kā īsta dieviete.
– Ak kungs, – Kora noteica, – viņa izskatās pēc govs.
– To panāk kleita.
Kora izbolīja acis. Tomēr šovakar Bītijai nebija noskaņojuma uzklausīt Koras skarbo analīzi par citu sieviešu trūkumiem. Kādu brīdi viņa neieinteresēti klausījās un tad atgriezās pie bāra.
Vakars turpinājās – glāžu šķindoņa un vīriešu smiekli, skaļa džeza mūzika gramofonā un visuresošie dūmi – un Bītija sajutās nogurusi un ilgojās pēc gultas. Viņa gan nedrīkstēja to atzīt: Tedijam Vailderam patika viņu dēvēt par “rītausmas Bītiju”, un daudzas reizes viņa bija ieradusies darbā Kamillas apģērbu veikalā tikai pēc stundu vai divas ilga snaudiena. Tomēr šonakt Bītija jutās nošķirta no trokšņa un jautrības savā nožēlojamo baiļu kokonā.
Beidzot Henrijs piecēlās no galda un savāca nekārtīgu piecu mārciņu banknošu čupiņu. Viņam bija veicies, un atšķirībā no pārējiem viņš zināja, kad apstāties. Viņu pavadīja pa pusei jokojoties izmesti apvainojumi. Henrijs apstājās pie bāra, šķietami neievērodams draugu teikto. Pat nepasmaidot, viņš pasniedza Bītijai roku. Henrijs izstaroja mēmu autoritāti, kurai neviens nepretojās. Bītijai tas patika: pārējie vīrieši salīdzinājumā atgādināja trokšņainus stulbeņus. Ar vienu pašu skatienu uz viņa spēcīgo plaukstu ar tīrajiem kvadrātveida nagiem pietika, lai meitene atcerētos, kāpēc viņa vispār atrodas šajā kļūmīgajā situācijā. Bītijas āda sasila, tikai nolūkojoties vien uz viņu.
Henrijs pievilka meiteni sev klāt, uzlicis plaukstu uz viņas gurna, un Bītija saprata, ko viņš vēlas. Mazā dibenistaba gaidīja ar tās mīksto gultu tukšu kastu un mucu krāvumu ielenkumā. Kā allaž, Bītija nodrebinājās, iznākot no piesildītā kluba, un Henrijs pasmējās par viņu, pūzdams ausī siltu elpu un pieņemdams, ka viņas drebēšanu izraisa iekāre. Taču šajā brīdī Bītija sajuta, kā viņas gudrības trūkums nospiež sirdi un pārvērš visu iekāri putekļos.
Ja arī Henrijs manīja meitenes nevēlēšanos, viņš to neizrādīja. Pēdējais gaismas stariņš nozuda, kad viņš aizvēra durvis un apskāva Bītiju.
Viņa drēbju raupjais siltums, saraustītā elpa, sirds pukstēšana. Bītija atbalstījās pret Henriju, juzdama, kā kauli gluži vai izkūst aiz mīlestības pret viņu. Prom no draugu acīm viņš bija tik maigs.
– Mana mīļā, – viņš iečukstēja tai ausī. – Tu zini, ka es tevi mīlu.
– Es arī tevi mīlu. – Bītijai gribējās to atkārtot vēl un vēlreiz, lielākos un košākos vārdos.
Henrijs uzmanīgi noguldīja meiteni gultā un sāka vilkt augšup viņas svārku malu. Bītija sastinga: viņš piespiedās klāt spēcīgāk, un viņa saprata, ka ir muļķīgi pretoties. Tagad jau bija par vēlu. Kāda jēga aizvērt vārtiņus pēc tam, kad zirgs jau aizbēdzis, kā mēdza teikt viņas tēvs.
Viņas tēvs. Kārtējais kauna un vainas apziņas vilnis.
– Bītij? – Henrijs noteica maigā balsī, lai arī viņa rokas bija sagrābušas meitenes ceļgalus dzelzs spīlēs.
– Jā, jā, – viņa nočukstēja. – Protams.
Bītijas āda bija piesārtusi pēc karstās vannas, ģērbjoties mitrajā vannas istabā. Bija pagājusi nedēļa, un karstās vannas nebija devušas neko citu, kā vien dīvainus skatienus no kaimiņienes Pītersas kundzes puses. Bītija atgriezās dzīvoklī un atrada tēvu pie virtuves galda darbojamies ap rakstāmmašīnu. Par spīti vēsajam gaisam viņam uz deguna bija izspiedušās sviedru pilītes. Bītija nespēja atcerēties, kad pēdējoreiz redzējusi tēvu atslābinājušos. Ar katru aizejošo dienu viņš kļuva aizvien sīkāks un sakritās aizvien vairāk, gluži kā zirneklis, kurš ierauj kājas, lai nomirtu. Veļa karājās uz šņores, kas bija novilkta gar virtuves griestiem. Mamma vēl aizvien gulēja aiz priekškara, kas nodalīja dzīvojamo zonu no guļamās zonas.
