ar Bītiju Korai bija tik nesvarīga? Ne reizes kopš Bītijas atzīšanās, ka viņa ir stāvoklī, Kora nebija jautājusi, kā viņai klājas un vai Kora nevarētu palīdzēt. Tā vien likās, ka viņa aizmirsusi Bītijas kļūmīgo stāvokli. Tikpat ātri, cik aizmirsusi arī pašu Bītiju.
Bītija gaidīja. Viņa gaidīja Henriju. Viņa gaidīja, kad vecāki pamanīs, ka viņai nav darba. Viņa gaidīja, kad vēders kļūs tik liels, ka kleitas to vairs nenoslēps. Viņa gaidīja sekas.
Un tad kādu rītu tās pienāca.
Bītija atradās vannas istabā un kāpa ārā no vannas ar tās atlupušo emalju un sarūsējušajiem krāniem. Iekšā ienāca māte.
Protams, viņa to darīja tīšām. Acīmredzot viņai nedeva mieru aizdomas, un viņa zināja, ka Bītija ir vannas istabā. Durvju aizbīdnis nedarbojās jau mēnešiem ilgi, taču visi iedzīvotāji, kas izmantoja vannas istabu, bija iemanījušies atstāt aiz durvīm čības: tas bija signāls, ka telpa ir aizņemta.
Bītija noelsās un pasniedzās pēc dvieļa. Viņa bija kaila un nespēja noslēpt savu piebriedušo vēderu. Māte aizvēra aiz sevis durvis, pienāca klāt un norāva dvieli. Tad viņa saķēra Bītijas rokas savējās un tās izpleta.
– Mammu…
Mātes skatiens pārbrauca pāri Bītijas ķermenim no kakla līdz stilbiem, tad viņa palaida vaļā meitas rokas un beidzot ieskatījās viņai sejā.
– Mammu, man ļoti žēl, – Bītija noteica, taču nesaskatīja mātes sejā nekādu līdzjūtību. Tikai paniku.
– Tev jāiet projām.
– Nē! Mammu, nedzen mani projām.
– Tavs tēvs nedrīkst to uzzināt. Kāds kauns! Kāds kauns. – Mātes rokas nodrebēja kā sagūstīti putni. – Ģērbies. Ej.
Bītija piespieda sev klāt dvieli un juta, kā sirds iespriežas kaklā.
– Man nav, kurp iet.
– Man vienalga! – Mātes balss kļuva spiedzīga. – Tavs tēvs nomirs aiz kauna. Viņš nemūžam nedabūs kārtīgu darbu, ja kļūs zināms, ka viņa meita ir… ir… – Māte nespēja atrast vārdus un apmierinājās ar skaļu noklepošanos.
– Bet es…
Bītijas iebildumus apklusināja asa pļauka uz vaiga. Viņa nolūkojās uz māti, kuras skatiens bija kļuvis mežonīgs.
– Mammu? – Asaras viņas acīs. Bītija mēģināja satvert mātes rokas, taču māte tās strauji atrāva.
– Nē, – viņa sacīja. – Liec mani mierā. Man jau tāpat ir pietiekoši smagi.
Šajā brīdī Bītija atcerējās kādu rītu, kad māte bija sukājusi viņas matus pirms iešanas uz skolu. Viņa atcerējās sniegu aiz loga, mātes siltās rokas un trīcošo balsi, kurā viņa dziedāja senu skotu tautasdziesmu. Atmiņas tik ļoti kontrastēja ar šo brīdi, ka Bītijas kuņģis nelabumā sažņaudzās. – Tu nedrīksti tā rīkoties, – viņa nočukstēja. – Es esmu jūsu meita.
– Nē, – māte drūmi noteica. – Neesi vis. Mums nav meitas.
