un bija Henrija priekšnieks.
Kora līdzjūtīgi papurināja galvu.
– Nē, Henrijam nav iekšā. Taču Billijs ir paša nelabā sēkla. Es būšu priecīga, redzot viņu aizejam.
Bītija ar pūlēm pasmaidīja.
– Tedijam viņa pietrūks. Viņš jutīsies vientuļš.
– Gan Tedijs to pārdzīvos, – Kora nomurrāja, izteiksmīgi ieplezdama acis. – Es par to parūpēšos.
Bītija nespēja viņu uzlūkot. Kāpēc tieši viņa, nevis Kora bija kļuvusi grūta? Netaisnība nedeva mieru, un piepeši Bītija juta, ka viņai jātiek prom no Koras ar viņas ideāli plakanajām krūtīm un vēderu. Viņa pagriezās un sāka steigties projām ar noliektu galvu, pagrūzdama malā cilvēkus. Kora valdonīgi viņai uzsauca, nebūdama radusi, ka Bītija viņai neklausa, taču viņa nepievērsa uzmanību Koras balsij un visām pārējām balsīm, smiekliem, nomācošajam pūlim.
Tad viņš to satvēra aiz rokas.
– Bītij?
– Henrij! – Viņas balsī skanēja atvieglojums un bailes.
– Kas noticis? Tu esi pavisam bāla.
– Es esmu… – Viņa saņēmās. – Man ar tevi jārunā. Tūlīt pat.
– Tu jau runā ar mani.
– Par kaut ko svarīgu. – Viņa tramīgi palūkojās apkārt.
– Netraucēti.
Henrijs sarauca uzacis izteiksmē, kuru Bītija ļoti labi pazina. Viņa mīlēja Henrija nopietno seju, viņa gudrās acis. Mīlēja tik ļoti, ka tas darīja sāpes. Viņa mēģināja cerēt. Gan viņš zinās, ko iesākt. Gan viņš palīdzēs.
– Nu labi, – viņš noteica un viegli saņēma meiteni aiz rokas. Viņi devās uz dibenistabu, un Henrijs pavēra durvis, ieraugot gultā kādu citu pa pusei izģērbtu pāri. Klusītēm nolamādamies, viņš atkal aizvēra durvis.
– Ārpusē, – Henrijs noteica, neatlaizdams Bītijas roku.
Tagad viņš to veda cauri pūlim un lejā pa kāpnēm. Viņa ciešais tvēriens bija iedrošinošs, un Bītija sāka sajust savādu mieru, itin kā tas viss notiktu sapnī. Naksnīgais gaiss bija salīdzinoši vēss, un viņa nebija paņēmusi mēteli. Bija sajūtama lietus tuvošanās un spēcīgā smaka, kas nāca no autobusu izplūdes gāzēm Duglasstrītā.
– Kas īsti noticis? – Henrijs jautāja. Viņš paraudzījās lejup uz Bītiju ar savām mierīgajām, pelēkajām acīm, un viņa izgaršoja šo mirkli. Viņa bija neprātīgi iemīlējusies Henrijā: gan mīlestība visu atrisinās. Tad uzpūta vēss vējiņš un atgādināja, ka viņai ir kailas rokas un pilns klēpis.
– Henrij, es esmu stāvoklī.
Viņš sastinga. Kā statuja. Pat tumsā Bītija redzēja, kā viņa acu zīlītes sašaurinās. Pirmoreiz kopš abu iepazīšanās viņš izskatījās nedrošs. Pagāja sekunde, vēl viena un vēl viena, un Bītijas sapņainā pārliecība nozuda. Henrijs nekustējās un neteica ne vārda. Viņa juta, kā acīs iedzeļ asaras, un pēc tam tās sāka ritēt pār vaigiem, sagādājot siltu atvieglojumu.
– Ak, Bītij, – Henrijs beidzot noteica tik maigi un klusi, ka Bītija nobijās.