– Agrs rīts? – Bītija apjautājās.
Tēvs pacēla galvu un viegli pasmaidīja.
– To pašu es varētu teikt par tevi, – viņš noteica savā klabošajā angļu izrunā. Mammas skotu izruna bija biezāka par Glāzgovas miglu, bet Bītijas akcents atradās kaut kur pa vidu starp tiem abiem. – Tu atgriezies vēlu no restorāna, bet tagad esi piecēlusies un atkal gatava doties uz darbu.
Bītija strādāja Kamillas veikaliņā Sošiehalstrītā. Vismaz bija tur nostrādājusi pēdējās trīs nedēļas. Pirms tam viņa strādāja apģērbu nodaļā Polī universālveikalā, kur klienti bija mazāk prasīgi un apģērbi mazāk skaisti. Visas pēdējās kontinenta modes nonāca pie Kamillas, un tur iepirkās visas bagātākās Glāzgovas sievietes: kuģniecības magnātu un dzelzceļa investoru sievas un meitas. Bītija regulāri noskatījās, kā viņas iztērē piecdesmit vai vairāk mārciņas par kleitu, ne aci nepamirkšķinādamas, kamēr viņa pārnesa mājās četrus šiliņus nedēļā.
– Drīz tev vairs nevajadzēs strādāt divos darbos, – tēvs noteica, pieliekdams galvu un sakārtodams brilles. – Esmu pārliecināts, ka drīz pabeigšu.
– Tas nekas. – Bītiju pārņēma vainas apziņa. Tēvs justos sašutis, uzzinot, ka viņa strādā klubā un paļaujas uz dzeramnaudām no vīriešiem, kuri uzskatīja viņu par skaistu, vai uz to, ka Henrijs viņai ieslidinās kabatā pāris mārciņas, ja būs vinnējis pie kāršu galda. Tēvs uzskatīja viņu par atbildīgu meiteni, kuras nevainība vēl aizvien ir neskarta.
Viņš atgriezās pie darba. Klik, klik, klik… Redzot tēva bažīgi saraukto pieri, Bītija sajuta, kā viņai iesmeldzas sirds. Vēl pirms gada viss bija gluži citādi. Tēvs bija dabaszinātņu profesors Bekhemas koledžā Londonā. Viņi nebija pārtikuši, taču pietiekoši laimīgi un dzīvoja glītā koledžas dzīvoklītī, kura logos pēcpusdienās iespīdēja saule. Dzīve Londonā likās aizraujoša Bītijai, kura bija uzaugusi nelielā pierobežas pilsētiņā Bervikā pie Tvīdas ar mazo dārziņu, kuru māte tik rūpīgi apkopa. Taču tēvs bija pārliecināts ateists – lai arī mamma, būdama skotu protestante, pret to iebilda, – un ātri vien bija kritis jaunā dekāna, pārliecināta katoļa, nežēlastībā. Divu mēnešu laikā viņš bija zaudējis savu darbu un arī dzīvokli.
Kad Bītija grasījās doties aiz priekškara, lai saritinātu savu guļvietu un sameklētu kurpes, tēvs noteica:
– Esi uzmanīga, Bītij, mana dārgā.
Viņa apstājās. Tēvs nekad nebija izrādījis patiesas jūtas, un šī mazā drupača – mana dārgā – nespēja atstāt viņu vienaldzīgu. Viņa atgriezās pie galda un apsēdās tēvam pretī, noskatīdamās, kā viņš drukā uz rakstāmmašīnas. Bītija bija mantojusi viņa tumšos matus un zilās acis, taču laimīgā kārtā izvairījusies no viņa izteiktā deguna un plānajām lūpām. Šajā brīdī viņš tai likās tāds pats kā vienmēr: svešinieks turpat līdzās, kāds, kuru viņa labi zina, taču patiesībā nemaz nepazīst. Naudas trūkums bija viņus attriecis no Londonas uz Glāzgovu, kur Bītijas vecmāmiņa no mātes puses apžēlojās par viņiem. Vēl neviens nebija piedāvājis tēvam pasniedzēja darbu, un viņš atteicās lūkoties pēc kā cita. Viņš tvērās pie domas, ka viņa intelekts triumfēs. Tā nu tēvs turpināja rakstīt grāmatu, būdams