Ārā uz ielas gaiss bija biezs un eļļains. Bītija bija saģērbusies un nesa somiņu, kuru māte bija tai nometusi uz kāpnēm. Tas bija vienīgais, ko viņa nesa savās rokās, steidzoties projām no īres nama. Nogājusi dažus kvartālus, viņa apstājās. Bītijas sirds nodrebēja, prātojot, pa kuru ceļu nogriezties. Uz Henrija darbu, lai viņam lūgtos? Uz vecmāmiņas māju Tanohsaidā ar tās purvam līdzīgo dārzu, kurā auga vairāk sūnu nekā zāles? Vai uz vissiltāko un sausāko sānieliņu, ko vien iespējams sameklēt, lai sagatavotos galam? Viņa tā nostāvēja vairākas minūtes un sajuta pasauli griežamies un sevi pašu cenšamies uz tās noturēties.
Bija tikai viens cilvēks, kurš varētu zināt, kas darāms.
Kora.
Bītija nekad nebija apmeklējusi Koras māju, lai arī zināja, kur tā atrodas. Henrijs bija to parādījis kādu vakaru, pavadīdams viņu mājup. Tā bija meduskrāsas smilšakmens māja Vudlendas terasē. Koras tēvs bija kuģniecības magnāts, un viņam piederēja arī lauku īpašums. Bītija centās nedomāt, kā tas ir, ja cilvēkiem pieder divas mājas viena mazmazītiņa, saspiesta dzīvokļa vietā. Kā tas ir, ja tev ir tēvs, kurš par tevi rūpējas.
Nonākot galā, Bītija smagi elpoja un apstājās plato kāpņu apakšā, lai atvilktu elpu. Viņa pat nebija apjautusi, ka skrien. Rīta saule bija izlauzusies cauri mākoņiem, liekot izgarot no ceļa vakarnakts lietum. Parkā putni dziedāja pilnā balsī. Bītija nogaidīja, lai sirds norimstas, noslaucīja savu asarām slacīto seju un tad devās augšā un piezvanīja.
Smagās durvis pavērās. Uz viņu noraudzījās augstprātīga seja cakainā baltā aubītē.
– Jā, meitenīt? – jautāja vecā sieviete.
– Vai varu satikt Koru?
Sieviete – Bītija pieņēma, ka viņa ir mājkalpotāja, – sarauca uzacis.
– Kas tu būtu?
– Mani sauc Bītija, esmu viņas draudzene. Lūdzu, man ar viņu jāaprunājas uz dažām minūtēm.
– Pagaidi tepat, – sacīja mājkalpotāja un aizvēra durvis.
Laiks gāja. Likās, ka aizritējušas vairākas stundas, taču tās droši vien bija tikai desmit minūtes. Satiksmes saceltās skaņas tālumā: diena, kas bija sākusies normāli visiem citiem. Bītija jau sāka domāt, ka par viņu būs aizmirsuši. Tad durvis atkal atvērās, un tajās stāvēja Kora.
– Ak kungs, Bītija Blakslenda. Ir tikai deviņi no rīta.
– Piedod. Ceru, ka nebūšu tevi pamodinājusi. Es tikai nezināju, kurp citur lai iet.
– Nav svarīgi. Tu izskaties briesmīgi. Vai esi ēdusi? Varu tev pagatavot tēju.
– Es… – Bītija ievilka dziļu, saraustītu elpu, lai neapraudātos. – Labprāt iedzeršu tēju.
– Nu tad nāc iekšā. Uzmanies, tur ir neliels pakāpiens. Tu nemaz neesi krāsojusies. Tu izskaties bāla kā nāve. Vai gribi, lai sameklēju tev lūpu krāsu? – Kora vidžināja, vedot Bītiju cauri plašajam vestibilam uz dzīvojamo istabu ar parketa grīdu un logiem, kas aizņēma visu sienu. – Tā, apsēdies. Atnesīšu tev tēju, un tad tu man varēsi izstāstīt, kas noticis.
Bītija gaidīja klusajā, saulainajā istabā, nervozi sažņaugdama rokas. Viņai radās sajūta, it kā viņa sēdētu ārpus sava ķermeņa, vērojot no attāluma. Tas taču nevarēja notikt īstenībā. Viņa jutās tik jauna, nolūkodamās uz savām bālajām, tievajām roku locītavām. Tās bija bērna locītavas. Kora atgriezās ar tējas paplāti, smēķēdama cigareti. Viņa apsēdās uz ielēja Bītijai tēju. Stipru, melnu.
Bītija iedzēra malku un apdedzināja mēli.
– Kas
