Turklāt labi lielu.
Vasara turpinājās. Es ilgojos pēc ziemas tumsas. Taču tā vietā dienas kļuva aizvien garākas, spožajai gaismai iespīdot manā nedrošajā sirdī. Karstums tikai pastiprināja manu grūtsirdību. Vismaz Sidnejā mājas bija celtas tā, lai karstums netraucētu, lai gaiss nomainītos. Šeit ikviena ēka likās paredzēta tam, lai notvertu smacīgo siltumu.
Tā kā tukšums un karstums bija vienīgais, kas gaidīja mani mājās, es aizkavējos mēģinājumu zālē aizvien ilgāk un ilgāk. Ideāls veids, kā aizmirst par Džošu un pārstāt cerēt uz viņa atgriešanos, bija mesties darbā. Septembrī paredzētās “Žizeles” pirmizrādes mēģinājumi ritēja pilnā sparā, un kopš brīža, kad ierados zālē, līdz pat aiziešanas brīdim es tikpat kā nedomāju par viņu. Tomēr skumjas neatkāpās, gaidīdamas, kad es pārģērbšos savās ikdienas drēbēs un atbrīvošu garos matus no ciešā mezgla. Tukšums. Nebija Džoša, ar kuru aiziet vakariņās. Nebija Džoša, pie kura atgriezties mājās.
Pirmajās divās nedēļās katru vakaru es pavadīju, staigādama no vienas pilsētas malas līdz otrai.