– Piedod man, – viņa teica. – Piedod. – It kā tā būtu tikai un vienīgi viņas vaina, it kā viņai piemistu kas slikts un kļūmīgs, kas būtu tai licis ieņemt bērnu. It kā viņam tur vispār nebūtu nekādas teikšanas.
– Nē, nē. Piedod man, – viņš sacīja. – Es nevaru… – Viņš pielieca galvu un paberzēja degunu. Tad atkal saņēmās un ieskatījās viņai acīs. – Mana mīļā, es esmu precējies ar citu.
Tu to zini.
Bītijai asinis sastinga dzīslās.
– Bet… un kā tad es?
– Mollija ir mana sieva. Nav tik viegli…
– Ak kungs. Ak kungs. – Bītija atkāpās no viņa, juzdama nepārvaramu vēlmi bēgt.
Taču Henrijs viņu saķēra, pievilka sev klāt un pārklāja meitenes asarām klāto seju ar skūpstiem.
– Es tevi mīlu, es tevi mīlu. Taču patiesība ir tāda: Mollija man nemūžam nedos šķiršanos.
– Ko lai es iesāku? – Bītija šņukstēja. – Es jau esmu zaudējusi darbu. Nespēju parūpēties pat par sevi, kur nu vēl par bērnu.
– Es palīdzēšu, ja varēšu, – Henrijs sacīja. – Lūdzu, nomierinies un runā klusi, dārgā. Lūdzu, nomierinies. Tev man jāpasaka: vai to zina vēl kāds?
– Kora, – viņa atzinās.
– Vai viņa ir pateikusi Tedijam?
Bītija papurināja galvu.
Henrijs dziļi ievilka elpu.
– Lūk, kas tagad notiks. Mēs iesim augšā, paņemsim tavu mēteli un pateiksim visiem, ka tu jūties slikti un dodies mājās. Pēc tam tev kādu laiku vajadzēs turēties tālāk no kluba.
– Bet…
– Man ir vajadzīgs zināms laiks. Lai visu noorganizētu, – viņš sacīja. – Tu taču man uzticies, vai ne?
Bītija sajuta sirdī tukšumu. Viņa tam neuzticējās. Skaidrs, ka nē. Galu galā tieši tāpēc viņa tik ilgi neko tam nebija teikusi. Beidzot tas bija skaidrs.
– Vai tu darīsi tā, kā es saku? – viņš jautāja.
Kas viņai atlika? Bītija pamāja, taču nespēja atgūt balsi, lai pateiktu jā.
Pagāja divas nedēļas, un vēl aizvien ne vārda no Henrija. Ar katru dienu Bītija grima aizvien dziļāk bezcerības akā. Katru rītu viņa saģērbās un izgāja no dzīvokļa, lai māte un tēvs nezinātu, ka viņai vairs nav darba. Skaidrs, ka viņi to uzzinās, kad māte ieskatīsies viņas maciņā, meklējot naudu, un neko tur neatradīs. Katru dienu Bītija staigāja apkārt, līdz viņas pēdas pietūka, un katru reizi nonāca Glāzgovas parkā. Visur modās jauna dzīvība. Jaunajos zaļajos bērzu un liepu dzinumos, savvaļas puķēs, kas plauka Klaidas krastos, lepnajās zosīs ar neveiklajiem zoslēniem. Un arī viņā. Viņas bērns vieglītēm spārdīja Bītijas vēderu, kas neizbēgami kļuva aizvien apaļāks.
Taču līdz ar jauno dzīvību viņa redzēja arī daudz ko citu, staigājot pa Glāzgovu: ainas, kas viņu vajāja. Skrandainas sievietes bez pajumtes, netīrus bērnus, kas ubagoja monētas vai ēdienu, vecu segu krāvumu tumšā šķērsielā, kas gaidīja savu saimnieku, kurš tajā gulēs. Viņas iztēle, kas agrāk bija nodevusies vien sapņiem par kleitām un panākumiem, klaiņoja pa šīm tumšajām šķērsielām bez kādas
